Laukaklubs - Blogs

Iekšējā komanda: Kā atjaunot līdzsvaru

Mon, 15 Jun 2026 15:07:00 +0000

Mūsu iekšējā pasaule ir dinamiska ekosistēma. Tajā darbojas dažādas subpersonas – no Animas, Animusa, Vecāka, Bērna, Viedā, Burvja, Āksta, Kareivja līdz pat Sargam, Traumētajai daļai, Tiesnesim, Upurim, Glābējam, Karjeristam un daudzām citām. Problēmas rodas brīdī, kad kāda no šīm daļām, kas nav piemērota konkrētajai situācijai, pārņem autoritāru kontroli un sāk diktēt noteikumus. Ja kāda daļa ir sagrābusi varu un tas neapmierina, ir nepieciešama sistēmiska intervence, lai pārvērstu šo haosu funkcionējošā „iekšējā komandā”.

Lai arī ārēji tas var šķist kā rotaļa, šī tehnika ir ārkārtīgi jaudīga – izmantojot lauka metodi, tā ļauj apiet prāta barjeras. Šīs daļas laukā parasti parādās, risinot smagus jautājumus, paradigmas, kuras nomoka cilvēku, vai notikumus, kas neatbilst prāta loģikai. Zemapziņa bieži vien izprovocē atkārtotus notikumus, un sistēmiskajos sakārtojumos mums nav pat jāzina to vēsture vai par tiem jāstāsta; lauks pats visu izgaismo.

Mērķis ir izveidot draudzīgu kolektīvu, kurā vadība tiek nodota atbilstoši kontekstam – nevis kā autoritāra kontrole, bet kā sadarbība. Intervence sākas ar apzinātu atzīšanu un cieņu pret daļu, kura pārņēmusi stūri, vienlaikus skaidri pasakot: „Es redzu, ka tu mēģināji mani pasargāt, bet tava pašreizējā vadība ir kļuvusi lieka un ierobežojoša.” Atgriežot lojalitāti atpakaļ sistēmai vai pārkvalificējot kādu lomu (piemēram, no „Tiesneša” uz „Novērotāju”), mēs iegūstam harmonisku, apzinātu un sadarbībā balstītu pašvadību.

Nākošais Lauka kluba sistēmisko sakārtojumu cikls grupā (6–7 dalībnieki) norisināsies 18. jūnijā, Rīgā, VEF rajonā. Pieteikšanās tiek atklāta šodien. Sīkāka informācija un reģistrācija: https://www.laukaklubs.lv/kontakti/

Skatīt mazāk

"Līnija nulle" Šveicē

Mon, 15 Jun 2026 15:06:00 +0000

2026 gada pavasarī (no 30. aprīļa līdz 16. maijam) Šveices pilsētā Bādenē norisinājās sociāls un māksliniecisks eksperiments "Līnija nulle" (Linie Null). Tā autori ir konceptuālie mākslinieki brāļi Riklini, un projektu tehniski nodrošināja reģionālais transporta uzņēmums RVBW.

Eksperimenta būtība: parasts pilsētas autobuss kursēja divreiz dienā bez noteikta maršruta, saraksta un galamērķa. Brauciens bija bez maksas, un šoferis virzienu izvēlējās nejauši. Projekts piesaistīja negaidīti lielu interesi (atsevišķos reisos pulcējot ap 100 cilvēku), un pasažieri brauciena laikā iesaistījās savstarpējās sarunās un kopīgās aktivitātēs.

Process pret galamērķi

Šis eksperiments precīzi izgaismo mūsu ikdienas uztveres struktūru. Parasti sabiedriskais transports ir funkcionāls instruments – mēs iekāpjam punktā A ar vienīgo mērķi nokļūt punktā B. Šajā modelī pats kustības laiks tiek uztverts kā tukšums vai traucēklis, kas jāpārcieš, un cilvēka uzmanība jau ir pārcēlusies uz nākotni (galamērķi). Rezultātā mēs izolējamies telefonos un norobežojamies no apkārtējās vides.

Noņemot galamērķi, mainās visas sistēmas dinamika. Kad nav kur steigties un nav ko sasniegt, uzmanība dabiski atgriežas tagadnē – telpā un cilvēkos, kas atrodas blakus. Tas nav stāsts par izklaidi, bet gan par mentālu slodzes noņemšanu. Cilvēkam tiek dota likumīga atļauja uz laiku izkāpt no efektivitātes un lietderības režīma.

Eksperimenta panākumi rāda, ka mūsdienu pilsētvidē ir liels deficīts pēc vietām, kur var vienkārši būt, bez funkcionāla uzdevuma un bez nepieciešamības kaut ko patērēt. "Līnija nulle" pierāda, ka pat tik parasta vide kā autobuss spēj transformēties par drošu sociālu telpu, ja vien tiek mainīts pamatnoteikums un mērķis tiek aizstāts ar pašu procesu.

Pasaulē ir bijuši vairāki līdzīgi eksperimenti un mākslas projekti, kas izmanto transportu vai pilsētvidi, lai noņemtu galamērķa svarīgumu un mudinātu cilvēkus vienkārši būt klātesošiem un sarunāties. Šeit ir trīs spilgti piemēri:

1. "Nezināmais taksometrs" (The Unknown Taxi) – Dienvidkoreja

Seulā tika īstenots projekts, kurā cilvēki varēja iekāpt īpašā taksometrā, iepriekš nezīmējot maršrutu.

Ideja: Pasažieris nevis nosauca adresi, bet gan izvēlējās "noskaņojumu" vai intrigu (piemēram, "aizved mani tur, kur līst" vai "uz vietu, kur ir klusums").

Līdzība: Tika lauzta ierastā taksometra funkcija (ātrākā nokļūšana mērķī). Brauciens pārvērtās par uzticēšanās aktu un pārsteigumu, kur galvenais bija pats pārvietošanās process un nezināmais ceļš.

