Aiz katra iestrēguma bieži vien stāv nevis kāda kļūda, bet gan mūsu zemapziņas mēģinājums mūs pasargāt, iedot svarīguma sajūtu vai nodrošināt drošību. Otrreizējais ieguvums nav apzināta tēlošana vai viltība. Tas ir spēcīgs aizsardzības mehānisms, kas nemanāmi darbojas visdažādākajās dzīves jomās.

Fiziskajos simptomos un slimībās tas bieži kļūst par pēdējo līdzekli, caur kuru pateikt to, ko ikdienā nemākam izteikt vārdos. Nespēja būt vājam vai pateikt "nē" ikdienas skrējienā var novest pie tā, ka slimība kļūst par vienīgo leģitīmo veidu, kā dabūt atpūtu, uzmanību un citu rūpes. Citreiz slimība neapzināti kalpo kā varas vai kontroles instruments – visa sadzīve sāk griezties ap slimo cilvēku, un viņa stāvoklis neapzināti diktē noteikumus visiem apkārtējiem.

Partnerattiecībās un ģimenē otrreizējais ieguvums atklājas gadījumos, kad cilvēks gadiem paliek smagās vai šķietami tukšās attiecībās. Esot kopā ar "sarežģītu" partneri, ir ļoti ērti norādīt uz viņu kā galveno iemeslu, kāpēc neizdodas realizēt savus sapņus, veidot karjeru vai pievērsties sev. Tāpat arī nemitīga citu glābšana vai ciešanas iedod spēcīgu vajadzīguma un svarīguma sajūtu – jo bez šīs "glābēja" lomas nāktos saskarties ar tukšumu un jautājumu, kas es vispār esmu pats par sevi.

Arī finansēs un paša realizācijā nespēja nopelnīt vai bailes kļūt redzamam bieži nes slēptus labumus. Ja dzimtā ir bijusi smaga pieredze, kur turība nesusi briesmas, izsūtīšanu vai skaudību, palikšana bez naudas dod neapzinātu drošības sajūtu – "no manis nav ko atņemt". Būt trūcīgākam vai pieticīgākam nereti ir arī neapzināts veids, kā saglabāt lojalitāti savai dzimtai un draugiem, lai tikai netiktu atstumts par saviem panākumiem.

Mūžīgā "cietēja" pozīcija savukārt dod savdabīgu komforta zonu. Kad pasaule, valsts vai citi cilvēki ir pie viss vainīgi, no sevis nekas netiek prasīts. Tas atbrīvo no riska kļūdīties, ciest neveiksmi un uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Šo neapzināto labumu nav iespējams atņemt spēku vai aizliegt ar gribasspēku. Ja cilvēkam atņem šo aizsardzību, iedodot vietā tukšumu, psihe ātri vien atradīs jaunu veidu, kā šo pašu vajadzību nodrošināt.

Gan pārdomās, gan sistēmiskajā darbā galvenais solis ir ieraudzīt šo paslēpto ieguvumu ar cieņu un godīgumu. Neizvairoties, bet mierīgi sev pajautājot: "Ko šī situācija, slimība vai iestrēgums man patiesībā nodrošina? No kā tas mani pasargā vai ko tas man dod?" Tikai tad, kad šī apslēptā vajadzība tiek ieraudzīta, rodas reāla brīvība meklēt citus, pieaugušus veidus, kā to piepildīt.

Savu praktisko darbu pieredzē esmu sācis separāciju integrēt kā jaunu, papildu elementu pārdzimšanas praksēs. Pārdzimšanas rituāls spēj dot spēcīgu grūdienu, palīdzot fiziski un emocionāli spert pirmo soli pretī savai neatkarīgumam. Taču ar to vien parasti nepietiek, un šī tēma regulāri turpina atklāties arī sistēmiskajos sakārtojumos, kur atklājas dziļāka saikņu un neredzamo mezglu ainava.

Sistēmiskajā darbā ātri kļūst skaidrs, ka ar vienu vienīgu procedūru reti izdodas visu atrisināt, jo iemesli mēdz būt dažādi un daudzslāņaini. Dažkārt tās ir saites no citām pieredzēm vai pagātnes dzīvēm, kurās lomām bija pavisam citas nozīmes. Citreiz vecāku loma neapzināti tiek pārcelta uz kādu citu – visbiežāk uz partneri, reizēm uz bērniem vai pat skolotājiem.

