Kas ir lilas spēlE ?
Leelas spēle: Pašizziņas un likteņa transformācijas ceļš
Leelas spēle (Lila) ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu sena pašizziņas sistēma, kas radusies Indijā kā instruments cilvēka apziņas paplašināšanai. Tā ir unikāla iespēja ieraudzīt savu dzīvi "no putna lidojuma", atklājot tos iekšējos blokus un resursus, kas ikdienas steigā paliek nepamanīti. Spēles laukums sastāv no 72 kvadrātiem, no kuriem katrs pārstāv kādu noteiktu apziņas stāvokli, emocionālu pārdzīvojumu vai eksistences posmu.
Spēle sākas ar nodoma formulēšanu. Šis nodoms kalpo kā kompass, kas vada spēlētāju caur čūskām, kas simbolizē kritienus un mācības, un bultām, kas reprezentē garīgu izaugsmi un enerģētisku pacēlumu. Leela nedod gatavas atbildes, bet gan uzdod pareizos jautājumus, ļaujot zemapziņai caur metamā kauliņa skaitļiem runāt tiešā valodā. Katrs gājiens ir precīzs jūsu iekšējās pasaules spogulis šajā konkrētajā brīdī.
Laukaklubs.lv piedāvā Leelas spēles sesijas, kurās sena gudrība sastopas ar mūsdienu sistēmfenomenoloģijas un kvantu psiholoģijas atziņām. Mēs ne tikai ejam pa laukumu, bet arī dziļi analizējam katra apstāšanās punkta nozīmi klienta dzīves kontekstā. Spēles procesā notiek ne tikai diagnostika, bet arī reāla enerģētiska transformācija, kas palīdz harmonizēt iekšējo stāvokli un rast skaidrību turpmākajiem soļiem realitātē.
Neatkarīgi no tā, vai jūsu jautājums skar attiecības, karjeru, veselību vai dvēseles meklējumus, Leela palīdzēs ieraudzīt patieso cēloni un izeju no jebkura strupceļa. Tas ir aizraujošs, mistisks un tajā pašā laikā ļoti praktisks ceļojums pie sevis, kas beidzas tad, kad spēlētājs nonāk pie "Kosmiskās apziņas" – stāvokļa, kurā visas pretrunas izzūd un rodas pilnīga skaidrība par savu būtību.
Par spēles "Leele" sākšanu
Lai uzsāktu spēli, vispirms jāpasaka savs nodoms – par ko ir spēle. Pastāv jau arī iespēja to neatskaņot skaļi,ateikt tikai sev, bet tas ierobežo iespēju spēles vadītājam būt pilnvērtīgam pavadonim spēlē. Nodoma apzināšana daudziem ir liels izaicinājums. Kad jautājums definēts, tiek mests kauliņš, un katrs iespējamais iznākums nes īpašu vēstījumu par izteikto nodomu :
• Sešinieks: spēles ceļojums pa lauciņiem sākas. Nodoms skaidrs un patiess, un spēlētājs ir dodas savā ceļojumā.
• Piecinieks: jautājums ir būtisks, bet vēl prasās pēc precizēšanas – kāda vārda , nianses izmaiņai , lai patiešām rezonētu ar spēlētāja iekšējo būtību.
• Jo mazāk punktu uz kauliņa, jo tālāk nodoms no jautājuma aktualitātes un patiesuma.
• Ja vieninieks: jautājums ir pārāk tālu no spēlētāja patiesās motivācijas. Tas prasa lielāku atklātību un dziļāku ieskata.
Spēles vadītājam jājūt- kurā brīdī un cik daudz jāiesaistās jautājuma noformulēšanas procesā. Vai spēlētajs pats aktīvi meklē jaunus ceļus lai apzinātos savus nodomus un precizētu jautājumu. Šajā procesā viņš sāk atklāt ne vien savu vēlmi, bet arī to, kas slēpjas aiz rūpīgi slīpētās frāzes, aiz pieklājības maskām un iekšējiem aizsargiem. Tās ir nianses, kuras pārāk bieži aizsedz skaisti formulētas ilūzijas – tie ir vārdi, ar kuriem paši sevi pārliecinām. Ja izskatās ka spēlētajam vajadzīgs atbalsts – varu uzdot jautājumus kas liks paskatīties dziļāk- kas atrodas aiz atskaņotā jautājuma, varu uzlikt kādu Lauka diagnostika, var ievest izmainītā apziņas stāvoklī kur var atnākt negaidīta , patiesa atklāsme.