2. "Sarunu soliņi" un "Svešinieku metro vagoni" – Lielbritānija

Londonā, kur metro pasažieri tradicionāli izvairās no acu kontakta un klusē, tika uzsākta kampaņa "Tube Chat" (Metro saruna).

Ideja: Brīvprātīgie nēsāja nozīmītes ar uzrakstu "Esmu gatavs sarunai", un metro vagonos atsevišķas sēdvietas tika marķētas kā "sarunu zonas". Līdzīga iniciatīva vēlāk pārcēlās uz pilsētas parkiem ar "sarunu soliņiem".

Līdzība: Tāpat kā Šveices autobusā, mērķis bija transformēt publisko telpu. Noņemot nerakstīto likumu "katrs pats par sevi", anonīma transporta plūsma tika pārvērsta par drošu vietu spontānai cilvēciskai saskarsmei.

3. "Palēninātie vilcieni" (Slow Travel Rail) – Japāna

Japānā, kas ir slavena ar saviem superātrajiem Shinkansen vilcieniem un sekundes precizitāti, laiku pa laikam tiek palaisti alternatīvi, nostalģiski tūrisma maršruti.

Ideja: Šie vilcieni brauc apzināti lēni, ved caur gleznainiem, mazpazīstamiem reģioniem, un tajos nav ekrānu ar laika atskaiti. Vagoni ir iekārtoti kā dzīvojamās istabas vai tējas namiņi.

Līdzība: Tas ir tiešs pretstats efektivitātes kultūrai. Pasažieri nepērk laika ietaupījumu, bet gan laika patēriņu – iespēju vērot ainavu un izkāpt no steigas.

Visi šie projekti runā par vienu un to pašu vajadzību: radīt "nobīdi" sistēmā, lai cilvēks uz brīdi pārstātu darboties kā funkcija un atgrieztos pie tīras pieredzes.

Sistēmiskais darbs.

Mon, 15 Jun 2026 15:05:00 +0000

Klausoties kolēģes video, pārņēma pārdomas par to, cik dažadi reizēm mēdzam skatīties uz sistēmisko darbu. Video stāsts bija: cilvēkam ir problēmas ar paaugstināšanu amatā – sakārtojumā atrod vectētiņu ar līdzīgu likteni, pakomunicē, saliek bildi, un viss nokārtojas. Problēma atrisināta, mērķis sasniegts, rīt jau jāsēž jaunajā krēslā. Sakārtojums nostrādāja, klients laimīgs, un pārējais vairs nav mana atbildība. Šāda pieeja man kaut kur atgādina mūsdienu medicīnu – likvidēt akūto simptomu, nevis skatīties uz visu dzīvības sistēmu kopumā. Pacientam sāp galva, iedodam tableti, sāpes pāriet, un visi apmierināti. Taču neviens nepēta, kāpēc šīs sāpes radās un kādas sekas šī mākslīgā anestēzija atstās uz organismu ilgtermiņā.

Dzīvē un laukā visam ir sava cena, un nekas nenotiek bez enerģiju līdzsvara. Jaunais amats dod skaidrus bonusus – lielāku algu, sociālo statusu un ietekmi. Bet ko tas prasa pretī? Šeit parādās varianti un dziļākie slāņi, kurus mehāniska pieeja vienkārši ignorē. Iespējams, cilvēks vispār neiet savas dvēseles ceļu, bet ir iemaldījies darbā un vidē, kas nav viņa. Lielāka atbildība vienmēr nes līdzi psiholoģisko spiedienu, kas var smagi traumēt attiecības un veselību. Varbūt tas, ka klients nespēj ieņemt kāroto amatu, patiesībā ir sistēmas imūnsistēma, kas viņu sargā? Ja akli ejam klienta pieprasījuma pavadā un mehāniski novācam blokus, mēs varam iemest viņu vidē, kurai viņa iekšējā struktūra nemaz nav gatava. Rezultātā pēc laika parādīsies jaunas problēmas – smaga izdegšana, attālināšanās no ģimenes, sirdskaites. Un ko tad – sāksim risināt tās no jauna, atkal meklējot nākamo vectētiņu?

Tiesības pastāvēt ir abiem darba veidiem, jo katrs klients un tā pavadonis atrodas savā brieduma pakāpē. Ja es pats sēdētu klienta krēslā un manī runātu ego, ambīcijas vai bailes, es droši vien izvēlētos pirmo variantu. Es gribētu ātru rezultātu, tableti pret nepilnvērtības sajūtu un šķēršļu novākšanu. Bet, ja es šajā krēslā sēdētu ar vēlmi patiesi izprast savas dvēseles izvēles, es meklētu iespēju skatīties plašāk. Es gribētu redzēt pilno bildi – arī to ēnas pusi un cenu, ko mana sistēma maksās par šo sociālo lēcienu. Man būtu svarīgi zināt, vai šis amats kalpo manai dzīvībai, vai tikai vēlmei kādam kaut ko pierādīt. Sistēmiskais briedums prasa spēju reizēm neskriet klienta virspusējo iegribu pavadā, bet palīdzēt ieraudzīt procesa patieso cenu, paturot dziļu cieņu pret lauka veselumu un dzīvības sistēmu kopumā.

Spēle

Mon, 15 Jun 2026 15:04:00 +0000

Es vienkārši vēroju. Sociālo tīklu laika joslās, ziņu virsrakstos un virtuves sarunās skan viens ritms: "kurā pusē tu esi?", "kurš vainīgs?". Tā ir sena spēle. Kas notiek, ja paskatās no malas? Bez vēlmes tiesāt.

