Taču lielākā daļa no mums šo filmu pat nav izvēlējušies paši. Mēs esam kā sarežģīti roboti — pilni ar programmām, kas nāk no dzimtas, sabiedrības, izglītības, kultūras un visām vietām, kur dzīvēs esam bijuši. Šīs programmas nosaka, kā mēs reaģējam, ko uzskatām par iespējamu, ko atmetam pat nepamēģinot.

Tas nav slikti — bez šīm programmām mēs nespētu izdzīvot. Daudzas ikdienas lietas pat nav vērts tērēt apziņas enerģiju: tās notiek autopilotā, un tas ir labi. Taču tajā pašā laikā ir arī daļa, kas nav programma. Tā ir mūsu būtība, gars, dzirksts, kas spēj mainīt virzienu, izgudrot ko nebijušu, iziet ārpus ierastā.

Sistēmiskajos sakārtojumos tieši šī dzirksts reizēm tiek pamodināta. Kad savākšanās punkts nobīdās, mēs pēkšņi redzam realitāti no citas koordinātas. Vieta sistēmā, kas likās nemainīga, pēkšņi atklājas kā izvēle. Dzīves stāsts, kas līdz šim šķita lemts, pārvēršas par vienu no iespējamiem scenārijiem — un mēs redzam, ka ir arī citi.

Dažkārt šī nobīde jūtama kā dvēseles atmiņas atvēršanās. It kā kaut kas senāks par šo dzīvi atcerētos, kur ir brīvība un kur ir ieslodzījums. Varbūt tā ir cita inkarnācija, kur līdzīgs mezgls palika neatrisināts. Varbūt tā ir paralēlā realitāte, kur mēs jau esam izvēlējušies citu ceļu.

Kvantu fizikas valodā tas atgādina superpozīciju: līdz brīdim, kad pieņemam lēmumu, mēs pastāvam vairākās realitātēs vienlaicīgi. Savākšanās punkta nobīde ir brīdis, kad dvēsele saka: “Šajā realitātē es turpināšu.” Un visa sistēma sāk pielāgoties jaunajam virzienam.

Tad mēs pārstājam būt tikai programmu kopums. Programmas paliek — kā noderīgi rīki, kā fonā darbojošās funkcijas. Bet stūri rokās paņem tas, kas vienmēr bijis mūsos — radošā, brīvā, apzinātā būtība.

Un šajā brīdī notiek tas, ko no malas var saukt par brīnumu, bet no iekšpuses — par atgriešanos sevī. Jo patiesībā tas nav tikai skatījuma maiņa. Tā ir realitātes maiņa.