Spēlē „Leele” skaistas fasādes nepalīdz. Te jābūt godīgam – gan jautājumā, gan nodomā, gan pret sevi. Lai tiešām uzsāktu spēli, vajadzīgs nolūks un drosme palūkoties dziļāk, līdz patiesībai, kas parasti ir apslēpta. Šeit redzu spēles vadītāja, pavadoņa patieso nozīmi spēlē.
Ir gadījies ka šis posms ir bijis pats nozīmīgākais un vērtīgākais spēlē- pēc tam spēlētājs straujā gaitā, nekur neaizķeroties iziet spēli. Tā kā spēles gaita var būt dažāda- 2 minūtes jautājumam un 2 stundas spēle, vai arī 2 stundas jautājumam un 15 minūtes spēlei.
Leela 6. lauciņš – Moha: vieta, kurā nonākam visi
Leelas spēlē 6. lauciņš ir īpaša vieta. Patiesībā tā ir pirmā pietura, kurā nonāk ikviens spēlētājs, tiklīdz iegājis spēlē. Tradicionāli šo lauciņu sauc par Moha — nepareizu priekšstatu, pieķeršanos kādam maldīgam skatījumam uz realitāti.
Bet neļauj vārdam “malds” tevi mulsināt. Moha nav kļūda vai sods. Drīzāk tā ir dabīga sākuma pieredze, kurā mēs visi iepazīstam savu skatījumu uz pasauli.
Iedomājies bērnu, kurš pirmo reizi klausās pasakas, skatās Disneja animāciju vai dzird vecāku stāstus. Bērns uztver visu kā 199% patiesību — tas viņam šķiet absolūti reāli. Tieši šī sākotnējā uztvere ļoti labi atbilst Moha idejai: bērns pieķeras savam pirmajam skatījumam uz dzīvi, vēl neapzinoties, ka pasaule ir daudzslāņaina un dažreiz maldinoša.
Tieši tāpat 6. lauciņš spēlē parāda: mēs visi ienākam ar ierobežotu skatījumu un uztveram “tā ir realitāte” kā vienīgo iespējamo versiju. Pasakas, stāsti un animācijas ir kā pirmie mūsu dzīves filtri — tie veido pamatu mūsu uztverei, un mēs sākotnēji uzskatām, ka šie priekšstati ir absolūti.
Un tieši tāpēc visi nonāk šajā laukā. Mēs visi sākam ar savu stāstu, savu skatpunktu, savu “šobrīd tā ir”. Šis sākuma punkts ļauj mums redzēt, cik daudz vēl ir jāatklāj un cik daudz mūsu redzējums vēl ir saistīts ar ieradumiem un pieņēmumiem.
No sistēmiskā skatījuma Moha ir orientācijas punkts: spēlētājs vēl neredz visu sistēmu, kurā viņš atrodas. Viņš redz tikai to, ko līdz šim ir uzskatījis par normu. Šī vieta ir kā ieejas telpa, kurā var sakārtot skatījumu un sagatavoties ceļojumam tālāk.
lauciņš nav šķērslis, bet sākuma balsts. Tas rāda: “Šis ir tavs sākums. Šeit tu vari pamanīt, kādi priekšstati tevi vada, un sākt izprast, ka realitāte ir daudz plašāka.”
Kad spēlētājs saprot, ka pārmaiņas ir iespējamas un pat nepieciešamas, viņš ir gatavs doties tālāk — jau ar brīvāku un apzinātāku skatījumu. Moha nav kļūda. Moha ir sākums.
Un mēs tajā nonākam visi — jo tā darbojas dzīve. Kā izskatās tavā dzīvē šis lauciņš ?
Spēlē Līla lauciņš N11 nes nosaukumu Gandharva. Tradicionāli to tulko kā debesu muzikantus, izklaidi vai rotaļu.