Šī sistēma strādā nevainojami. Gadsimtiem ilgi impērijas un reliģijas būvē varenību uz sadalījuma: "mēs" un "viņi". Novilkta līnija rada spriedzi un bailes — ienesīgāko resursu vēsturē. Formula ir gatava: apdraudējums un glābējs. Kamēr puses karo, resursi plūst uz augšu pie spēles organizētājiem.

Šajā struktūrā nav vientuļu spēlētāju. Ko iesāktu tiesībsargi bez noziedzības? Kur paliktu politiķi bez ārējā ienaidnieka? Viņi nav pretinieki, bet partneri.

Dabā nekas tāds neeksistē. Mežā nav morāles policijas; vilks un stirna ir vienots dzīvības cikls. Nāve ir tikai dabiska fāze, izelpa pēc ieelpas. Viss ir veselums, ko tikai cilvēka prāts sagriež gabalos.

Skarbākā cīņa notiek mūsos. Mēģinot būt "labi", mēs sevī izravējam dusmas un bailes. Taču noliegtie aspekti pārvēršas par psiholoģisko ēnu. Jo spožāku gaismu tēlojam, jo biezāka kļūst ēna. Bīstamība rodas no ilūzijas, ka tumsa ir tikai citos.

Briedums ir brīdis, kad nogursti no kara un sāc redzēt panorāmu. Kārtība un haoss ir viena ritma sitieni. Kad izkāp no tiesneša krēsla, spēle beidzas. Realitāte kļūst vesela.

Kura ir tā spēle tavā dzīvē, kurā joprojām centies uzvarēt, un kas notiek, ja tu nolaid ieročus un paliec par novērotāju?

Dualitātes spēle sistēmiskā skatījumā: No izslēgšanas līdz veselumam

Mon, 15 Jun 2026 15:04:00 +0000

Pasaule, kurā dzīvojam, darbojas pēc stingriem dualitātes likumiem. Prāts tiecas visu sadalīt pareizajā un nepareizajā, labajā un ļaunajā, gaismā un tumsā. Taču, skatoties caur sistēmfenomenoloģijas un dzimtas izvietojumu prizmu, šis sadalījums nav nekas vairāk kā ilūzija, kas rada milzīgu spriedzi. Sistēmiskie likumi, kurus savulaik formulēja Berts Helingers, nepazīst morāli. Sistēmai nav svarīgi, vai cilvēks ir bijis "labs" pēc sabiedrības standartiem. Sistēmai ir svarīgs tikai viens — pilnīgs veselums un līdzsvars.

Dzimta kā dzīva enerģētiska struktūra funkcionē pēc stingriem noteikumiem, un pats pirmais no tiem ir Piederības likums. Tas nosaka: ikvienam, kurš reiz ir piederējis sistēmai, ir neatņemamas tiesības uz savu vietu tajā. Tas attiecas uz vecākiem, vecvecākiem, priekštečiem, kā arī agri mirušiem bērniem, nedzimušām dzīvībām un pat tiem, kas dzimtai nodarījuši kaitējumu vai no tās cietuši.

Kas ir izslēgtie un kā rodas sistēmiskā trauma?
Problēmas sākas brīdī, kad cilvēka prāts un morāles vērtējumi sāk kādu no sistēmas izstumt. Dzimtā parādās "izslēgtie". Tie ir cilvēki, par kuriem nerunā, no kuriem kaunina, kurus nosoda vai vienkārši cenšas aizmirst. Tie var būt noziedznieki, pašnāvnieki, smagi slimi tuvinieki, alkoholiķi vai bijušie partneri, kas reiz tikuši netaisnīgi aizvietoti.

Kad dzimta kādu izslēdz, sistēmā izveidojas enerģētisks tukšums, melnais caurums. Taču sistēmas lauks nepanes caurumus. Lai saglabātu līdzsvaru, sāk darboties aklais sistēmiskais godīgums — aizvietošanas mehānisms. Kāds no jaunākās paaudzes pēctečiem, pats to neapzinoties, tiek piesaistīts šim izslēgtajam tēlam. Bērns vai mazbērns sāk dzīvot ne savu dzīvi. Viņš sāk atkārtot izslēgtā senča likteni, slimības, uzvedības modeļus vai izjust viņa smagās emocijas — neizskaidrojamas skumjas, agresiju, trauksmi vai tieksmi uz pašiznīcināšanos. Tā ir dualitātes spēle, kurā viena pola noliegšana neizbēgami rada tā materializāciju caur citu sistēmas dalībnieku.

Pieņemšana un vietas iedošana
Vienīgā efektīvā tehnika šī hroniskā sprieguma noņemšanai un veseluma atgūšanai ir pieņemšana un vietas iedošana. Tas nav morāls akts. Tas nenozīmē attaisnot nodarīto vai piekrist ļaunumam. Sistēmiskā pieņemšana nozīmē atzīt faktu, ka šis cilvēks un viņa liktenis eksistē, un ka viņam ir tiesības piederēt.

"Es tevi redzu. Tev ir vieta mūsu dzimtā un manā sirdī. Tavs liktenis pieder tev, un es to cienu."

Šie vienkāršie, bet jaudīgie sistēmiskie teikumi burtiski pārkārto enerģijas plūsmu. Kad izslēgtajam tiek iedota viņa likumīgā vieta, pēctecis tiek atbrīvots no pienākuma nest svešu smagumu. Spriegums, kas gadu desmitiem ticis uzturēts caur nosodījumu un noliegumu, acumirklī atslābst.

Atgriešanās savā dzīves vietā
Šis pats princips precīzi spoguļojas mūsu iekšējā pasaulē. Katrs iekšējais konflikts ir kāda mūsu pašu aspekta izraidījums trimdā. Kad mēs kategoriski atsakāmies pieņemt savu vājumu, bailes vai niknumu, mēs šīs daļas transformējam personiskajos izslēgtajos, kas sāk vadīt mūsu rīcību no zemapziņas dzīlēm.

