Zirgi
31. jūl. 2026,
Nav komentāru
Vakar bija sakārtojums ar zirgiem. Kāpēc šādi sakārtojumi ? Sava patiesīguma dēļ... Zirgi kā ideālie aizvietotāji sistēmiskajos sakārtojumos.
Sistēmiskajos sakārtojumos– aizvietotāju jutīgums un patiesīgums ir ļoti svarīgi elementi. Tradicionāli lomas uzņemas citi dalībnieki, kuru prāts, personīgā pieredze, interpretācijas un viedokļi var ietekmēt vai pat kropļot informācijas plūsmu. Cilvēks vienmēr mēģina analizēt, secināt un domāt līdzi.
Kāpēc zirgi ir vislabākie aizvietotāji?
Nulles prātošanas: Atšķirībā no cilvēkiem, zirgiem nav savu intelektuālo teoriju par to, kā lietām vajadzētu būt. Viņi neanalizē situāciju un necenšas izpatikt vadītājam vai dalībniekiem.
Zirgi ir absolūta patiesība laukā: Ja sistēmā ir apspiestas emocijas, bailes vai distanciēšanās, zirgs to nekavējoties parāda fiziski – mainot vietu, pagriežot muguru, nopūšoties vai nākot klāt un meklējot kontaktu. Tā ir nevainojami objektīva atgriezeniskā saite.
Tūlītēja rezonanse: Dzīvnieka nervu sistēma reaģē uz lauka impulsiem sekundes daļā. Viņi darbojas kā dzīvi seismogrāfi, uztverot ģimenes vai biznesa sistēmu slēptos mezglus un spēku līnijas ar apbrīnojamu tīrību.
Šī metode apvieno sistēmiskās terapijas dziļumu ar dabas nepastarpināto un tīro spēku. Rezultāts ir pārsteidzoši precīzs, jo zirgi nekad nemelo un neizliekas – viņi atver durvis uz patieso dziedināšanu, apejot prāta aizsargmehānismus un ļaujot procesam ritēt savu dabisko, nepiespiesto gaitu.

Kārpmana drāmas trijstūris – no cīņas uz izaugsmi
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Par Stīvena Kārpmana drāmas trijstūri ir rakstīts daudz. Tas ir psiholoģisks modelis, kas apraksta trīs lomas, kurās cilvēki bieži nonāk sarežģītās attiecībās un konfliktos – Upuris, Vajātājs un Glābējs. Īpatnējais ir tas, ka šīs lomas nav nemainīgas. Mēs varam pāriet no vienas otrā pat vienas sarunas laikā, bieži vien to nemaz neapzinoties.
Parasti šo modeli skaidro kā destruktīvu attiecību ciklu, no kura vajadzētu izkļūt. Taču uz to var paskatīties arī citādi. Noliekot malā kritiku un vērtējumus, atklājas pavisam cita aina. Tā nav slimība vai kļūda, bet gan spēcīgs enerģijas lauks. Šīs lomas ir psihes instrumenti, kas palīdz augt, māca elastību un rāda ceļu uz briedumu.
Ja atsakāmies no ierastā dalījuma labajā un sliktajā, katra loma iegūst dziļāku jēgu un kļūst par tiltu uz nākamo apziņas līmeni.
No Upura uz Radītāju
Upura lomu parasti saista ar bezspēcību, žēlošanos un padošanos. Taču, paskatoties dziļāk, kļūst redzams, kas slēpjas aiz šīs enerģijas. Tā ir godīga sastapšanās ar savu ievainojamību. Tā ir spēja atzīt: "Jā, šobrīd es nezinu, kurp doties, un man sāp."
Šī pozīcija māca apstāties un ieklausīties sevī. Tā prasa drosmi būt patiesam pret sevi. Kad cilvēks iziet cauri šai pieredzei, upura enerģija pakāpeniski pārtop Radītāja spēkā. Viņš atrod savu iekšējo resursu un saprot, ka neviens cits neatnāks viņa vietā dzīvot viņa dzīvi. Šī atskārsme sniedz dziļu brīvības sajūtu. Cilvēks sāk uzņemties atbildību, nosprauž savas robežas un apzināti veido savu dzīvi.
No Vajātāja uz Virzītāju
Vajātāju bieži uztver kā agresoru, kurš kritizē, spiež un kontrolē. Taču aiz šīs ārējās izpausmes nereti slēpjas liels gribasspēks, skaidrs redzējums un spēcīga enerģija. Vajātājs ātri pamana, kas nedarbojas, un izjūt vēlmi to mainīt.
Grūtības sākas brīdī, kad šī enerģija tiek izmantota, lai ar varu mainītu citus. Transformācijas procesā Vajātājs atsakās no ilūzijas, ka viņš ir atbildīgs par citu cilvēku izvēlēm. Tad viņa spēks pārtop veselīgā līderībā, disciplīnā, struktūrā un spējā aizsargāt robežas. Viņš kļūst par virzītāju, kurš aizstāv savas vērtības, noved iesākto līdz galam un rada drošu telpu citiem, neizmantojot pazemošanu vai spiedienu. Tā ir konstruktīva enerģija, kas palīdz ieviest kārtību tur, kur valda haoss.
No Glābēja uz Atbalstītāju
Glābējs steidzas palīdzēt, glābt pasauli un risināt citu problēmas, bieži aizmirstot par sevi un izdegot. Taču šīs lomas pamatā ir liela sirds, empātija un patiesa vēlme dot.
Mācība slēpjas atziņā, ka palīdzēt nenozīmē izdarīt otra vietā. Piedzīvojot transformāciju, Glābējs iemācās cienīt katra cilvēka likteni un spēju pašam tikt galā ar savu dzīvi. Viņš vairs neatņem otram iespēju augt caur savu pieredzi. Tā Glābējs kļūst par atbalstītāju vai mentoru, kurš ir līdzās, iedvesmo, dalās pieredzē, bet ļauj otram iet savu ceļu. Tas ir nobriedis atbalsts, kas dod instrumentus, nevis rada atkarību.
Kā drāmas trijstūris māca un virza.
Šī dinamika darbojas kā dzīvs spogulis. Berze un spriedze starp lomām nav sods. Tā ir enerģija, kas palīdz pamosties no automātiskas dzīvošanas un paskatīties uz sevi no malas. Kamēr cilvēks riņķo pa šīm lomām, viņš iepazīst arvien jaunus savas pieredzes slāņus.
Svarīgākais nav nekad vairs nenonākt kādā no šīm pozīcijām. Daudz vērtīgāk ir laikus pamanīt, kurā lomā esi, un spēt mainīt skatpunktu. Tā ir iekšēja elastība. Dzīve nav statiska – reizēm mums nepieciešams atzīt savu ievainojamību, citreiz skaidri nospraust robežas, bet citreiz vienkārši būt līdzās otram.
Kad cilvēks sevī integrē visas trīs enerģijas, tās vairs nekonkurē cita ar citu, bet papildina viena otru. Tad pazūd vajadzība cīnīties ar sevi vai apkārtējiem. Katra loma kļūst par instrumentu, ko izmantot atbilstoši situācijai, nevis par cietumu, kurā iestrēgt. Tieši šajā elastībā slēpjas patiesa iekšējā brīvība.
No sistēmfenomenoloģijas skatpunkta šīs lomas nav tikai psiholoģiskas reakcijas. Tās bieži sakņojas daudz dziļāk – ģimenes sistēmā, dzimtas vēsturē, bērnības pieredzē vai neredzamās lojalitātēs, kuras paši nemaz neapzināmies. Tāpēc ar gribasspēku vien tās ne vienmēr izdodas mainīt.
Sistēmiskie sakārtojumi ir viena no metodēm, kas ļauj šīs lomas ne tikai saprast, bet arī ieraudzīt darbībā. Laukā kļūst redzams, kā tās ietekmē attiecības, izvēles un dzīves notikumus, kā arī tas, kam tās patiesībā kalpo. Bieži vien cilvēks atklāj, ka Upura, Vajātāja vai Glābēja loma nemaz nav viņa paša, bet pārņemta no ģimenes sistēmas vai izveidojusies kādreiz nepieciešama izdzīvošanas stratēģija.
Kad šī dinamika kļūst apzināta, rodas iespēja to mainīt. Nevis cīnīties ar sevi vai mēģināt "izskaust" kādu lomu, bet pakāpeniski pārvērst tās par saviem resursiem. Tieši tāpēc sistēmiskie sakārtojumi ir pateicīga metode ikvienam, kurš vēlas dziļāk izprast sevi un apzināti mainīt šo lomu ietekmi sev vēlamā virzienā. ............................................................................................................................................................................................................................................................................................ Līgana atklāja vēl vienu aspektu trījstūrim, kā uz to var skatīties Trīs lomas, trīs izaugsmes ceļi
Kārpmana drāmas trijstūrī katrai lomai ir sava ēnas puse. Taču tajā pašā laikā katrā no tām slēpjas arī spēks, kas var kļūt par cilvēka balstu. Ja paskatāmies uz šīm lomām caur kristīgās simbolikas prizmu, redzams interesants paralēlisms – katra no tām ved uz kādu no Trīsvienības aspektiem.
Upuris – ceļš uz Dēlu
Upuris dzīvo sajūtā, ka dzīve ar viņu notiek. Viņš gaida, kad kāds atnāks un atrisinās viņa problēmas. Bieži tiek vainoti citi cilvēki, liktenis vai apstākļi.
Taču vienā brīdī cilvēks saprot – neviens viņa vietā šo dzīvi nenodzīvos. Viņš sāk uzņemties atbildību par savām izvēlēm, pieņem savus ierobežojumus un pārstāj cīnīties ar to, kas viņš ir.
Kristietībā Dēls simbolizē Dievu, kurš ienāk cilvēka pieredzē. Viņš neizvairās no sāpēm, bet iziet tām cauri. Arī cilvēks, atstājot Upura lomu, nebeidz sastapties ar grūtībām, taču viņš vairs neļauj tām noteikt savu dzīvi.