Ja cilvēks dzīvo tikai izdzīvošanas režīmā, dzīve kļūst smaga. Katra kļūda šķiet bīstama, katrs lēmums – izšķirošs, bet katrs solis prasa milzīgu piepūli. Gandharva atgādina, ka arī stabilitāte var balstīties vieglumā. Ka prieks, radošums un spēja pasmaidīt nav greznība, ko var atļauties tikai tad, kad visas problēmas atrisinātas. Dažreiz tieši tie palīdz atrast risinājumu.
Domājot par šo lauciņu, arvien vairāk šķiet, ka runa nav tikai par rotaļāšanos. Tas ir stāsts par mūsu attieksmi pret dzīvi.
Mēs bieži sakām: "Dzīve ir spēle." Taču spēlei gandrīz vienmēr ir noteikumi. Ir uzvara un zaudējums, salīdzināšana, rezultāts, vēlme pierādīt savu varēšanu. Līdz ar to parādās arī spriedze. Mēs sākam dzīvot tā, it kā katrs nākamais gājiens noteiktu visu mūsu likteni.
Rotaļā ir cita sajūta. Tajā nav nepieciešams nepārtraukti pierādīt savu vērtību. Nav bail kļūdīties, jo kļūda kļūst par daļu no procesa. Rotaļā cilvēks ir vairāk klātesošs, spontāns un dzīvs. Tieši šī kvalitāte bieži pazūd pieaugušo pasaulē.
Ja Līlā spēlētājs šajā lauciņā nonāk jau trešo reizi, es tam pievēršu īpašu uzmanību. Mana pieredze rāda, ka tā vairs nav nejaušība. Lauks it kā aicina paskatīties dziļāk.
Šādās situācijās labi palīdz sistēmfenomenoloģiskā pieeja. Tajā nav tik svarīgi analizēt vai meklēt loģiskus skaidrojumus. Daudz vērtīgāk ir ieraudzīt attiecības starp dažādiem elementiem. Piemēram, telpā var izvietot spēlētāju, "Spēli" un "Rotaļu". Ļoti ātri kļūst redzams, kam cilvēks šobrīd ir tuvāk. Dažkārt rotaļa stāv pavisam tālu, it kā par to būtu sen aizmirsts. Citreiz izrādās, ka cilvēks dzīvo tikai pēc noteikumiem, kurus pats sev reiz radījis.
Ja rodas vajadzība, var paskatīties arī pagātnē. Nereti atklājas kāds notikums, pēc kura vieglums pazuda un dzīve kļuva tikai par pienākumu virkni. Kad šis brīdis tiek ieraudzīts un atzīts, kontakts ar rotaļīgumu bieži atgriežas daudz dabiskāk, nekā cilvēks bija gaidījis.
Šajā darbā gandrīz vienmēr parādās arī iekšējais bērns. Kā mūsu daļa, kura vēl aizvien prot brīnīties, priecāties un radīt bez bailēm kļūdīties. Tieši viņš vislabāk zina, ko nozīmē rotaļa.
Ja esi nonācis šajā lauciņā, varbūt ir vērts sev pajautāt.
Vai manā dzīvē šobrīd ir vairāk rotaļas vai cīņas?
Kādus noteikumus es pats sev esmu uzlicis, un vai tie joprojām ir vajadzīgi?
Kas mainītos, ja šajā situācijā nebūtu jāuzvar un nebūtu arī iespējams zaudēt?
Kādu lomu es cenšos nospēlēt citu priekšā, un kas notiktu, ja uz brīdi to noliktu malā?
Kurā vietā es dzīvi uztveru pārāk nopietni, un kā tajā ienest mazliet vairāk humora?
Šiem jautājumiem nav pareizu vai nepareizu atbilžu. Tie drīzāk palīdz pamanīt, kur paši sev esam atņēmuši vieglumu.
Iespējams, dzīve nekad nekļūs pilnīgi vienkārša. Taču mūsu attieksme pret to var mainīties. Un dažreiz pietiek ar vienu mazu soli – pārstāt cīnīties un atļauties uz brīdi vienkārši rotaļāties. Tieši tad atgriežas ne tikai vieglums, bet arī spēks, kuru tik ilgi bijām meklējuši citur