Risinājums nav vispārīga samierināšanās, bet gan drosme ieņemt savu patieso vietu hierarhijā — būt tikai bērnam saviem vecākiem un tikai pēctecim saviem senčiem. Šī pozīcija prasa atteikties no augstprātīgās ilūzijas, ka mēs spējam izlabot pagātni vai izpirkt citu grēkus. Dzimtas lauks harmonizējas nevis tad, kad mēs mēģinām kļūt par savu priekšteču tiesnešiem vai glābējiem, bet gan brīdī, kad ļaujam visam bijušajam palikt aiz muguras kā resursam. Integrējot katru izslēgto elementu, mēs atgūstam bloķēto dzīvības enerģiju un atļaujam mīlestības plūsmai beidzot brīvi ritēt uz priekšu, nākamajās paaudzēs.

Par sevi.

Wed, 27 May 2026 13:27:00 +0000

Es nekad neesmu bijis ļoti vērīgs. Vismaz pats sev tāds nekad neesmu licies. Pirmo reizi nopietnāk par to aizdomājos, kad izlasīju Koelju "Alķīmiķi" – stāstu par pasaules zīmēm.

Nākamais klikšķis atnāca, kad sāku mācīties sistēmas fenomenoloģiju un sāku aptvēru, ko nozīmē termins "Lasīt Lauku". Daudz vingrinājumu par to bija šamaniskajās nometnēs pie Marijas Sils . Tur es mācījos saskatīt to, kas paliek starp koku lapām, dzirdēt zemi zem kājām.

Kad šo spēju ienes sakārtojuma telpā, tu sāc fiziski sajust procesus. Tu vari sajust, kā salst nāves enerģijas laukā, un mācies fiziski sajust citu un sava paša lauka robežas. Redzēt kas notiek ar tēliem Laukā, kur viņi skatās, kā elpo, kā vibrē bailēs vai dusmās. Es skaidri apzinos, ka mana jušana ir tālu no ideālas, taču es pieņemu to, kas man šobrīd ir dots, un esmu par to pateicīgs.

Bet ir vēl dzīve ārpus sakārtojumu telpas. Un šai jūtībai ir savi blakus efekti, kuri laikam ir neizbēgami.

Es arvien sliktāk panesu lieku troksni. Man burtiski krīt uz nerviem nevajadzīgs, uzbāzīgs skaņas fons, kas tagad pavada mūs gandrīz visur. Man paliek smagi no ķīmiskām smaržām – reizēm šķiet, kāpēc lielveikali tik drausmīgi smird tieši parfimērijas nodaļu tuvumā? Pasaule kļūst pārāk skaļa un pārāk intensīva, pārārāk uzbāzīga.

Sistēma mūs sargā. Es saprotu, ka mums katram visticamāk ir dots tieši tik daudz redzes, jušanas, dzirdes un empātijas, cik mēs personīgi esam gatavi šajā brīdī panest un integrēt. Ne vairāk un ne mazāk.

Kā ir ar Tevi ? Vai līdzīgi, jeb Tev ir Tavs unikālais stāsts ?

Metodes.

Wed, 27 May 2026 13:26:00 +0000

Es esmu bijis koučinga sesijās kā klients daudzkārt, un jāsaka, ka starp koučiem ir patiešām zinoši un interesanti cilvēki. Daudziem cilvēkiem tieši šāda strukturēta pieeja palīdz un patīk vislabāk. Tāpēc es šeit runāšu tikai un vienīgi par sevi – par to, kāpēc es izvēlējos sistēmfenomenoloģijas pieeju gan pats kā klients, gan kāpēc vēlāk apguvu sistēmfenomenoloģiju un tagad vadu dažādu formātu sistēmiskos sakārtojumus. Savulaik izgāju pāris nelielus koučinga kursus, kas bija domāti gan individuālam darbam, gan kā kolektīva vadības veids. Šīs zināšanas, protams, nevar pēc apjoma salīdzināt ar profesionālu kouču apmācību, tie ir tikai paši pamati. Taču man tas ir kā neliels rīks, kas reizēm noder kādas sesijas noslēguma punktā – kad lielais darbs Laukā jau ir paveikts, mezgli atbrīvoti un mēs varam īsi aprunāties par to, ko klients tagad varētu tīri praktiski paveikt savā ikdienā.

Mans pamats ir un paliek sistēmfenomenoloģija. Man vispār nepatīk koučingā tik populārais termins "mērķis". Pats šis jēdziens būtībā nozīmē kaut ko ļoti šauru un koncentrētu – kā skatīšanos caur šauras caurules optiku, neredzot apkārt neko citu kā tikai vienu vienīgu punktu.

Ja mēs sistēmiskajā sakārtojumā uzliekam trīs elementus – Dzīvi, Klientu un Mērķi – un dodam uzdevumu doties uz šo mērķi, 90% gadījumu notiek viens un tas pats. Klients burtiski pagriež muguru Dzīvei un sāk fokusēties tikai un vienīgi uz šo vienu punktu. Viņš mēģina iet pa taisnāko ceļu, neredzot neko apkārt, noliegt visu pārējo, kas viņam dots. Un tad, kad viņš beidzot līdz tam savam mērķim ir aizgājis, viņš pagriežas un apjucis jautā: "A ko tālāk? Kāpēc es jūtos tik tukšs?"