Vajātājs – ceļš uz Tēvu
Vajātājs cenšas valdīt. Viņš kritizē, kontrolē un nosoda, jo uzskata, ka zina, kā citiem jādzīvo.
Kad šī enerģija nobriest, tā pārvēršas pavisam citā kvalitātē. Cilvēks joprojām ir spēcīgs, taču viņš izmanto spēku, lai aizsargātu, nevis pazemotu. Viņš nosaka veselīgas robežas, uzņemas atbildību un spēj pieņemt nepopulārus, bet godīgus lēmumus.
Tēva simbols šeit nav bargs soģis. Tas ir spēks, kas rada kārtību, uztur līdzsvaru un palīdz pasaulei turēties kopā.
Glābējs – ceļš uz Svēto Garu
Glābējs steidzas palīdzēt pat tad, kad palīdzība nav lūgta. No malas tas izskatās cēli, taču bieži vien otram cilvēkam tiek atņemta iespēja pašam augt.Kad Glābējs kļūst nobriedis, viņš saprot, ka īsta palīdzība nav darīt otra vietā. Daudz vērtīgāk ir būt līdzās, uzdot pareizos jautājumus, iedrošināt un uzticēties, ka otrs spēj atrast savu ceļu.
Šajā ziņā Svētais Gars simbolizē gudrību, kas neuzspiež, bet iedvesmo. Tā nav vēlme kontrolēt otra dzīvi, bet spēja būt klātesošam un atbalstīt.
Ceļš ārā no drāmas
Svarīgākais ir saprast, ka neviena no trim lomām nav jāiznīcina. Katrā no tām ir dzīvības spēks.
Upurī slēpjas spēja dziļi just.
Vajātājā – drosme un griba rīkoties.
Glābējā – līdzjūtība un vēlme palīdzēt.
Izaugsme nenozīmē atteikties no šīm īpašībām. Tā nozīmē pārstāt dzīvot to ēnas pusē. Kad tas notiek, ciešanas pārvēršas pieredzē, spēks kļūst par atbildību, bet palīdzēšana – par gudru klātbūtni.
Varbūt tieši tāpēc tik daudzi garīgie ceļi runā nevis par cīņu ar sevi, bet par nobriešanu. Nevis kļūt par kādu citu, bet atklāt to, kas cilvēkā jau no paša sākuma ir bijis klātesošs.
Dzīves vienotības ceļš
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Neduālisms ir dziļš pasaules uzskats un iekšējās transformācijas ceļš, kas aicina pārskatīt mūsu ierastos priekšstatus par realitāti. Tas nav teorētisks instruments sevis uzlabošanai, bet gan pakāpeniska atskārsme par esības vienoto dabu. Tomēr šajā ceļā jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Prāts viegli var iekrist slazdā, izmantojot ideju par „vienotību”, lai aizbēgtu no ikdienas realitātes, ignorētu personīgās robežas vai noliegtu cilvēciskās jūtas. Neduālisms prasa nedalītu modrību, jo patiesais uzdevums ir nevis pacelties pāri dzīvei, bet gan pilnībā tajā iekļauties ar visu savu trauslumu.
Šis līdzsvars ir izšķirošs, kad runājam par vecāku pieņemšanu. Ir bīstami pasludināt, ka pagātnes sāpēm nav nozīmes, jo viss ir tikai ilūzija. Tas būtu garīgs patvērums, nevis dziedināšana. Patiesa pieņemšana šajā ceļā nozīmē uztvert vecākus kā daļu no tās pašas vienotās dzīves plūsmas, kas darbojusies caur viņu konkrētā brīža apziņas robežām. Viņu cilvēciskās kļūdas un mūsu pārdzīvojumi ir reāli un nozīmīgi. Pieņemt viņus nozīmē atzīt šo kopējo dzīvības stāstu, nepieprasot, lai tas būtu bijis citāds, un ļaujot pagātnei ieņemt savu vietu veselumā.
No šāda redzējuma dzimst patiesa sevis pieņemšana. Tā nepieprasa ideālu harmoniju, bet gan māca uzlūkot katru iekšējo stāvokli — bailes, aizvainojumu vai dusmas — bez tūlītēja prāta sprieduma. Mēs esam telpa, kurā šīs izpausmes parādās un transformējas, nevis paši šie pārejošie stāvokļi.
Kad šī kritiskā attieksme mazinās, mainās arī skatiens uz citiem un pasauli. Līdzcilvēki vairs netiek vērtēti vai pārveidoti, jo viņos mēs ieraugām to pašu esības avotu, kas meklē izpausmi. Pieņemt dzīvi kā ceļu nozīmē uzticēties tās plūdumam, kurā prieks un skumjas, gaisma un ēna nav pretspēki, bet gan viena un tā paša veseluma neatņemamas daļas, kas prasa mūsu pilnīgu un klātesošu dalību
Dvēseles tumšā nakts – kad sabrūk viss ierastais
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Dzīvē mēdz pienākt brīži, kad vairs nedarbojas tas, kas agrāk šķita pašsaprotams. Cilvēks var zaudēt interesi par darbu, attiecībām vai iepriekšējiem mērķiem. Rodas sajūta, ka pazūd pamats zem kājām, bet atbildes, kas agrāk palīdzēja, vairs neko neatrisina. Klasiski šo stāvokli sauc par dvēseles tumšo nakti.
Tā nav vienkārši krīze vai depresīvs noskaņojums. Tas ir laiks, kad sabrūk priekšstati par sevi un pasauli. Tas var būt ļoti sāpīgs process, tomēr nereti tieši šādos brīžos sākas būtiskas pārmaiņas.
Jēdziens "dvēseles tumšā nakts" nāk no 16. gadsimta. To aprakstīja spāņu mistiķis Svētais Jānis no Krusta, kurš rakstīja par cilvēka ceļu cauri iekšējai tumsai līdz dziļākai saiknei ar Dievu. Mūsdienās šo jēdzienu lieto daudz plašāk. To izmanto, runājot par periodiem, kad vecais dzīves modelis ir sevi izsmēlis, bet jaunais vēl nav izveidojies.
Sistēmfenomenoloģijā uz šādiem procesiem raugās bez steigas tos nosaukt par labiem vai sliktiem. Dzīvē ir gan pavasaris, gan rudens, gan ziema. Arī cilvēka attīstībā ir posmi, kad kaut kam ir jābeidzas, lai rastos vieta kam jaunam.
Lielākās grūtības parasti rada vēlme saglabāt to, kas jau ir beidzies. Prāts cenšas noturēt veco identitāti, vecās lomas un ierasto drošības sajūtu. Jo spēcīgāka pretošanās, jo smagāks kļūst pats process.
Mana pieredze darbā ar cilvēkiem rāda, ka pārmaiņas sākas brīdī, kad cilvēks pārstāj cīnīties ar realitāti. Ne jau tāpēc, ka viss pēkšņi kļūst viegli, bet tāpēc, ka enerģija vairs netiek tērēta tam, ko nav iespējams noturēt. Tad pamazām rodas vieta jaunam skatījumam un citādai dzīves izjūtai.
Dažreiz šādos periodos atklājas, cik daudz mūsu izvēļu patiesībā balstījušās citu cilvēku gaidās, bērnībā iegūtos priekšstatos vai sabiedrības uzspiestās lomās. Kad tas viss sāk brukt, sākumā šķiet, ka tiek zaudēts viss. Taču nereti tieši tad cilvēks pirmo reizi sastop pats sevi.
Varbūt tieši tāpēc dvēseles tumšā nakts nav tikai stāsts par ciešanām. Tā ir arī iespēja atbrīvoties no tā, kas savu laiku ir nokalpojis, un pakāpeniski atgriezties pie dzīves, kas vairāk atbilst cilvēka patiesajai būtībai.
Šis raksts tapa pēc tam, kad noklausījos Agneses G. un Ilzes U. sarunu Facebook. Tā rosināja vēlreiz pārdomāt šo tēmu un paskatīties uz to no sistēmfenomenoloģijas skatpunkta
Parentifikācija un triangulācija – kad bērns spiests kļūt par pieaugušo
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Sistēmiskajos sakārtojumos bieži atklājas divas dziļas ģimenes dinamikas – parentifikācija un triangulācija. Tās nav vienkārši neveiksmīgas audzināšanas kļūdas vai ikdienas konflikti. Tās ir situācijas, kurās bērns nonāk lomā, kas neatbilst viņa vecumam un vietai ģimenes sistēmā. Šāda pieredze var ietekmēt cilvēka pašvērtējumu, attiecības, spēju uzticēties, pieņemt atbalstu un veidot savu dzīvi vēl ilgi pēc bērnības.
Parentifikācija ir situācija, kad bērns kļūst par pieaugušo savā ģimenē. Viņš uzņemas atbildību, kas patiesībā pieder vecākiem – emocionāli mierina mammu vai tēti, risina viņu problēmas, rūpējas par jaunākajiem bērniem vai cenšas uzturēt ģimenē mieru. Piemēram, pēc šķiršanās māte regulāri izsaka savas sāpes desmitgadīgajam dēlam, lūdz viņam padomu vai meklē emocionālu atbalstu. Zēns dara visu iespējamo, lai mamma justos labāk. No malas viņš šķiet ļoti nobriedis un atbildīgs, taču patiesībā ir zaudējis iespēju vienkārši būt bērns.
Triangulācija rodas tad, kad bērns tiek ierauts vecāku savstarpējā konfliktā. Viņš kļūst par starpnieku, sabiedroto vai pat tiesnesi. Vecāki var lūgt bērnam nodot ziņas otram, sūdzēties par partneri vai gaidīt, ka bērns izvēlēsies vienu pusi. Mazais cilvēks nonāk neiespējamā situācijā – viņš mīl abus vecākus, taču jūtas spiests nodot kādu no viņiem. Tas rada dziļu lojalitātes konfliktu un vainas sajūtu.
