Ja tu stāvi gaismas avota priekšā – pie sveces, spuldzes vai Saules – tev šķiet, ka gaisma ir primāra un tumsa tikai tās neesamība. Bet kas notiek, ja tu stāvi tukšā vidū, tālāk no jebkura gaismas avota? Tad tumsa nav trūkums, tā ir patstāvīga klātbūtne, bet gaisma ir izņēmums, kas parādās tikai konkrētās vietās. Viss atkarīgs no novērotāja un viņa stāvvietas.

Visumā lielākā daļa telpas pastāv tumsā. Ja tu būtu apziņa, kas peld starp galaktikām, tumsa būtu tava ikdiena, bet gaisma – reti sastopts fenomens. Tumsa nepieciešama tikai viena – būt. Bet gaismai vajadzīga zvaigžņu kodolu kodolsintēze, milzīga enerģija, nepārtraukta cīņa ar dabisko tendenci atgriezties mierā. No tukšā vidus perspektīvas gaisma ir īslaicīgs viesis, bet tumsa ir mājas.

Cilvēka pieredze arī sākas tumsā. Pirms dzimšanas, mātes miesā, nav gaismas – ir tikai siltums, vibrācijas un tumsa. Pirmā pieredze ir tumsa, ne gaisma. Kad mēs guļam, mēs atgriežamies tumsā, un tas nav gaismas "izslēgšana", bet dabiska atgriešanās pamata stāvoklī. Organisms ražo melatonīnu tumsā, smadzenes atpūšas, apziņa iegremdējas dziļākos līmeņos. No organisma perspektīvas tumsa nav trūkums, bet nepieciešamība.

Lielākā daļa mūsu psihes pastāv bezapziņā – milzīgā, tumšā okeānā zem apzinātās domāšanas. Apziņa ir kā maza gaismas sala. Bet vai šī tumsa ir tikai trūkums? Junga psiholoģijā tumsa ir vieta, kur dzīvo ēna – ne ļaunums, bet neapzinātā daļa no sevis, kas satur gan bailes, gan milzīgu potenciālu. Radošie cilvēki bieži strādā naktī, tumsā, jo tur nav ārējo ierobežojumu un var piedzimt jebkas.

Visās garīgajās tradīcijās dziļākā izziņa notiek tumsā. Meditējot tu aizvēr acis un ieej iekšējā tumsā. Indijas tradīcijās trešā acs atrodas tumsā. Kristīgajā mistiķē ir "dievišķā tumsa" – vieta, kur notiek garīga pārdzimšana. Alķīmijā tumsa ir pirmais transformācijas posms, haoss, no kura rodas jauna kārtība. Tumsa nav beigas, bet sākums.

Rietumu kultūrā gaisma asociējas ar labumu un saprātu, bet Austrumu tradīcijās tumsa nav pretstatā labumam. Hinduisma dieviete Kalī ir tumša, iznīcinoša, bet arī transformējoša un radoša. Yin simbols ir tumšs, bet tas nav negatīvs – tas ir uztvērīgais, iekšējais princips. Maiju civilizācijā pazemes pasaule bija transformācijas telpa, ne elle.

Budismā augstākā izpratne aprakstīta kā "tukšums" – stāvoklis, kurā nav konceptuālu ierobežojumu. Zen tradīcijā ir paradokss: pirms apskaidrības kalni ir kalni, apskaidrības laikā kalni nav kalni, pēc apskaidrības kalni atkal ir kalni. Tas pats ar gaismu un tumsu – pirmajā līmenī gaisma šķiet primāra, otrajā tumsa, trešajā neviens nav primārs, abi vienkārši ir.

Jautājums "kas ir primārs" atkarīgs no tā, no kādas vietas tu skaties. Ja tu stāvi gaismas avota priekšā, gaisma šķiet primāra. Ja tu stāvi tukšā vidū, tumsa šķiet primāra. Abi skatījumi ir patiesi savā kontekstā. Bet varbūt dziļākā patiesība ir, ka ne gaisma, ne tumsa nav primāra. Tās ir tikai divas realitātes izpausmes formas, un tu – novērotājs – esi tas, kas piešķir nozīmi. Tu stāvi starp gaismu un tumsu un izvēlies, kuru piedzīvot kā mājas.