Tas notiek tāpēc, ka cilvēka nespēja virzīties uz priekšu gandrīz nekad nav saistīta ar slinkumu vai nepareizu plānu. Kā teica viens mans kolēģis: "Slinkums neeksistē, ir tikai citu vēlme lai darām to, ko mēs negribam." Vēlāk es uzzināju turpinājumu šai domai: ilgi darot to, ko grib citi, mums nepietiek vairs spēka darīt to, ko gribam paši. Mēs katrs esam daļa no lielāka dzimtas stāsta. Kad mēs mēģinām sasniegt kādu mērķi ar pliku gribasspēku, bet sastopam pretestību, tas ir kā mēģinājums braukt ar automašīnu, kurai ir norauta rokasbremze. Motors kūp, enerģija tērējas, bet uz priekšu netiekam.

Sistēmfenomenoloģija nespiež gāzi grīdā un nedzen cilvēku aklā mērķa tunelī. Tā vispirms mierīgi un ar milzīgu cieņu paskatās uz leju – kas tur pie tām kājām ir piesiets?

Ļoti bieži tas, ko mēs saucam par bremzēšanu, ir dziļa, neapzināta lojalitāte kādam smagam liktenim mūsu sistēmā. Tas var būt neredzams aizliegums pelnīt vairāk par vecākiem vai bailes gūt panākumus, jo vēsturiski dzimtā par to ir smagi samaksāts. Kamēr šis mezgls Laukā nav ieraudzīts un atbrīvots, jebkurš mēģinājums sevi "uzskrūvēt" ar motivāciju ir vienkārši savu iekšējo resursu dedzināšana, kuras dēļ mēs pazaudējam pašu Dzīvi.

Reizēm mēs gadiem kāpjam svešā kalnā, lai neapzināti nopirktu kāda atzinību vai aizlāpītu iekšēju tukšumu. Es dodu priekšroku sistēmiskajam darbam, jo tas nebaro ilūziju, ka ar prātu un fokusu vien var nokontrolēt visu esību. Tas mūs atgriež pie realitātes un patiesas kārtības. Kad mēs atrodam savu īsto vietu sistēmā un pagriežamies ar seju pret Dzīvi visā tās plašumā, enerģija atbrīvojas pati no sevis. Cilvēkam vairs nav sevi jādzen un jāmoka ar mākslīgiem stimuliem – viņu sāk nest pats Lauks. Un tad, kad šis lielais pagrieziens pret Dzīvi ir noticis, mēs varam paņemt tos dažus praktiskos koučinga instrumentus, lai viegli un bez piepūles sakārtotu savus ikdienas soļus jaunajā ceļā.

Saprašanās.

Wed, 27 May 2026 13:25:00 +0000

Es bieži esmu domājis par to, cik maz es patiesībā atceros no savas bērnības. Manas atmiņas ir kā reti fragmenti, un es vienmēr esmu apbrīnojis Jāni Jaunsudrabiņu — kā cilvēks savā "Baltajā grāmatā" spēja uztīt tik smalku atmiņu kamolu. Reizēm pat šķiet, ka viņš lielu daļu vienkārši ir piedomājis klāt. Mana paša pagātne klusēja, līdz kāda ģimenes tikšanās parādīja, ka tas aizmirstais tomēr ir dzīvs.

Mamma sarunas laikā pieminēja senus notikumus no manas dzīves, ko es biju pilnībā noracis. Dzirdot viņas vārdus, es šīs ainas tiešām atradu savā atmiņā, taču sapratu, ka tas, kā šos notikumus visu mūžu bija interpretējusi mana mamma, bija pilnīgi garām tam, kas patiesībā notika manā prātā.

Pirmais bija gadījums pirmskolas vecumā. Mūsu kāmis bija izsprucis no būra un kaut kur tika nejauši nospiests ar durvīm. Es pats neredzēju ne pašu faktu, ne beigto dzīvnieku. Mamma stāstīja, ka es toreiz raudāju par kāmīša nāvi. Bet es atcerējos to fizisko sajūtu — kā sāpēja, kā kamols spieda rīkli un kā bira asaras. Es raudāju aiz aizvainojuma un protesta par to, ka mamma mani netaisnīgi vainoja viņa nāvē, lai gan man ar to nebija nekāda sakara un es tam kāmim tajā dienā pat tuvu nebiju gājis.

Otrs gadījums bija pirmās klases sākumā. Skolotāja paziņoja, ka visai klasei jāpaliek pēc stundām — tāds soda veids, kad stundu jāsēž klusumā, neko nedarot. Es aizbēgu un raudādams aizskrēju pie mammas, kura mani gaidīja pie skolas, lai vestu mājās. Pēc daudziem gadiem no viņas uzzināju viņas versiju: man vienkārši neesot gribējies palikt pēc stundām, tāpēc esmu aizlaidies. Patiesība bija pavisam cita. Es zināju, ka mamma mani gaidīja, un uztraucos, ka viņa nezinās, kāpēc es nenāku. Man likās, ka viņai nav jāstāv un tik ilgi jāgaida, ka viņai tas būs pārāk grūti. Es domāju par viņu, nevis sevi. Pārvarēdams bailes no sekām par skolas sodu, es skrēju glābt mammu no satraukuma un ilgas gaidīšanas.

Šīs divas epizodes nebija ne sākums, ne starts manai vainas apziņai vai glābēja sindromam — tie drīzāk bija paši pirmie pamanāmie simptomi tam, ka šādas lietas manā sistēmā jau tobrīd bija dzīvas un strādāja. Pirmā situācija izgaismoja manu dabisko reakciju un protestu pret nepamatotu vainošanu — to pašu mehānismu, kura dēļ es vēl tagad, jau pieaugušā vecumā, pēkšņi sevi pieķeru, ka automātiski iestrēgstu un cīnos ar vainas sajūtu visur, kur pagadās, pat situācijās, kur man nav nekādas saistības. Otrā skaidri uzrādīja glābēja mehānismu, uz kura vēlāk dzīvē esmu bieži paslīdējis un kas ir bijis gan mans resurss, gan posts.