Visbiežāk šīs dinamikas neveidojas ļaunas gribas dēļ. Tās rodas tāpēc, ka paši vecāki savulaik nav saņēmuši pietiekamu drošību, mīlestību vai emocionālu atbalstu. Neapzināti viņi meklē to pie sava bērna vai arī bērns kļūst par veidu, kā ģimene cenšas saglabāt līdzsvaru laikā, kad pieaugušie paši nespēj tikt galā ar savām grūtībām.
Pieaugot šādi bērni bieži kļūst par cilvēkiem, kuri rūpējas par visiem, bet nespēj parūpēties par sevi. Viņiem var būt grūti noteikt robežas, lūgt palīdzību, atpūsties bez vainas sajūtas vai veidot līdzvērtīgas partnerattiecības. Nereti viņi izvēlas partnerus, kolēģus vai draugus, kurus atkal ir jāglābj, jāatbalsta vai jānes viņu emocionālā nasta.
Taču šai pieredzei ir arī otra puse. Bērns, kurš agri iemācījās uzņemties atbildību, bieži attīsta izcilu empātiju, spēju dziļi sajust citus cilvēkus, augstu atbildības sajūtu, diplomātiskumu, intuīciju un prasmi risināt sarežģītas situācijas. Viņš ātri pamana citu vajadzības, spēj nomierināt konfliktus un uzņemties iniciatīvu. Daudzi labi skolotāji, mediķi, psihologi, uzņēmumu vadītāji un terapeiti bērnībā ir piedzīvojuši tieši šādu pieredzi.
Tomēr šīs spējas kļūst par patiesu dāvanu tikai tad, kad cilvēks vairs nejūtas atbildīgs par visu pasauli. Kamēr viņš dzīvo pārliecībā, ka viņam jāglābj citi, viņa talanti kalpo izdzīvošanai. Kad viņš atgriežas savā īstajā vietā ģimenes sistēmā, tās pašas īpašības pārtop par apzinātu spēku, kas ļauj palīdzēt citiem, nezaudējot pašam sevi.
Berts Helingers norādīja, ka veselīgā ģimenes kārtībā dzīvības, mīlestības un atbalsta plūsma virzās no vecākiem uz bērniem. Kad bērns kļūst par balstu saviem vecākiem vai tiek ievilkts viņu konfliktos, šī dabiskā kārtība tiek izjaukta. Taču sistēmfenomenoloģijā nav vainīgo. Ikviens dara labāko, ko konkrētajā brīdī spēj, balstoties savā pieredzē un tajā, ko saņēmis no iepriekšējām paaudzēm.
Sistēmiskajos sakārtojumos šīs dinamikas kļūst redzamas un var tikt transformētas. Dziedināšana sākas brīdī, kad cilvēks simboliski atgriežas savā īstajā bērna vietā, ar cieņu atdodot vecākiem viņu atbildību, likteni un nastas. Tad atbrīvojas dzīves enerģija, kuru līdz šim prasīja citu glābšana. Cilvēks var pilnvērtīgi izmantot bērnībā attīstītās spējas – empātiju, intuīciju un atbildības sajūtu –, taču vairs ne no pienākuma vai vainas, bet no brīvas izvēles. Tieši tad talants pārstāj būt izdzīvošanas mehānisms un kļūst par cilvēka patieso spēku

Glābšana
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Viena no sistēmiskajām dinamikām — glābšana. Glābšana ir ilūzija par spēju pasargāt citu no viņa paša likteņa, kas patiesībā aizskar cieņu pret otra cilvēka unikālo ceļu. Šī loma bieži balstās uz neapzinātu iekšēju trūkuma izjūtu vai lepnību, kas galu galā ved pie izsīkuma, vilšanās vai sava ego pārbarošanas. Patiesa palīdzība sākas brīdī, kad mēs spējam pieņemt otru viņa pieredzē, nepārņemot viņa atbildību un saglabājot savu iekšējo līdzsvaru.
Facebookā man regulāri izlec dažādi video ar vienu vietējo guru — vīrieti, kas gaudulīgā balsī stāsta, cik visi slikti: sievietes ne tādas, vīrieši ne tādi, bērni ne tādi, ne tā mīlam, ciešam, ēdam — un viņš zina, kā vajag. Man pašam paliek šķēbeniski (laikam kaut ko manī spoguļo), tā ka vairāk par divām minūtēm neesmu varējis noklausīties, bet sākums vienmēr līdzīgs — viss slikti.lv.
Šāda publiska gaudošana un vispārēja nosodīšana ir spilgts piemērs tam pašam glābšanas un pārākuma mehānismam, tikai citā iepakojumā. Kad kāds nostājas pozīcijā, ka visi citi maldās un dara nepareizi, bet viņš zina vienīgo patiesību, tiek radīta mākslīga plaisa starp tā dēvēto glābēju un nezinošo pūli. Tas nav aicinājums uz izaugsmi vai cieņpilnu satikšanos, bet gan nemitīga neapmierinātības barošana, kas piesaista uzmanību caur vainas apziņu un bailēm. Tas izraisa fizisku pretestību, jo šādā saturā nav dzīvības — tikai nemitīga citu tiesāšana.
Tomēr, skatoties uz to visu, man nākas atzīties arī pašam sev — manī pašā taču mīt tas pats glābējs. Arī es dažreiz esmu gribējis kādu glābt, zināt labāk vai iet priekšā, domājot, ka daru ko svētu. Tāpēc šis kairinājums un pretestība pret šādiem video patiesībā ir satikšanās ar manu paša ēnu, ar manu mazo glābēju, kurš vēl arvien mēdz izlīst gaismā. Apzināties šo savu dabu un ieraudzīt to bez nosodījuma ir vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties.
Būt par ceļa pavadoni nozīmē stāvēt blakus, nevis iet priekšā un vilkt aiz auss. Ceļa pavadonis neuzņemas atbildību par otra galamērķi vai paklupieniem. Viņš vienkārši ir klāt, saglabājot savu centru un skaidrību. Tiklīdz parādās vēlme glābt, mainīt vai izglītot, zūd vienlīdzība un cieņa pret otra personīgo pieredzi.
Atšķirība starp reālu atbalstu un glābšanu slēpjas attieksmē. Atbalsts ciena otru kā pieaugušu un spēcīgu cilvēku, kurš pats iziet cauri savām mācībām. Glābšana mēģina izdarīt cita vietā to, kas katram jāpiedzīvo pašam. Vērot savas iekšējās kustības, atzīt sava glābēja dabu un laikus pamanīt šo robežu ir pamats tam, lai paliktu savā spēkā, saglabātu iekšējo mieru un darbotos ar cieņu pret visu dzīvo
Piesaiste
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Piesaistes veidi – kā tie veidojas un kāpēc tie ietekmē visu mūsu dzīvi
Kad dzirdam vārdu "piesaiste", parasti domājam par attiecībām starp bērnu un māti. Taču piesaiste ir daudz plašāks process. Tā ir mūsu nervu sistēmas atbilde uz jautājumu: vai šajā pasaulē ir droši dzīvot? Atbilde uz šo jautājumu vēlāk ietekmē attiecības, pašvērtējumu, spēju pelnīt, justies brīvam un uzticēties dzīvei.
Psiholoģijā izšķir četrus galvenos piesaistes veidus.
Drošā piesaiste veidojas, ja bērna vajadzības tiek sadzirdētas. Pieaugot cilvēks spēj uzticēties sev, veidot tuvas attiecības un vienlaikus saglabāt savu individualitāti.
Trauksmainā piesaiste rodas, ja rūpes ir neparedzamas. Pieaugušā vecumā tas bieži izpaužas kā bailes no pamešanas, pastāvīga vajadzība pēc apstiprinājuma un grūtības justies mierā.
Izvairīgā piesaiste veidojas, ja bērns saprot, ka emocijas neviens neuzklausīs. Viņš iemācās paļauties tikai uz sevi, taču tuvās attiecībās kļūst grūti atvērties un uzticēties.
Dezorganizētā piesaiste rodas tad, ja cilvēks, kuram vajadzētu dot drošību, vienlaikus rada arī bailes. Rezultātā pieaugušā dzīvē bieži atkārtojas haotiskas attiecības un iekšējas pretrunas.
Sistēmfenomenoloģija uz šo procesu raugās vēl plašāk. Bērns ienāk jau esošā dzimtas sistēmā un neapzināti uztver vecāku spriedzi, neatrisinātās traumas un ģimenes stāstus. Daļa no tā, ko saucam par raksturu, patiesībā ir pielāgošanās sistēmai.
Piesaistes veids ietekmē gandrīz visas dzīves jomas. Ja iekšēji jūtamies droši, vieglāk pieņemam lēmumus, uzņemamies atbildību un veidojam veselīgas attiecības. Ja drošības pietrūkst, brīvība sāk šķist bīstama – cilvēks cenšas kontrolēt apkārtējos vai atsakās no savām vajadzībām, lai nezaudētu pieņemšanu.
Tas atspoguļojas arī finansēs. Nauda bieži simbolizē ne tikai labklājību, bet arī drošību un pašvērtību. Vieni uzkrāj bezgalīgi daudz, tomēr nejūtas droši. Citi tērē impulsīvi, lai mazinātu spriedzi. Vēl citi nespēj prasīt taisnīgu samaksu, jo dziļi sevī nejūtas pietiekami vērtīgi.
Arī attiecības ar sevi un dzīvi kopumā bieži balstās agrīnajā piesaistes pieredzē. Ja bērns piedzīvojis pieņemšanu, viņam vieglāk uzticēties sev un pasaulei. Ja dominējusi nedrošība, arī attiecības ar kaut ko lielāku – Dievu, Radītāju vai pašu dzīvi – nereti balstās bailēs, nevis uzticībā.
Vai piesaisti var mainīt? Jā. Nervu sistēma spēj mācīties visu mūžu. Drošas attiecības, psihoterapija, ķermeniskas prakses un sistēmiskie sakārtojumi palīdz veidot jaunu pieredzi. Mērķis nav izdzēst pagātni, bet paplašināt savu drošības sajūtu un iegūt lielāku izvēles brīvību.
