MAK (Metaforiski asociatīvās kārtis) ir vienkāršs instruments - kava ar kārtīm, uz kurām zīmēti cilvēki, ainavas, abstraktas formas, emocijas. Attēli kļūst par spoguļiem, kuros cilvēks redz savu iekšējo pasauli. Viena un tā pati kārtis desmit dažādiem cilvēkiem nozīmēs desmit pilnīgi atšķirīgas lietas.

Kad darbojies ar MAK, ir divi galvenie veidi, kā izvēlēties kārtis. Pirmais - tu redzi visas kārtis izklātas un apzināti izvēlies tās, kas tevi kaut kā saista. Otrais - tu izvēlies kārtis ar attēlu uz leju, pilnīgi akli. Šo veidu izmantoju biežāk - tad kārts izvēle ir mazāk "no galvas", un kā tiek izvilkta kārts, kas lieliski atbilst jautājumam, man arvien ir noslēpums. Šis process strādā pārsteidzoši precīzi.

Bet pats svarīgākais princips MAK darbā - nav pareizo atbilžu. Es to atkārtošu, jo tas ir tiešām pamats: nav pareizo atbilžu. Ja tu kārtī redzi zaļu koku, bet kāds cits redz drūmu mežu - jūs abi esat taisnība. Kārtī tu redzi savu pasauli. Tas, ko tu redzi, VIENMĒR ir pareizi, jo tās ir tavas asociācijas, tava pieredze, tavs stāsts.

Tāpēc cilvēks, kas vada MAK sesiju, nekad nesaka: "Nē, šeit patiesībā ir citādi..." Viņa loma ir pavisam cita. Iedomājies ceļvedi, kas palīdz tev pētīt tavu pašu iekšējo ainavu. Viņš neuzspiež savu interpretāciju, viņš jautā: "Ko tu redzi? Kas notiek šajā ainā? Ko šis personāžs jūt? Kur tu savā dzīvē esi redzējis ko līdzīgu?"

Jautājumi ir MAK darba nozīmīgākā daļa. Vēl svarīgāka ir tikai klausīšanās, dzirdēšana. Vismaz man tā šķiet. Svarīga ir jautājumu secība. Vispirms - ko redzi: krāsas, formas, darbības. Tad - ko tas liek just. Un tikai pēc tam - ko tas nozīmē. Šī secība ir svarīga, jo tā palīdz pakāpeniski iet dziļumā, nevis uzreiz lēkt pie interpretācijām.

Piemēram: "Ko tu te redzi?" - "Sievieti, kas sēž pie loga." - "Ko viņa dara?" - "Skatās ārā." - "Kā viņa izskatās?" - "Nopietna, varbūt nedaudz skumja." - "Ko viņa jūt?" - "Varbūt gaida kādu. Vai varbūt baidās no tā, kas tur ārā." - "Un kā tas ir līdzīgs kaut kam tavā dzīvē?" Un te sākas īstais darbs.

Bieži cilvēki sāk ar to, ka runā par kārti - par to sievieti pie loga. Bet pamazām, dabiski, stāsts kļūst par viņu pašu. Un tas ir brīnišķīgi, jo runāt par sevi tieši ir grūti, bet runāt par bildi - viegli. Bildes dod attālumu, kas paradoksālā veidā ļauj tikt tuvāk patiesībai.

Ir dažādi karšu kavi dažādiem mērķiem. Daži attēlo cilvēku sejas un tos var izmantot, lai izpētītu dažādas savas puses - kāds es esmu tagad, kāds gribu būt, kā es parādos citiem. Citi attēlo dzīves situācijas - var izmantot, lai apskatītu attiecības, konfliktus, izvēles. Ir kavas ar abstraktām formām un krāsām - tie perfekti emocijām un sajūtām, kas vēl nav vārdos. Un ir īpaši resursu kavi - ar atbalstošām, spēcinošām bildēm.

Dažos kavās ir divas karšu grupas - viena ar attēliem, otra ar vārdiem. Tās var kombinēt nejauši vai izvēlēties. Bieži tā nejaušā kombinācija dod pārsteidzošu metaforu - kaut ko, ko apzināti nekad nebūtu savienojis, bet zemapziņa saka: jā, tieši tā.

Viens no skaistākajiem aspektiem MAK darbā ir tas, ka tu redzi cilvēkam notiekam "aha" brīdi reālā laikā. Viņš saka kaut ko par kārti un pēkšņi apklust. Acīs ierauga atziņa. "Es tikko sapratu..." Un tas nav tavs stāsts kā konsultantam, tas ir pilnībā viņa paša atklājums. Tu tikai palīdzēji radīt telpu, kur tas varēja notikt.

Un vēl - MAK darbojas, jo mēs daudz domājam attēlos, pat ja to neapzināmies. Sapņi ir attēlos. Atmiņas ir attēlos. Nākotnes redzējumi ir attēlos. MAK vienkārši izmanto to, kā mūsu psihe jau dabiski strādā.

MAK kārtis var būt kā patstāvīga tehnika, bet es reizēm tās integrēju gan sistēmiskos sakārtojumos, gan Leelas spēlē.