Izrādās, stāsti par mātes sirdi, kas bērnu vienmēr jūt un saprot, manā pieredzē neatbilst patiesībai. Viņa vienkārši radīja savu interpretāciju, pilnībā neredzot to, kas reāli tobrīd valdīja bērna jutu pasaulē un prātā. Gan jau es arī esmu neredzējis, nedzirdējis, nesapratis sava dēla jūtas un domas. Mēs esam tikai cilvēki, kuri mācās

Saturna ēnā.

Wed, 27 May 2026 13:25:00 +0000

Aizvakar nopirku Dž Holisa grāmatu Saturna Ēnā. Grāmata par vīriešiem, to problēmām.

Viņš raksta: mūsdienu vīrieša lielākā traģēdija ir tā, ka sabiedrība ir zaudējusi veselīgus iniciācijas rituālus. Senos laikos zēnu no mātes pasaules izrāva cilts vecākie. Viņu aizveda tuksnesī, pakļāva baisiem pārbaudījumiem un fiziskām sāpēm, lai viņā nomirtu bērns un piedzimtu vīrietis. Vīrietis, kurš spēj uzņemties atbildību.

Kad es par to domāju, es uzreiz atgriežos savā jaunībā. Manā dzīvē šo iniciāciju — nežēlīgu, kropļotu, bet nepielūdzamu — izpildīja padomju sistēmas mašinērija.

Mana "atdalīšana no mātes klēpja" sākās brīdī, kad pabeidzu Rīgas Elektromehānisko tehnikumu. Nevienam negaidot, tajā gadā atnāca "vissavienības sadale". Man iedod papīrīti: amats — elektriķis-tehniķis, alga 100 rubļi un adrese Maskavā. Kopmītnes Piemaskavā . Nekādas citas informācijas.

Pēc pieņemšanas darbā , dokumentu nofomēšanas, un iekārtošanās kopmītnēs Zagorskā tiku nosūtīts pirmajā komandējumā — Balogoe. Tā ir vieta pa vidu starp Maskavu un Ļeņingradu, kur zeme burtiski piebāzta ar kodolraķešu šahtām. Man kopā ar vecākiem kolēģiem bija jāpārbauda un jāpalaiž apakšstacijas iekārtas. Tur sabruka mana pirmā ilūzija. Es sapratu, ka tehnikumā mācītais ir tuftelis — es dzīvē nebiju redzējęs nevienu reālu principālo vai montāžas shēmu, nepazinu relejus , strāvmaiņus un citas iekārtas. Krievu valodu zināju tikai sadzīves līmenī, bet te vajadzēja tehnisko valodu un drošības tehnikas eksāmenus. Ko es darīju? Es iekalu drošības tehnikas noteikumus no galvas kā dzejoli. Es nesapratu pusi vārdu, bet nodevu perfekti, bez improvizācijas, kamēr vietējie, kas runāja "pēc sapratnes", izgāzās.

Nostrādāju Balogoe sešus mēnešus. Pārvarēju pirmo kultūršoku no Krievijas dzīves stila. Sāka veidoties romantiskās attiecības ar kādu jaunkundzi, seši mēneši vienā vietā ir liels laiks, lai sāktu pierast pie tā ka tā vienkārsi šeit ir.... Un tad darbā paziņoja: "Parīt brauc atpakaļ uz bāzi, nākamais komandējums būs citur ." Tajā brīdī manī kaut kas salūza. Es sapratu, ka pasaule apzināti grauj manu komfortu. Ka draugi, pieķeršanās , ka tas viss ir ļoti nestabils. Man pat likās sāpīgi neredzēt ka apakštacija sāk strādāt, likās ka tas viss negodīgi pret mani. Pirmā reize...

Otrais lauziens: Ādažu "bedre" .

Pēc trim gadiem mani vienalga iesauca armijā, un es nokļuvu Ādažos, Baltijas kara apgabala pazemes štāba darbības nodrošināšanas rotā. Tur es ieraudzīju kropļotu kastu sistēmu. Virsnieki, ar kuriem vēl nesen civilajā dzīvē bijām viena līmeņa cilvēki, pēkšņi kļuva par neaizsniedzamiem dieviem, bet gadu ilgāk nodienējušie — par "augstāko rasi". Tevi vispār neuzskatīja par cilvēku.

Glāba tikai viens — manas tehniskās zināšanas un profesionālā kompetence iegūta 3 gadus strādajot Aizsardzības Ministrijas objektos. .

Kad virsnieki saprata, ka manas zināšanas par "bedres" dzīvības nodrošināšanas sistēmām pārsniedz viņu zināšanas desmitkārtīgi, dzīve nepalika daudz vieglāka- nācās strādat par viņiem visiem. Tomēr kamēr strādā " bedrē" citi tevi netiek klāt.

Un tad nāca pats rituāla kodols. Pēc gada dienesta notika pārvešana no duxiem (jauniņajiem) par čerpakiem. Ideja viena: tev jābeidz pakļauties, tev jāsāk komandēt.

Fiziski tas izskatījās tā: tu stāvi savās baltajās, garajās armijas apakšbiksēs, un katrs "vecais" tev no visa spēka sit pa pēcpusi ar siksnu, kurai galā ie smaga dzelzs sprādze. Kurš sita simboliski, kurš — atriebjoties. Tiem, kas sistēmu bija "izbesījuši", asinis nosmērēja ne tikai bikses, bet tecēja līdz pat grīdai. Tā bija burtiska asins nodeva par jaunu statusu.

Saturna ēna un monstri

Bet pats riebīgākais un baisākais šajā rituālā nebija fiziskās sāpes. Riebīgākais bija vērot, kā šajā sistēmas spiedienā mainās cilvēka psihe.