Svarīgi saprast, ka piesaistes pamati sāk veidoties ļoti agri – jau grūtniecības laikā un īpaši dzimšanas brīdī. Tieši piedzimšana ir pirmais lielais kontakts ar pasauli. Tas, kā mazulis piedzīvo ienākšanu dzīvē, cik droši un pieņemti viņš jūtas šajā brīdī, kļūst par pamatu daudzām vēlākajām reakcijām
Brīvība un drošība.
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
rīvības un drošības ilūzijas mūžīgais svaru kauss
Ikdienā mēs reti aizdomājamies par to, kā mūsu dzīvi ietekmē brīvības un drošības līdzsvars. Parasti šie jēdzieni šķiet pārāk abstrakti, lai tiem pievērstu uzmanību. Taču tieši tie bieži nosaka mūsu izvēles, attiecības un pašsajūtu, lai gan paši to nemaz neapzināmies.
To var pamanīt pavisam ikdienišķās situācijās. Kāds nemitīgi raizējas par naudu, cits cenšas kontrolēt partneri vai bērnus, vēl kāds nespēj uzticēt kolēģiem pienākumus un visu uzņemas pats. Ilgstošs sasprindzinājums ar laiku izpaužas arī ķermenī – sāpēs, nogurumā vai miega traucējumos. Parasti to skaidrojam ar stresainu darbu, sarežģītiem cilvēkiem vai neveiksmīgiem apstākļiem, taču nereti dziļākais iemesls ir neatrisināta iekšēja pretruna starp vēlmi būt drošībā un vajadzību būt brīvam.
Pilnīga drošība patiesībā nav sasniedzama. Dzīve vienmēr ir neparedzama, un nekad nevaram kontrolēt visus notikumus. Jo vairāk cenšamies to darīt, jo vairāk pieaug spriedze un trauksme. Arī absolūta brīvība ir tikai ideja, jo ikviens no mums dzīvo attiecībās, ģimenē, sabiedrībā un citās sistēmās. Tomēr pastāv cita veida brīvība – spēja pieņemt dzīves nenoteiktību un neļaut bailēm noteikt katru savu soli.
Kad zūd iekšējā drošības sajūta, brīvība sāk šķist biedējoša. Tad rodas vēlme atrast kaut ko, kas sola stabilitāti, pat ja šī stabilitāte ir šķietama. Vēsture rāda, ka baiļu apstākļos sabiedrības ir gatavas atteikties no daļas savas brīvības apmaiņā pret drošības solījumiem. Līdzīgi notiek arī cilvēka personīgajā dzīvē. Kāds cenšas justies drošāk, uzkrājot arvien vairāk naudas, cits kontrolē savus tuviniekus, vēl kāds atsakās no savām vajadzībām, lai tikai nezaudētu attiecības. Ārēji katra situācija izskatās citādi, taču iekšējais mehānisms bieži ir viens un tas pats.
Šī nav teorija vai filozofisks spriedelējums. Brīvības un drošības konflikts izpaužas ļoti praktiski – attiecībās, darbā, uzņēmējdarbībā, finanšu lēmumos un veselībā. Trauksme, kas ilgstoši netiek apzināta, pamazām kļūst par dzīves fonu. Cilvēks sāk dzīvot aizsardzības režīmā, nevis izmantot savas iespējas. Nereti šādu dzīves modeli viņš nemanot nodod arī saviem bērniem.
Sistēmfenomenoloģiskajā darbā un sistēmiskajos sakārtojumos mēs pētām cilvēka attiecības ar drošību un brīvību. Ja iekšējā drošības sajūta ir zudusi, meklējam notikumus, kas to izjaukuši. Bieži vien tie saistīti ne tikai ar paša dzīves pieredzi, bet arī ar dzimtas vēsturi – kariem, zaudējumiem, izsūtījumu, vardarbību vai citiem satricinājumiem, kuru sekas joprojām dzīvo nākamajās paaudzēs kā neizskaidrojama trauksme.
Kad šie notikumi tiek ieraudzīti un atzīti, cilvēkam vairs nav tik izmisīgi jāturas pie kontroles. Pamazām mazinās vajadzība aizsargāties no pagātnes, kas sen ir beigusies. Tādējādi rodas vairāk iekšēja miera, vairāk uzticēšanās dzīvei un līdz ar to arī vairāk patiesas brīvības – ne tikai sev, bet arī tiem, kas nāks pēc mums.
Nezemes pieredze.
28. jūl. 2026,
Nav komentāru
Vienā no sistēmisko sakārtojumu veidiem uzskata, ka cilvēka dzīvi var būtiski iespaidot dvēseles pieredze "nezemes" reinkarnācijās. Šādā pieejā tiek pētīts, kā šis dvēseles nospiedums šobrīd strādā cilvēka psihē un ikdienā. Kad klients sakārtojumā nonāk līdz šādai pieredzei, tai parasti ir ļoti specifiska ietekme uz viņa šīszemes dzīvi, kas izpaužas caur vairākiem stabiliem simptomiem un sajūtām.
Viens no spilgtākajiem nospiedumiem ir pastāvīgs svešums un īstu "māju" sajūtas trūkums uz Zemes. Cilvēks jau kopš bērnības var justies kā citplanētietis. Viņu pavada fonā esoša nostalģija pēc kādas vietas, ko pats nespēj nedz nosaukt, nedz aprakstīt, kamēr Zeme šķiet smaga, blīva un savādā veidā "nepareiza". Nereti rodas sajūta, ka ir notikusi kļūda — ka ir iekāpts nepareizajā vilcienā, ka šeit kāds ir vienkārši izsēdinājis un ka vienīgais patiesais mērķis ir nokļūt atpakaļ mājās.
Tāpat parādās izteiktas grūtības ar iezemēšanos un sava fiziskā ķermeņa pieņemšanu. Tā kā citās dimensijās vai civilizācijās esības forma varēja būt daudz vieglāka, enerģētiskāka vai pilnībā bezķermeniska, blīvais cilvēka skafandrs šķiet smags un apgrūtinošs. Tas mēdz izpausties kā nevēlēšanās rūpēties par ķermeni, bailes no slimībām vai vienkārši fiziska neveiklība, cilvēkam burtiski dzīvojot tikai savā galvā vai pat virs tās.
Līdztekus tam mainās arī laika un telpas izpratne. Uz Zemes viss rit lēni — lai kaut ko radītu, ir vajadzīgs laiks un fizisks darbs. Turpretim kosmiskajā pieredzē impulss un rezultāts bieži vien ir viens un tas pats, kur nodoms uzreiz rada formu. Tāpēc šīs pasaules realitāte liekas nepanesami lēna, un cilvēku sāk vajāt hroniska nepacietība un aizkaitinājums par vietējiem procesiem.
Tas viss rada arī grūtības cilvēciskajās attiecībās un emocijās. Zemes emocionālais spektrs ar visām tā drāmām, nodevībām, agresiju un izteikto dualitāti šādai dvēselei šķiet mežonīgs, primitīvs un pārlieku sāpīgs. Tāpēc bieži tiek izvēlēta distance un novērotāja pozīcija, jo bailes no dziļas intimitātes sakņojas sajūtā, ka cilvēciskie pārdzīvojumi spēj burtiski sadedzināt vai paralizēt. Kā mēdz jokot šīs metodes autors, vienīgais, kas patiesi šādus cilvēkus interesē, ir — kad beidzot atlidos kuģis viņiem pakaļ un vai par šo vizīti uz Zemes tiks samaksāta komandējuma nauda.
Skatot šo tēmu sakārtojumā, mērķis nekad nav palikt ilūzijās vai lepnībā par savu kosmisko izcelsmi. Tieši otrādi — ja dvēsele ir iestrēgusi atmiņās par to, cik tur bija labi, viņa nespēj būt klātesoša šeit. Risinājums vienmēr ir saistīts ar pilnīgu pieņemšanu un integrāciju. Galvenā atziņa slēpjas tajā, ka, kamēr daļa enerģijas skatās uz citām pasaulēm, cilvēkam vienkārši nepietiek resursu, lai dzīvotu šo dzīvi. Strādājot ar šo tēmu, ir svarīgi atzīt un cienīt šo pieredzi, tomēr skaidri pasakot sev, ka šodien es esmu uz Zemes, cilvēka ķermenī, un mana dzīve notiek tieši iepretim. Kad šis nospiedums tiek integrēts, pazūd pastāvīgā trauksme un bēgšanas sajūta, un kosmiskā pieredze no apgrūtinājuma pārtop par talantu — spēju redzēt procesus daudz plašāk, intuitīvi izprast sarežģītas sistēmas un saglabāt dziļu iekšēju mieru pat vislielākajā zemes haosā
MSL
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Bērnības izdzīvošanas stratēģijas mēdz nemanāmi pārtapt par smagām pieaugušo attiecību programmām. Sistēmiskajos vērojumos spilgti izceļas noteikts aizsardzības mehānismu kopums, ko var saīsināt kā MSL – Muļķība, Spītība un Lepnība. Sākotnēji šīs īpašības veidojas kā neapzinātas bruņas, kas sievietes dzīvē vēlāk vienlaikus kalpo gan kā šķietams spēks, gan reāls vājums.
Saknes meklējamas vidē, kur bērns bijis spiests atrasties starp konfrontējošiem vecākiem. Lai pasargātu sevi, psihe izveido konkrētus reakciju modeļus. Spītība rodas kā tieša pretestība, lai ārējais konflikts nesalauztu. Muļķība jeb apjukums ieslēdzas kā sargs pret nepanesamo realitāti; izliekoties, ka neko nesaprot, bērns izvairās no vainas sajūtas un nepieciešamības izvēlēties kādu pusi. Savukārt Lepnība kalpo kā kompensācija – mākslīgs paštēls, kas noslēpj dziļu iekšējo bezspēcību un pamestību.