Process kļūst sarežģītāks, ja bērns vecākiem nav vienkārši atvases lomā, bet kalpo par viņu dzīves jēgu un emocionālo balstu. Līdzīgi ir situācijās, kad no cilvēka gaida konkrētu scenāriju – turpināt dzimtas profesiju vai īstenot vecāku nepiepildītos sapņus. Arī pārlieku liela lojalitāte dzimtas sistēmai mēdz ierobežot brīvu izpausmi. Dzimtā var būt saglabājušies traumatiski pieredzes stāsti, un sistēma caur vecākiem var nodot tālāk izdzīvošanas programmas, mēģinot pasargāt no riskiem. Lai gan tās reiz palīdzējušas dzimtai izdzīvot, ikdienas dzīvē tās nereti vairāk traucē, nekā reāli palīdz.

Šeit nav viena stingra vai pareizā ceļa. Dažreiz viss sākas ar iekšēju darbu un izpratni sistēmiskajos sakārtojumos vai pārdomās, un tikai tad cilvēks nonāk līdz reālam solim fiziskajā pasaulē. Citreiz pirmais solis ir saistīts ar fizisku atdalīšanos, savas vides un budžeta veidošanu, un pēc tam tiek kārtoti smalkākie līmeņi. Svarīgi ir tas, ka gan iekšējie atklājumi, gan ārējā patstāvība ir vienlīdz nozīmīgi, un agri vai vēlu tām ir jāsatiekas, lai cilvēks varētu dzīvot savu dzīvi saskaņā ar sevi.

#separācija #atdalīšanās #dzimtasspēks #pieaugšana #sevisapzināšanās #brīvība #pašpietiekamība #sistēmiskiesakārtojumi #konstelācijas #pārdzimšanasprakses #psiholoģija #apzinātība #iekšējaisdarbs #dzimtasizpēte

Sakārtojumos gadās dzirdēt: “Man trūkst enerģijas. Man vajag vairāk spēka.”

Un jo ilgāk to vēroju, jo biežāk redzu: cilvēks nelūdz spēku, lai atgrieztos pie savas dzīves. Viņš lūdz spēku, lai vēl ilgāk izturētu to, kas viņu nogurdina, vai lai nestu to, kas viņam pat nepieder.

Man prātā palikuši trīs stāsti.

Jauns futbolists. Pirms katra svarīgā mača viņam sākās veselības problēmas. Ķermenis vienkārši atteicās iet laukumā. Kāds viņam pajautāja: “Varbūt caur šo simptomu ar tevi runā kaut kas lielāks? Varbūt tu esi dzimis ne tikai bumbas dzenāšanai?” Dažreiz spēka trūkums nav vājums. Tā ir iekšēja bremze, kas negrib, lai tu tērē savu dzīvi tam, kas vairs nav tavs ceļš.

Jauns vīrietis. Viņš saka: “Man vajag vairāk enerģijas. Nepietiek spēka ģimenei.” Es pajautāju: “Ja rīt tev būtu divreiz vairāk spēka, ko tu darītu?” Un viņš bez vilcināšanās atbild: “Ņemtu vēl vienu projektu darbā!” Viņš meklē spēku ģimenei, bet iekšēji jau ir gatavs to atdot atkal darbam.

Sieviete, kurai jau gadi. Strādā pilnu slodzi, pēc darba auklē mazbērnus, palīdz kaimiņienei, rūpējas par citiem. No sešiem rītā līdz vēlai naktij uz kājām. Un viņa pati brīnās: “Kāpēc man nav spēka?”

Kur tad tas spēks paliek?

Ja skatāmies dziļāk, aiz noguruma bieži stāv lojalitāte, kas pašam nav pat apzināta:

Dzīvošana kāda cita vietā. Ja dzimtā kāds ir aizmirsts, izstumts vai miris pārāk agri, mēs varam neapzināti nest viņa likteni un tukšot sevi līdz galam.

Uzticība senčiem, kuri smagi strādāja. “Maize jānopelna ar sviedriem.” Ja paaudzēm ilgi dzīve bija tikai izdzīvošana, kaut kur iekšā dzīvo bailes: ja es dzīvošu viegli un ar prieku, vai es nenodošu savējos? Un tad mēs paši sev radām smagumu.