Es redzēju, kā puiši, kurus tikko gadu nežēlīgi pazemoja, pēc šīs "iniciācijas" vienā naktī pārvērtās par sadistiskiem monstriem. Viņi sāka atspēlēties uz jaunajiem — reizēm daudz trakāk un nežēlīgāk, nekā paši bija saņēmuši. Tā ir baisākā "Saturna ēna": kad cietušais identificējas ar agresoru. Lai nebūtu jājūt savas apspiestās bailes, kauns un sāpes, viņš pats kļūst par to monstru, kas viņu salauza.

Sistēmfenomenoloģijā mēs to saucam par traumatiskās saites pārmantošanu. Ja trauma netiek apzināta un izsāpēta, sistēma pieprasa to atkārtot uz nākamo.

Es izgāju tam cauri, cenšoties saglabājot vērotāja pozīciju. Es nesāku atspēlēties, bet bezgrēcīgs arī nebiju. Uzskatu tomēr ka toreiz saglabaju savu cilvēcību.

Es saprotu iniciācijas nozīmi, bet reāli nezinu kā to veikt. Tas ka salasās 20 cilvēki mežā un veic kaut kādu rituālu- tas ir Ok, bet man liekas ka tas ir drīzāk teātris, kam maz saistības ar realitāti.

Vienā retrītā bija vingrinājums – iet kopā, vienā solī. Tāds mīlīgs: cilvēki iet garā rindā – visi kopā. Man nebija mīlīgi. Pacēlās atmiņas.

Manas traumas.

Ziema, rīts, plkst. 6.25. Aptuveni 40 "duhi" skrien – rindā pa četri, kolonnā ap desmit. Solis solī. Kājās steigā uzvilkti kirzas zābaki. Kājas auts jau sen noslīdējis – papēdis asiņo, pirksti nospiesti. Piektais kilometrs. Spēka vairs nav. Tu zini – ja kāds apstāsies vai nokritīs, viņu spārdīs kājām, bet pārējie ies pietupušies, zosu gājienā. Tā būs neliela atelpa, kaut arī zosu gājiens kājām ir milzīga slodze.

Skrien un jūti – vairs nevari. Klusa cerība – varbūt nokritīs kāds cits, tavs biedrs, un tad spārdīs viņu. Vairs nevari. Ar acīm atrodi tālumā kādu objektu, koku – līdz tam jāiztur, un tad lai notiek, kritīšu. Kad sasniedz to koku, vai nu kāds cits jau ir pakritis, vai arī tu izvēlies nākamo objektu. Caur "nevaru". Neviens sporta treneris nevar tā tevi motivēt parvarēt sāpes, nogurumu.

IEKŠĒJĀS KĀRTĪBAS INSTRUKCIJA

Dienestu pildot norīkojumā (“Bedrē”)

1. No virsnieku sastāva

Aizliegums: Kategoriski aizliegts veikt pašnāvību (pakāroties vai citādi), atrodoties tiešā dežūras izpildē.

Sekas: Pašnāvības akts dežūras laikā tiek kvalificēts kā patvaļīga kaujas posteņa pamešana un zvēresta laušana.

Šādas rīcības gadījumā pārkāpējs automātiski tiek atzīts par dzimtenes nodevēju, ar visām no tā izrietošajām tiesiskajām sekām.

2. No kareivju sastāva .

Ja lēmums par dzīves izbeigšanu ir galīgs, procesa gaitā obligāti jāievēro cieņa pret dienesta biedru laiku un fizisko resursu:

Lokācijas izvēle (Sauszemes variants):

Process jāveic tiešā posteņa tuvumā un labi redzamā vietā.

Pamatojums: Biedriem pēc smagas nakts dežūras nav jātērē likumīgais miega laiks, klīstot pa meža masīviem un pārmeklējot katru koku. Atrodamībai jābūt tūlītējai.

Lokācijas izvēle (Ūdens variants):

Kategoriski aizliegts izmantot upi (Gauju) kā noslīcināšanās vietu.

Pamatojums: Straume un sarežģītais krasta reljefs nozīmē ilgstošas meklēšanas operācijas. Tā vietā, lai dotos pelnītā atpūtā, visai rotai būs dienām ilgi jāķemmē upes krasti, meklējot līķi.

Galvenais nosacījums: Neesi cūka – pat savā pēdējā rīcībā respektē to cilvēku tiesības uz miegu un atpūtu, ar kuriem kopā dienē.

Atgriežoties pie analītiskā psihoterapeita Džeimsa Holisa grāmatas "Saturna ēnā". Viņš raksta: “Katram vīrietim ir jāriskē un jāpasaka patiesība, sava individuālā patiesība. Lai vīrieši pārstātu melot un piedalīties klusēšanas sazvērestībā, viņiem jāriskē un jāparāda savas sāpes”.

Potenciāls tālākai attīstībai

“Vīrietim ir jāuzdod sev jautājumi: no kā tieši es baidos un kāpēc nekustos uz priekšu? Kādi ir vissvarīgākie uzdevumi, kas man jāatrisina? Kāds ir mans dzīves aicinājums? Cik lielā mērā es varu apvienot darbu un savas personības vajadzības? Kā es varu veidot attiecības ar citiem un tai pat laikā attīstīties individuāli? Kādu tēva nenodzīvotās dzīves daļu man ir jāizdzīvo un jārealizē? “ [Holiss]

Vecāki.

Wed, 27 May 2026 13:24:00 +0000

Šodien, esot viesos kolēģa sakārtojumu grupā un sēžot aizvietotāja krēslā, kārtējo reizi pārliecinājos, ka vecāku pieņemšanas tēma patiešām ir kā nebeidzams lauka urbums. Kad tev jau šķiet, ka viss ir atstrādāts, integrēts un salikts pa plauktiņiem, pietiek ar vienu vienīgu rezonansi svešā sakārtojumā, lai saprastu — man pašam tur apakšā joprojām ir dzīvs, pulsējošs slānis. Pieaugšana un savas sistēmiskās vietas ieņemšana nav vienreizējs akts; tas ir dinamisks, mūža garumā ejams process.