Sarežģījumi sākas, kad šie rīki paliek aktīvi pieaugušā vecumā. Sieviete neapzināti uztur pastāvīgu kara stāvokli ar savu partneri. Ikdienas komunikācija pārvēršas taktiskā cīņā. Sākotnēji vīrieti šis dinamiskais izaicinājums un nepieejamība var pamatīgi aizraut un uzkurināt mednieka azartu. Tomēr ilgtermiņā nemitīgs saspīlējums vīrieti vienkārši nogurdina un iztukšo. Karš partnerībā prasa pārāk daudz vērtīgu resursu. Izņēmums ir partneri, kuri paši nes līdzīgu traumu un zemapziņā meklē pastāvīgu cīņu, veidojot destruktīvu tandēmu.
Programmu ieraudzīšana un dzēšana ir ceļš uz patiesu un dziļu brīvību ikdienas attiecībās. Tikai ieraugot un apzināti atlaižot šos senos bērnības sargus pelnītā pensijā, beidzot paveras brīva telpa jaunas kvalitātes satikšanai, kuras pamatā ir savstarpēja cieņa, pieņemšana un pilnīgs, stabils iekšējais miers.
Nauda
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Nauda kā sistēmisks spogulis: ko mēs patiesībā aiz tās redzam?
Pagājušajā gadā sistēmiskajā nometnē "Dzīves upe" mana meistarklase bija veltīta naudai un tam, kā uz to skatās no Leonīda Talpisa metodes perspektīvas. Gribēju sākt meistarklasi ar provokatīvu apgalvojumu: naudai nav enerģijas, enerģija ir tikai tam, kas stāv aiz naudas. Tomēr mana "neticīgā daļa" sagribēja to pārbaudīt. Sagatavoju trīs savas kredītkartes: vienā ieliku 100 000 EUR, otrā 1000 EUR, trešajā 1 EUR. Ietinu tās vienādos papīros, sajaucu un lūdzu auditorijai noteikt, kur ir enerģija. Auditorija nebija nejauši sanākusi – tur bija daudz cilvēku, kas ikdienā strādā un jūt enerģijas. Kādi pieci dalībnieki iesaistījās, un visi norādīja uz vienu papīrā ietīto karti. Atvēru, pārbaudīju – jā, tā bija karte, uz kuras bija 100 000 EUR. Tas bija plastmasas gabaliņš, kurā bija tikai cipari, kas nozīmēja, ka kaut kur bankā ir virtuāli skaitļi. Tāpēc es sāku savu meistarklasi: lai arī naudai ir enerģija, mēs apskatīsim to enerģiju, kas atrodas aiz naudas, jo tā ir būtiskāka mūsu finansiālajai labklājībai.
Aiz naudas cilvēkam var atrasties brīvība, drošība, mīlestība, vara, attiecības ar sevi, komforts vai kas vēl cits. Pieeja naudas resursiem ir atkarīga no tā, cik mēs esam kontaktā ar vērtībām, kas mums atrodas aiz naudas. Šeit runa ir par zemapziņu, kur ar savu prātu nonākt nevar. Sistēmiskie sakārtojumi palīdz nokļūt zonā, kas prātam nav pieejama. Ja cilvēks naudu uztver kā "izdzīvošanas garantu", viņš atrodas nemitīgā trauksmē, kas bloķē enerģijas plūsmu. Šeit ir jāatrod "bloķējums". Iespējams, mēs naudai neapzināti esam kaut ko uzprojicējuši. Kad mēs "izņemam" no naudas tēla visas svešās figūras – bailīgos vecvecākus vai aizvainotus priekštečus –, nauda paliek vienkārši nauda.
Aiz naudas slēpjas vairāki fundamentāli mehānismi, kas veido mūsu finansiālo "griestu" vai "koridoru":
Drošība kā nāves riska faktors: Ja zemapziņā nauda asociējas ar drošību, bet dzimtas atmiņā (piemēram, izsūtīšana uz Sibīriju) nauda ir bijusi iznīcības iemesls, cilvēks neapzināti uztur naudu tajā līmenī, kas nav ne pārāk mazs, ne pārāk liels. Liels naudas daudzums zemapziņai signalizē par atkārtotu "izsūtīšanas" draudu.
Lojalitātes līgumi: Mēs esam lojāli saviem priekštečiem. Ja dzimtā kāds ir cietis par bagātību, mēs solidarizējamies ar viņu, paliekot nabadzībā, lai nebūtu "labāki" vai "laimīgāki" par tiem, kas cieta. Nepelnīt vairāk, nebūt bagātākam un veiksmīgākam kā vecāki Tas ir neredzams sargs, kas mūs notur ierastajā trūkumā.
Vainas apziņa par izdzīvošanu: Ja esam izdzīvojuši tur, kur citi nav, naudas pelnīšana kļūst par vainas apziņas izpausmi. Mēs neļaujam sev plaukt, jo tas šķiet kā nodevība pret tiem, kas zaudēja visu.
Sistēmiska izlīdzināšana: Nauda meklē līdzsvaru. Ja mēs "neieraugām" kādu izslēgto dzimtas locekli, nauda var "aizplūst" vai izzust, jo sistēma izmanto finanses kā veidu, lai atgādinātu par kādu, kurš netika cienīts.
Lai mainītu šo situāciju, mehānisms ir skaidrs: mums jāatrod šis "koridors", jāierauga aiz naudas stāvošā figūra, jāatdod viņam viņa liktenis un jāpieņem, ka mēs esam tiesīgi dzīvot savu, no viņiem atšķirīgu dzīvi. Tikai tad nauda pārtop no "bīstama izdzīvošanas instrumenta" par brīvi izmantojamu resursu. Mēs varam iziet ārpus savas dzimtas noteiktā drošības koridora, saglabājot gan iekšējo mieru, gan finansiālo labklājību.
Tiesa, šis process nav vienas dienas risinājums. Tas prasa drosmi ieskatīties savā iekšējā kartē un atšķirt savas patiesās vēlmes no dzimtas projicētām bailēm. Bieži vien, kad mēs sakārtojam šīs attiecības ar pagātni, nauda pārstāj būt par mērķi pati par sevi un kļūst par dabisku dzīves sastāvdaļu, kas plūst caur mums
Diagnoze & Simptoms
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Reizēm cilvēki nāk uz sistēmiskajiem sakārtojumiem par tēmu „veselība”: „Man ir autoimūna slimība,” „man ir veģetatīvā distonija,” „man ir depresija.” Tas ir brīdis, kad ārsta uzstādītais apzīmējums kļūst par identitāti. Diagnoze ir prāta konstrukcija, statiska etiķete. Mēs esam ievietoti sistēmā, kur ārsta un farmācijas egregori par mums „parūpēsies”.
Taču sistēmiskajā darbā mēs sākam ar radikālu soli: mēs nodalām simptomu no diagnozes. Diagnoze lai paliek medicīnas darbinieku ziņā. Tas ir viņu lauciņš kur darboties. Visos sakārtojumos redzam vienādu ainu ,to ka simptoms ir draudzīgs pret cilvēku. Par diagnozi to nevarētu teikt. Jo diagnoze tālāk no cilvēka, jo cilvēks jūtas labāk.
Slimošanas „otrreizējais izdevīgums”
Būtisks aspekts ir slimošanas otrreizējais izdevīgums. Cilvēka psihe ir atjautīga, un slimība bieži kļūst par veidu, kā apmierināt dziļas, neapzinātas vajadzības. Bērnībā simptoms var būt vienīgais ceļš, kā iegūt vecāku uzmanību. Vecumdienās slimība var kļūt par varas instrumentu, lai manipulētu ar bērniem un piespiestu tos būt klātesošiem. Reizēm slimošana kļūst par dzīves aizstājēju, uzņemoties dzīves jēgas funkciju. Kad pietrūkst drosmes dzīvot patiesi, simptoms aizpilda tukšumu. Slimošana ir stāsts, ko stāstīt pasaulei, un aizsegs, lai izvairītos no izaicinājumiem.
Simptoms kā dzīvs vēstnesis
Zem šiem slāņiem atklājas simptoma patiesā daba. Tas vairs nav tikai ērts rīks, tas ir kaut kas dzīvs. Pēc Jaunās vācu medicīnas principiem simptoms ir bioloģiska adaptācijas programma, ķermeņa mēģinājums atrisināt šoku. Tas ir veids, kā ķermenis klauvē pie durvīm, jo mēs atsakāmies dzirdēt savu patiesību. Simptoms nav ienaidnieks, ko vajag „izārstēt” ar tableti. Tas ir vēstnesis, kas norāda uz „savijumu”, kurā esam zaudējuši kontaktu ar dzīves plūsmu.
Mēs vairs nerunājam tikai par fizioloģiju, bet gan par sistēmisko dinamiku. Tā nav izolēta prāta problēma, bet gan dzimtas lauka vai neapzināto saišu atspoguļojums. Mēs pētām, vai šis simptoms sakņojas dzimtas lojalitātēs vai iepriekšējo paaudžu notikumos, par kuriem prāts neko nezina. Mēs uzdodam jautājumu: „Kam šis simptoms kalpo un kādas vajadzības tas apmierina?”
Kad iemesls atrasts, mēs veicam sistēmiskas intervences. Tas nozīmē atjaunot kārtību, ievērot hierarhiju un līdzsvaru. Mēs nevaram izmainīt pagātni, bet varam mainīt nospiedumu, ko tā atstājusi mūsos. Mainoties iekšējai attieksmei, simptoms zaudē savu sākotnējo funkciju – tas kļūst nevajadzīgs un mūs atstāj.
Patiesa dziedināšana nav „cīņa” ar slimību, bet sevis atgūšana. Kad beidzat identificēties ar vārdu „slimais” un sākat uz simptomu skatīties citādi, spriedze mazinās. Jūs vairs nebarojat mehānismu, kas uztur „hronisko” stāvokli, bet atgūstat spēku. Dziedināšana sākas, kad atzīstat: „Šis simptoms pieder man, un es esmu gatavs izaugt no tā, ko tas man mēģina pateikt.”
Vai esat gatavs uzklausīt savu ķermeni, nevis meklēt apliecinājumu savai „diagnozei”
Atlaišana
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Pie tevis viss atnāk, tiklīdz atlaid. Kad pārtrauc turēt, atbrīvojas vieta. Tas nav vārdu spēles, tas ir stāvoklis. Leonīds Taļpiss savā sākuma posmā izvēlējās vienkāršu darbību: atteicās no naudas maka. Nēsāja naudas zīmes kabatā, sajauktas, neskaitītas. Vajadzēja – izvilka. Nezināja, cik tur ir, un arī neskatījās. Tas ir pretstats ierastajam par naudas uzskaiti, nomināliem un kontroli. Šī rīcība bija solis ārpus iepriekšējā scenārija, kurā drošība balstījās uz cipariem.
Kad prāts vairs nekontrolē katru centu, pazūd arī saspringums, kas uztur trūkuma apziņu. Kamēr skaiti, tu esi iesprostots savā aprēķinā. Kamēr vēlies kontrolēt katru detaļu, tu aizsedz sev skatu uz Lauku. Kad atlaid šo vajadzību pēc pārskatāmības, enerģija sāk plūst citādi. Tas nav jautājums par disciplīnu – tā ir vienkārša, tieša uzticēšanās. Tu vairs neizturies pret naudu kā pret cīņas lauku, kurā jāuzvar ar kalkulatoru rokās. Tu ļauj tai būt plūsmā. Tas pats attiecas uz jebkuru nolūku. Kad tu atbrīvo savu redzējumu no "mērķa" kā šaura, saspringta punkta, tu ieraugi Lauku tādu, kāds tas ir. Risinājumi nav jāizsit ar gribasspēku. Tie atrod ceļu pie tevis, jo tu vairs neliec priekšā barjeras.
Tā ir dabisko procesu atzīšana. Kad beidz "pieskatīt" realitāti, tā kļūst dzīvāka. Tas nav par sevis laušanu, tas ir par ļaušanos tam, kas jau notiek. Kad pārstāj ķert, viss atnāk pats. Tas ir tik vienkārši – kabata, kurā ir nauda, un skaidrs, netraucēts redzējums uz notiekošo. Bez prātošanas, bez lieka svara, tikai dzīva, brīva dinamika.
Ir svarīgi apzināties, ka gan "atlaišana", gan "kontrole" ir tikai koncepti. Katram no tiem ir sava vieta un savs laiks. Kontrole var sniegt drošības sajūtu un struktūru, kas kādā dzīves posmā ir nepieciešama, savukārt atlaišana atver durvis uz plašāku Lauka redzējumu. Tā nav izvēle starp pareizo un nepareizo – tas ir jautājums par to, kas konkrētajā brīdī kalpo cilvēka izaugsmei. Katram ceļam ir tiesības pastāvēt, un ikviens instruments pelna cieņu, ja tas tiek lietots apzināti.
Tas ir ceļš, kuram nav galapunkta. Kad atsakies no "finiša" meklēšanas, pārtrauc dzīvot gaidīšanas režīmā. Tu atbrīvo savu redzējumu, un Lauks atklājas tāds, kāds tas ir patiesībā – mainīgs, dzīvs un pilns iespēju. Šis ceļš ir klātbūtne katrā mirklī. Tas nav labāks par citiem; tas ir citāds redzējums. Izvēloties atlaist, kļūsti par novērotāju, kas vairs nepretojas plūsmai, atrodot nebeidzamu plašumu. Nav galapunkta – tas atbrīvo. Risinājumi parādās tad, kad tiem dod vietu. Rezultāts vairs nav cīņas objekts, bet loģisks attīstības turpinājums, kas izriet no skaidra nolūka un uzticēšanās Lauka dinamikai

Dievs
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
"Cilvēce dodas meklēt baudas, kad nespēj atrast jēgu. Ja cilvēkam nav jēgas izjūtas, viņš izmanto baudu kā pretsāpju līdzekli." – Viktors Frankls.
Sākumā, kad šo atziņu lasīju, tā man šķita nedaudz salkana, kārtējais "motivācijas vārds", ar kādiem pilni sociālie tīkli un kas bieži vien neko vairāk par virspusēju gudrību nesniedz. Tomēr nolēmu papētīt dziļāk – kas īsti ir autors un kāds ir šo vārdu konteksts. Izrādījās, ka tas nav vienkārši skaists teikums; aiz tā slēpjas vesela, nopietna un dramatiska eksistenciālā filozofija.
Autors ir Viktors Frankls – psihiatrs, kurš savu teoriju pārbaudīja nevis kabinetā, bet koncentrācijas nometņu ellē. Frankla filozofiskā pārliecība balstās uz atziņu, ka cilvēka galvenais dzinējspēks ir "griba meklēt jēgu". Viņš uzskatīja, ka jēga nav abstrakta teorija, bet gan konkrēts, individuāls uzdevums, ko katrs cilvēks atrod savā unikālajā dzīves situācijā. Frankla logoterapija izriet no atziņas, ka ciešanas pašas par sevi nav problēma; problēma ir ciešanas, kurām cilvēks nespēj piešķirt jēgu. Pat visbriesmīgākajos apstākļos Frankls saglabāja pārliecību, ka cilvēks vienmēr saglabā pēdējo brīvību – izvēlēties savu attieksmi pret jebkuru situāciju.
Šī doma par baudu meklēšanu ir logoterapijas stūrakmens. Frankls skaidroja, ka mūsdienu sabiedrībā vērojamais "eksistenciālais vakuums" – iekšējs tukšums un mērķa trūkums – ir psiholoģiska krīze. Kad cilvēks zaudē saikni ar savu dzīves uzdevumu, viņš instinktīvi cenšas remdēt šo sāpīgo bezjēdzības sajūtu ar ātriem, īslaicīgiem risinājumiem: hedonismu, patērētājkultūru, atkarībām vai varas alkām. Šīs baudas darbojas kā pretsāpju līdzekļi, kas uz brīdi apslāpē dvēseles alkas, taču nekad nespēj aizstāt patiesu, dziļu jēgas izjūtu.
Frankla filozofija ir nevis aicinājums atteikties no prieka, bet gan aicinājums uz atbildību. Viņš uzsvēra, ka laime nav mērķis, ko var tieši "noķert"; tā ir blakusprodukts, kas rodas, kad cilvēks atrod jēgu un velta sevi kādam uzdevumam. Baudas meklēšana kā pašmērķis ir strupceļš, kas tikai vēl vairāk atsvešina cilvēku no viņa paša būtības. Frankla mantojums mums atgādina, ka pat tad, ja pasaule šķiet absurda, cilvēks ir spējīgs pārkāpt pāri savām vajadzībām un atrast to vienīgo, unikālo jēgu, kas ļauj ne tikai izdzīvot, bet dzīvot pilnvērtīgi. Šis humānais skatījums padara Franklu par vienu no nozīmīgākajiem domātājiem, kurš palīdzējis miljoniem cilvēku atrast gaismu tur, kur citi redzēja tikai tumsu. Tagad, kad zinu šo kontekstu, vārdi vairs nešķiet salkani – tā ir skarba un precīza diagnoze mūsdienu cilvēkam.
Skatīt mazāk

Bauda
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
"Cilvēce dodas meklēt baudas, kad nespēj atrast jēgu. Ja cilvēkam nav jēgas izjūtas, viņš izmanto baudu kā pretsāpju līdzekli." – Viktors Frankls.
Sākumā, kad šo atziņu lasīju, tā man šķita nedaudz salkana, kārtējais "motivācijas vārds", ar kādiem pilni sociālie tīkli un kas bieži vien neko vairāk par virspusēju gudrību nesniedz. Tomēr nolēmu papētīt dziļāk – kas īsti ir autors un kāds ir šo vārdu konteksts. Izrādījās, ka tas nav vienkārši skaists teikums; aiz tā slēpjas vesela, nopietna un dramatiska eksistenciālā filozofija.
Autors ir Viktors Frankls – psihiatrs, kurš savu teoriju pārbaudīja nevis kabinetā, bet koncentrācijas nometņu ellē. Frankla filozofiskā pārliecība balstās uz atziņu, ka cilvēka galvenais dzinējspēks ir "griba meklēt jēgu". Viņš uzskatīja, ka jēga nav abstrakta teorija, bet gan konkrēts, individuāls uzdevums, ko katrs cilvēks atrod savā unikālajā dzīves situācijā. Frankla logoterapija izriet no atziņas, ka ciešanas pašas par sevi nav problēma; problēma ir ciešanas, kurām cilvēks nespēj piešķirt jēgu. Pat visbriesmīgākajos apstākļos Frankls saglabāja pārliecību, ka cilvēks vienmēr saglabā pēdējo brīvību – izvēlēties savu attieksmi pret jebkuru situāciju.
Šī doma par baudu meklēšanu ir logoterapijas stūrakmens. Frankls skaidroja, ka mūsdienu sabiedrībā vērojamais "eksistenciālais vakuums" – iekšējs tukšums un mērķa trūkums – ir psiholoģiska krīze. Kad cilvēks zaudē saikni ar savu dzīves uzdevumu, viņš instinktīvi cenšas remdēt šo sāpīgo bezjēdzības sajūtu ar ātriem, īslaicīgiem risinājumiem: hedonismu, patērētājkultūru, atkarībām vai varas alkām. Šīs baudas darbojas kā pretsāpju līdzekļi, kas uz brīdi apslāpē dvēseles alkas, taču nekad nespēj aizstāt patiesu, dziļu jēgas izjūtu.