Strādājot ar lauku, ir divas intervences, kuras es neizmantoju, jo uzskatu tās par nepareizām.

Klasiskā piedošana: Kad klients ar asarām acīs stiepjas pretim vecāku aizvietotājiem un saka: "Es jums piedodu," viņš patiesībā svin savu personīgo Ego triumfu. Šāda piedošana ir rafinēts, garīgs aizbildnieciskums. Lai kādam piedotu, tev vispirms ir jāuzvelk tiesneša mantija, jānostājas virs viņa, jāatzīst viņa vaina un tad žēlsirdīgi jāatlaiž grēki. Brīdī, kad bērns "piedod" vecākiem, sistēmiskā hierarhija sabrūk – bērns kļūst par Lielo, bet vecāki tiek pataisīti par maziem grēciniekiem.

Mierinājuma pantiņš: "Tev nebija citas izvēles, tu darīji visu, ko varēji, tā bija tava labākā izvēle." Šādas tēzes gadās dzirdēt no dažiem sakārtojumu vadītājiem, kuriem tas šķiet ētiski pareizi. Viņi mēģina ievest klientu mākslīgā "mīlestības laukā", lai mazinātu sāpes, taču realitātē tā ir terapeitiska vārguma izpausme un bēgšana no faktiem. Tie ir meli – pieaugušiem cilvēkiem ir izvēles. Māte varēja nedzert, tēvs varēja nesist. Viņi izvēlējās darīt to, ko darīja. Sakot, ka viņi "citādi nevarēja", mēs vecākus padarām par bezvarīgiem invalīdiem, atņemot viņiem atbildību un tiesības nest sava likteņa sekas.

Tehnikas, kas strādā ar realitāti

Patiesa pieņemšana un kārtības atjaunošana laukā notiek pavisam citādi. Šīs tehnikas palīdz klientam ieņemt savu vietu, virzoties no vienkāršākiem soļiem līdz galējiem risinājumiem:

1. Vecāku nolikšana aiz muguras (Hierarhija)

Klients tiek nostādīts ar seju pret savu dzīvi un nākotni, bet vecāki tiek novietoti viņam aiz muguras (tēvs labajā pusē, māte kreisajā). Tas fiziski sniedz drošības un atbalsta sajūtu, pārtraucot parentifikāciju — lomu apvērsumu, kad bērns mēģina kļūt par vecāku saviem vecākiem un risināt viņu problēmas.

2. Parastā cilvēciskā pieņemšana (Vienkāršais slānis)

Šis ir bāzes solis, kurā vecāki tiek ieraudzīti bez ilūzijām. Klients laukā mācās ieraudzīt, ka viņa vecāki ir vienkārši parasti cilvēki ar saviem trūkumiem un vājībām. Viņi, iespējams, nemācēja un nespēja dot mīlestību un siltumu vienkārši tāpēc, ka paši to savā bērnībā nebija saņēmuši no saviem vecākiem. Šeit klients pieņem faktu, ka nevar ieliet no tukša trauka, un pārstāj pieprasīt neiespējamo.

3. Vecāku lomas samazināšana (Demitoloģizācija kā galējā intervence)

Šī nav standarta prakse, un to laukā izmantoju tikai kā pēdējo, galējo soli — gadījumos, kad klients principiāli atsakās vai nespēj pieņemt savus vecākus pat ar viņu cilvēciskajām nepilnībām vai smago uzvedību. Lai izvestu klientu no pilnīga strupceļa, vecāki tiek reducēti līdz tīrai bioloģiskajai funkcijai. Caur skarbām rezolūcijas frāzēm — "Tu esi tikai vārti, pa kuriem es ienācu, un tēvs ir tikai spermas donors" — tiek pilnībā pārcirsta neizpildāmo gaidu nasta. No šādiem vārtiem vairs nav jēgas gaidīt mīlestību, un dvēsele pārtrauc bezjēdzīgo cīņu.

4. Pieslēgšanās tiešajam Dzīvības Avotam

Ja vecāku kanāls ir bijis pārāk traumatisks, aiz viņiem laukā tiek novietota transpersonāla figūra (Dievs, Visums, Lielais Sākums). Klients ierauga, ka vecāki ir tikai pastnieki, kas nodeva sūtījumu — dzīvību. Paka ir saņemta, un pastnieka personībai vairs nav nozīmes, jo pati dzīvība nāk no Dieva.

5. Pretenzijas adresēšana stāvu augstāk (Provokācija)

Kad klients ir iestrēgis bērnišķīgā aizvainojumā, konflikts tiek pārcelts stāvu augstāk. Klientam piedāvā izteikt pretenzijas tieši Dievam par to, ka viņam iedoti šādi vecāki. Parasti klients atsakās to teikt, jo pēkšņi pats saprot savu pretenziju absurdumu un neiespējamību. Tas sagrauj bērnišķīgo maksimālismu un caur eksistenciālo bezspēcību aizved pie patiesas pieņemšanas.

Negatīvās emocijas kā resurss: Dusmas un aizvainojums pret vecākiem nav jāapspiež. Tas ir milzīgs, iekapsulēts enerģijas avots. Kad klients atļauj sev paust patiesu niknumu, šis spēks palīdz psiholoģiski atdalīties no vecāku smagajiem likteņiem un pārtraukt upura pozīciju. Šis niknums transformējas par jaudu, lai pagrieztos, aizietu un sāktu būvēt savu, neatkarīgu dzīvi.

Teiktais ir tikai mans personīgais skatījums un pieeja