Frankla filozofija ir nevis aicinājums atteikties no prieka, bet gan aicinājums uz atbildību. Viņš uzsvēra, ka laime nav mērķis, ko var tieši "noķert"; tā ir blakusprodukts, kas rodas, kad cilvēks atrod jēgu un velta sevi kādam uzdevumam. Baudas meklēšana kā pašmērķis ir strupceļš, kas tikai vēl vairāk atsvešina cilvēku no viņa paša būtības. Frankla mantojums mums atgādina, ka pat tad, ja pasaule šķiet absurda, cilvēks ir spējīgs pārkāpt pāri savām vajadzībām un atrast to vienīgo, unikālo jēgu, kas ļauj ne tikai izdzīvot, bet dzīvot pilnvērtīgi. Šis humānais skatījums padara Franklu par vienu no nozīmīgākajiem domātājiem, kurš palīdzējis miljoniem cilvēku atrast gaismu tur, kur citi redzēja tikai tumsu. Tagad, kad zinu šo kontekstu, vārdi vairs nešķiet salkani – tā ir skarba un precīza diagnoze mūsdienu cilvēkam. 

Citāti no Talpisa terapijas grupas.
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Es visu laiku baidos, pārējam nav spēka.
Es daudz ko izdarīju un darīju to no bailēm.
Es baidos dzīvot.
Es baidos nedzīvot.
Man nav jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Visam savs laiks.
Daudzas sievietes ir citās dzīvēs bijušas Raganas, spēks viņām izmaksāja dārgi, iespējams pat dzīvību. Tāpēc viņas neapzināti baidās šodien izmantot savu Spēku.
Spītība – bērnu aizsardzības forma. Pieaugušajiem ir vara un spītība nav vajadzīga.
Viegli būt Eņģelim, grūtāk būt cilvēkam.
Kalpot cilvēkiem ir vieglāk kā nodarboties ar sevi.
Vai Tevi kāds citāts uzrunāja ?
Izvēles.
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Šodien pārdomāju savu vizīti pie kolēģa Laimoņa, kas notika pirms pāris dienām. Saruna aizvirzījās pie tā, kas kas patiesībā vada mūsu dzīves izvēles. Laimonis piedāvājās vēlreiz testēt manus vadošos "ziloņus" pēc Leonīda Talpisa metodikas. Rezultāts bija vadošais ir Drošība, bet gandrīz tieši tikpat nozīmīgs ir Brīvība. Tie ir divi mani traumētie balsti, kurus esmu meklējis un kuros esmu maldījies visu savu apzināto mūžu.
Skatoties uz sevi bez ilūzijām, saprotu, ka šie "ziloņi" nav nejaušība — tie ir mana iekšējā mehānisma zobrati. Kā Enneagrammas 6. tips (Sargs) es dabiski tiecos pēc struktūras, loģikas un paredzamības, jo pasaule man šķiet kā vieta, kur jābūt gatavam uz visu. Mans Drošības zilonis ir mans inženieriskais prāts, kas būvē betona pamatus. Tomēr šis pats 6. tips sevī nes milzīgu spriedzi — bailes no "zelta būra". Šeit iesaistās Brīvības zilonis. Astroloģiski manī spēcīgi atbalsojas Mežāža strukturālā stabilitāte, kas nemitīgi konfliktē ar Urāna dzinuli pēc pēkšņām pārmaiņām un neatkarības.
Kad es pārāk aizraujos ar drošību, es uzbūvēju tik stingru kārtību un rutīnu, ka man kļūst grūti elpot — jūtos kā iesprostots. Tad uzreiz pamostas mans Brīvības zilonis un sāk graut šo sistēmu, meklējot izlādi adrenalīnā, ātrumā un kalnos. Savukārt, kad atkal kļūstu brīvs un neatkarīgs, es ātri vien zaudēju pamatu zem kājām, un mans Drošības zilonis sāk klaigāt, pieprasot stabilitāti un skaidrību. Šī nav slimība, ko var izārstēt vai iznīdēt ar gribasspēku; tā ir vienkārši mana iekšējā uzbūve. Šī cīņa bieži notiek manī, nevienam citam to neredzot, bet tā man dārgi maksā — ar pastāvīgu nervu spriedzi un veselības krīzēm, jo ķermenis dažreiz nespēj izturēt šo iekšējo karu.
Viss ir procesā, kritumi mijas ar kāpumiem. Tāpēc tos sauc par ziloņiem — tos nevar pārvarēt ar spēku, šeit vajadzīga jušana. Ne vienmēr izdodas noturēt līdzsvaru, bet tagad es varu teikt: es jūs redzu. Turpināšu jūs iepazīt, nedaudz dziedināt, bet galvenokārt — sadzīvot un draudzēties.
Šī izpratne beidzot ieliek savās vietās arī citas dzīves jomas, kuras iepriekš šķita haotiskas. Tagad es skaidrāk redzu, kā šis Drošības un Brīvības konflikts spēlējas manā biznesā, finanšu lēmumos un pat attiecībās — kur viena mana daļa pieprasa absolūtas garantijas, bet otra alkst pilnīgas neatkarības. Par šiem konkrētajiem aspektiem es publiski vēl neesmu gatavs runāt. Mans Drošības zilonis saka: "Paga, paga, sākumā tiec skaidrībā pats." Un es viņu respektēju.
Šī apzināšanās ir mans resurss. Es saprotu, ka šie abi poli nekad nepārtrauks berzēties. Taču tieši šī berze rada enerģiju, kas ļauj man radīt un virzīties uz priekšu. Bez ilūzijām par ideālu mieru, bet ar godīgu skatu uz savu dabu

Egregori
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
gregori ir viena no tām neredzamajām, tomēr jaudīgajām sistēmām, kuras es, sistēmiskā laukā sastopu ik uz soļa. Bieži vien, vadot "Lauka kluba"sistēmiskos sakārtojumus , es nonāku pie jautājuma: kas īsti virza manas izvēles? Kāpēc es jūtos kā daļa no kaut kā lielāka, kas reizēm sniedz spēku, bet citreiz – burtiski izsūc enerģiju? Egregors ir kolektīvās apziņas produkts, enerģētisks veidojums, kas rodas, kad cilvēku grupu vieno kopīga ideja, mērķis vai emociju vilnis. Tas ir kā milzīgs, neredzams tīmeklis, kurā es ieaužu savas domas, un, jo vairāk uzmanības es tam veltu, jo spēcīgāks šis tīmeklis kļūst.
Manā skatījumā egregors nav ne "labs", ne "ļauns" – tas ir instruments. Tas izpaužas kā neformāla sistēma, kas uzliek savus spēles noteikumus. Padomāju par lielām organizācijām, politiskām kustībām vai pat futbola fanu apvienībām. Tajās valda noteikta enerģētika, kurai pielāgojas ikviens dalībnieks. Ja es pievienojos spēcīgam egregoram, es saņemu piekļuvi šī egregora kopējai pieredzei un resursiem, taču pretī esmu spiests pieņemt tā ierobežojumus. Tas ir kā neredzams līgums: es dodu savu enerģiju un uzmanību, bet pretī iegūstu piederības sajūtu un drošību. Taču šī drošība nereti ir iluzora, jo egregors vienmēr tiecas pēc savas pastāvēšanas, nevis pēc mana kā indivīda izaugsmes.
Sistēmiskajos sakārtojumos es ar egregoriem strādāju kā ar būtiskiem sistēmas elementiem. Kad klients atnāk ar problēmu, bieži izrādās, ka viņš ir iepinies kāda ārēja egregora ietekmē – tas var būt ģimenes uzlikts pienākums, kultūras dogmas vai profesionālās vides uzspiesti stereotipi. Mans uzdevums konstelācijā ir ieraudzīt šo saikni. Bieži vien cilvēks cieš, jo viņš baro egregoru, kas vairs nekalpo viņa dzīvības enerģijai. Lai "izkāptu" no postoša egregora, ir nepieciešama apzināšanās. Es sakārtojumā vizualizēju šo saikni, godinu to, kas tajā ir bijis svarīgs, un tad apzināti veicu atdalīšanos. Tā nav cīņa, jo cīņa tikai baro egregoru ar vēl vairāk emocijām. Tas ir atskatīšanās un pateicības ceļš: "Es redzu tevi, es izmantoju tavu pieredzi, bet tagad es eju savu ceļu."
Kā izmantot egregoru pozitīvā veidā? Es mēģinu apzināti veidot savus egregoros – piemēram, "Lauka kluba" kopiena, manuprāt, ir veidojusies kā atbalstošs lauks. Es ceru, ka tajā ieguldu vērtības, kas veicina izaugsmi, nevis atkarību. Šāds egregors varētu kalpot kā atspēriena punkts, kurā dalībnieki cits citu ceļ, nevis bremzē. Kad es saprotu egregoru dabu, es vairs neesmu to vergs. Es gribētu kļūt par to arhitektu. Es izvēlos, kurā laukā ieguldīt savu uzmanību. Vai es to dodu sistēmai, kas mani izmanto, vai sistēmai, kas mani baro? Šī izvēle ir brīvība. Mans dzīves uzdevums ir atpazīt saites, izvērtēt cenu un, ja nepieciešams, pārgriezt tās, kas mani velk atpakaļ. Tad varu dzīvot saskaņā ar savu patieso būtību
HOLOdinamika.
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Es līdz šim savā praksē neesmu izmantojis holodinamiku, taču metode man šķiet interesanta, un, iespējams, kādreiz iepazīšos ar to dziļāk. Pirmo reizi ar to saskāros Transpersonālās psiholoģijas nometnē, kur to mācīja Jānis Vītols. Diemžēl laika pašam to praktizēt nebija. Citā izpildījumā šo pieeju man mācīja arī Marija Sils "Garīgo pavadoņu" kursā.Šeit aprakstīšu vispārējos principus, tāpēc aicinu metodes speciālistus mani netiesāt pārāk bargi. Kā jau bieži gadās, rakstot citiem, es pamatā runāju ar sevi un cenšos pats pacelt to, par ko rakstu.
Holodinamika ir prasme sarunāties ar sevi, nevis cīnīties ar sevi. Iedomājies, ka visas tavas domas, jūtas un fiziskās sajūtas ir dzīvi tēli jeb enerģijas formas. Ja pret tām izturamies kā pret ienaidniekiem, mēs radām saspringumu. Ja uzlūkojam tās bez nosodījuma, tās atveras un kļūst par palīgiem.
Šis process ir paredzēts tam, lai iepazītu savu iekšējo pasauli bez vēlmes kaut ko tajā ar varu labot.
I. Miera un saskaņas vieta
Atrodi sevī telpu, kur jūties brīvi un mierīgi.
Iztēlojies vietu, kur nekas netraucē – dabā, atmiņās vai fantāzijā.
Apraksti to ar visām piecām maņām. Ko tu redzi? Kāds ir gaiss? Kādas skaņas dzirdi? Kādas ir smaržas? Kāda ir sajūta uz ādas?
Ieelpo šo mieru un ļauj tam piepildīt katru ķermeņa šūnu. Uzkavējies šeit tik ilgi, cik nepieciešams.
II. Galvenais pavadonis
Tagad meklē tēlu, kuram uzticies un kurš simbolizē tavus augstākos centienus.
Kam tu gribētu līdzināties? Kam lūgtu padomu?
Ieaicini šo būtni savā miera vietā. Kā viņš tur jūtas? Vai iederas šajā telpā?
Ja šāds tēls atnāk, sajūti tā klātbūtni. Tas ir tavs iekšējais resurss, kurš var palīdzēt atbildēt uz būtiskiem jautājumiem.
III. Problēmsajūtas izdalīšana
Tagad izcel nepatīkamo sajūtu no kopējās pieredzes kā atsevišķu objektu.
Kur ķermenī tu to jūti? Cik liela tā ir? Kāda ir tās forma, krāsa, temperatūra vai materiāls?
Ienes šo jūtutēlu savā miera vietā. Vēro tā reakciju. Vai tam tur patīk? Kā tas mainās, nonākot harmoniskā vidē?
Parādi to savam pavadonim.
IV. Transformācija – sadraudzēšanās
Šajā posmā mēs nesodām, bet dziedinām ar klātbūtni.
Pieņemšana. Paņem šo tēlu rokās. Sūti tam siltumu un pateicību par to, ka tas ir bijis kopā ar tevi. Iespējams, neviens to līdz šim nav novērtējis.
Dialogs. Pajautā:
– Ko tu labu dari manā dzīvē?
– Ko tu patiesībā vēlies?
– Kā tu gribētu būt noderīgs?
Gādība. Ja tēls ir sastingusi sāpe, dod tam uzmanību. Samīļo to. Lūdz piedošanu par reizēm, kad to nepamanīji vai atgrūdi. Vēro, kā, saņemot atzinību un pieņemšanu, tas sāk mainīties – pelēkais kļūst gaišāks, smagais vieglāks, saspringtais mierīgāks.
V. Integrācija
Kad jūtutēls ir mainījies vai izzudis, pavēro, kas ir nācis tā vietā, īpaši tajā ķermeņa daļā, kur tas iepriekš mita.
Ieelpo šo jauno, harmonisko sajūtu visā augumā.
Pateicies visiem tēliem, atvadies no tiem un ļauj katram atgriezties savā vietā. Paturi sevī miera sajūtu.
Atver acis.
Ja procesa laikā uznāk pārāk spēcīgas bailes, sāpes vai satraukums, acis vari atvērt jebkurā brīdī. Tu esi savas iekšējās telpas saimnieks un jebkurā laikā vari atgriezties ikdienas realitātē.
Holodinamika nav burvju nūjiņa. Tā ir prakse, kas palīdz kļūt par gādīgu saimnieku savai iekšējai pasaulei. Kad pārstājam atgrūst savas sāpīgās daļas un sākam tās uzklausīt kā daļu no vienota veseluma, sistēma pakāpeniski atgriežas līdzsvarā.
Tā ir vienkārša un tieša pieeja, kas ļauj katram mirklim būt tādam, kāds tas ir, samazinot pretestību dzīves plūsmai. Tu vairs neesi savu sāpju pretinieks, bet gan vērīgs un saprotošs novērotājs, kurš ļauj lietām dabiski sakārtoties.
Šis process palīdz atgriezt apziņu tās dabiskajā stāvoklī, kurā robeža starp "iekšējo" un "ārējo" kļūst mazāk nozīmīga, jo viss tiek uztverts kā vienots dzīvs process.
Praktizējot šādi, tu mācies uzticēties savam iekšējam redzējumam un kļūsti par savas pieredzes līdzradītāju, nevis tikai pasīvu vērotāju.
Atceries – katrs tēls, kuru sastopi, ir daļa no tevis, kas alkst tikt pamanīta, atzīta un integrēta kopējā veselumā. Tieši šajā atpazīšanā bieži slēpjas tas, ko mēs saucam par dziedināšanu.

5 Ziloņi
6. jūl. 2026,
Nav komentāru
Sistēmiskajā nometnē "Dzīves upe" mana meistarklase saucās "5 ziloņi". Es zinu – ja gribi ko saprast pats, pamēģini kaut ko par to mācīt citus. Kad prasīja, par ko veidošu meistarklasi, teicu, ka par 5 ziloņiem. Domāju – ir pāris mēnešu, gan jau šo tēmu izstudēšu. Patiesība bija – pamodos meistarklases dienā plkst. 6:00 un sāku pārdomāt, ko tad īsti stāstīšu, kādus vingrinājumus un vispār ko darīšu. Sāku apjaust, ka nemaz nav viegli saprotami izstāstīt par šiem ziloņiem, izraujot tos atsevišķi no visas sistēmas konteksta. Nezinu, kā sanāca – protams, kā sistēmiskajos notiek, viss notika savādāk, nekā prāts plānoja. Sakārtojums arī sanāca neplānots – vienai dalībniecei tests rādīja divus, tad arī Laukā mēģināju noskaidrot, kurš tad vadošais. Procesa gaitā man palika svarīgāka dalībniece un viņas jautājums, kā atbilde – kurš zilonis.
Leonīda Talpisa "Visuma terapija" mums atklāj ko būtisku: šie 5 ziloņi – Drošība, Brīvība, Mīlestība, Attiecības ar sevi un Attiecības ar Radītāju – nav kaut kas, ko mēs iegūstam dzīves laikā kā balvas. Tie mums ir doti no dzimšanas brīža. Mēs ar tiem piedzimstam, tie ir mūsu iekšējās arhitektūras pamatelementi, ar kuriem ejam cauri visai savai dzīvei. Mēs ar tiem dzīvojam no pirmās elpas līdz pēdējai, un bieži vien mēs dzīvojam ar vairākiem vienlaikus. Taču, kā tas bieži notiek sarežģītās sistēmās, mēs pazaudējam dzīvo kontaktu ar kādu no tiem. Mēs turpinām eksistēt, bet iekšējais savienojums ir sarauts vai apslāpēts.
Lūk, šeit sākas īstais stāsts. Tas, kurš zilonis mums ir "svarīgākais" – tas, kurš ir kļuvis nepieejams –, nosaka visu mūsu dzīves gājumu. Ja mēs zaudējam kontaktu ar Drošības ziloni, mēs sākam kompensēt šo tukšumu ar ārēju varu, naudu vai trauksmainu uzkrāšanu. Ja pazūd kontakts ar Mīlestības ziloni, mēs sākam to "pirkt" caur iztapību, dāvanām vai citu cilvēku glābšanu. Mēs burtiski cenšamies aizbāzt šo iekšējo caurumu ar visu, kas pagadās pa rokai – alkoholu, darbaholismu, panākumiem, attiecību drāmām. Mēs patiesi nesaprotam, ka tas, ko mēs tā izmisīgi meklējam "ārā", patiesībā visu laiku ir bijis "iekšā", tikai pārklāts ar aizmirstības vai traumas putekļiem.
Kāpēc mēs nevaram vienkārši atjaunot kontaktu? Jo prāts ir iemācījies aizsardzības mehānismus. Prāts saka: "Ja man nav Drošības, man jāstrādā vēl vairāk!" Bet ķermenis un sistēmas Lauks zina patiesību – tev nav jāstrādā vairāk, tev ir jāatgriežas pie sava ievainotā ziloņa. Sistēmiskais darbs ir kā atslēga uz šo durvju atvēršanu. Kad meistarklasē izvietojām figūras, dalībnieki pēkšņi ieraudzīja: "Ak, vai! Es visu dzīvi skrienu pēc naudas, bet patiesībā es meklēju Brīvību!" Šī atskārsme ir brīdis, kad atkarība no "kompensācijas" sāk atlaist. Mums vairs nav jāpērk mīlestība, ja mēs to beidzot atļaujamies sajust sevī. Mums vairs nav jābūvē aizsardzības mūri, ja mēs jūtam Drošību savā saknē.
Daudzi jautā, vai tad mums jādzīvo bez šī kontakta, lai to saprastu? Nē. Bet mums ir jāapzinās, ka šis "zilonis", ar kuru mums nav kontakta, ir mūsu lielākā dzīves skola. Un šeit nonākam pie būtiskākā. Mēs esam pieraduši domāt, ka mūsu nepilnības, mūsu "trūkumi" ir kaut kas, ko vajag noslēpt vai izlabot. Taču "Visuma terapijā" mēs mācāmies ko citu. Zilonis, kurš mums šķiet nesasniedzams, ir mūsu vislielākais dārgums.
Tā ir mūsu ievainotā vieta, kas, veselīgi integrējot, kļūst par mūsu pašu spēcīgāko resursu. Tas vairs nav "caurums" vai deficīts. Tā ir vieta, caur kuru mūsos ieplūst dzīve. Mēs vairs nemēģinām būt ideāli un "pilni". Mēs kļūstam par cilvēkiem, kuri pieņem savu nepilnību kā savu spēku. Integrējot šo ziloni, mēs nevis kļūstam "kā visi", bet kļūstam paši par sevi – autenti, dzīvi un patiesi.
Foto atsūtija man viena no meistarklases dalībniecēm, viņas nometnes istabiņā bija šāds attēl
s
s