Pārliecība, ka nauda nav “tīra”. “Godīgs cilvēks bagāts nebūs.” Lai paliktu “labs” savas dzimtas acīs, mēs atgrūžam labklājību un tā vietā glābjam citus un kalpojam par velti.

Svešu vezumu vilkšana. Mēs velkam bērnu, vecāku, kolēģu dzīves, cerībā tā nopelnīt mīlestību un piederību.

Man šķiet, ka spēks netiek dots tam, lai mēs sevi iznīcinātu vai dzīvotu kāda cita dzīvi. Tas sāk atgriezties, kad ieraugām šīs neredzamās saites, ar cieņu noliekam malā to, kas nav mūsu, un pagriežamies pret savu dzīvi.

Kādu dzimtas programmu vai lomu tu visbiežāk pilda, kad atkal atdod savu spēkus? Nezini ? Nāc un noskaidro, izmaini to.

Sistēmiskajos sakārtojumos “Lauka Klubā” mēs nemēģinām mākslīgi uzpumpēt enerģiju. Mēs mācāmies ieraudzīt to, kas ir izslēgts, atšķetināt dzimtas mezglus un atbrīvot vietu savai patiesajai dzīvībai.

Arī šajā attēlā, kur ģimene vakarā klusējot sēž dīvānā un skatās "Panorāmu", notiek tas pats process. Masu mediji nav vienkārši ziņu pārraidītāji — tie ir galvenais arhitekts, kas no atsevišķiem prātiem izveido vienu kopīgu, kolektīvu realitāti. Ekrāns zilajā gaismā iepludina istabā noteiktu toni, nosaka, par ko šovakar domāt, no kā baidīties un kam uzticēties.

Tā ir sena un meistarīgi noslīpēta tehnoloģija, kuras saknes meklējamas vēsturiskajā "Lielo melu" (The Big Lie) koncepcijā. Ādolfs Hitlers savā grāmatā Mein Kampf apsūdzēja savus pretiniekus metodē, ka parastais cilvēks vieglāk notic vērienīgiem meliem nekā maziem, jo nespēj aptvert tik bezkaunīgu viltojumu. Vēlāk nacistu propaganda un Jozefs Gēbels šo pašu retoriku pagrieza pret sabiedrotajiem, apgalvojot, ka pretinieki apzināti un nepārtraukti atkārto melus, līdz tie pārtop par patiesību. Ironiskā kārtā tieši Otrā pasaules kara analītiķi fiksēja, ka tā kļuva par paša nacistu režīma pamatmetodi: radīt tik visaptverošu stāstu un tik bieži to atkārtot, ka jebkura alternatīva realitāte vienkārši izgaist. Mūsdienās princips ir palicis tas pats, tikai kļuvis nemanāmāks — medijiem vairs pat nav atklāti jāmelo, pietiek vienkārši atlasīt, ko rādīt un ko noklusēt, lai izveidotu vajadzīgo rāmi.

Tas nav nekāds mistisms vai sarežģīta teorija. Kvantu fizikā to sauc par novērotāja efektu: pats fakts, ka tu kaut kam pievērs uzmanību un skaties uz to, maina to, kā šis objekts uzvedas. Tu nevari vienkārši "neitrāli novērot". Tajā brīdī, kad tu un miljoniem citu pieslēdzas vienam ekrānam, jūs kopīgi sākat ietekmēt iznākumu. Ja mediji no rīta līdz vakaram baro prātu ar stāstiem par ienaidniekiem, apdraudējumu un neizbēgamu sabrukumu, cilvēku uztvere sāk meklēt tam apstiprinājumu visā, ko redz. Cilvēki sāk uzvesties tā, it kā krīze jau būtu klāt. Bailes nebija reālas sākumā, bet ar savu rīcību sabiedrība padara to sekas par absolūtu realitāti. Novērotājs pats izmaina rezultātu.

Un te pieslēdzas tas, ko psiholoģijā un sistēmiskajā domāšanā dēvē par sistēmisko lauku. Mēs neviens nedzīvojam vakumā. Mēs esam ieaustas kopīgā, neredzamā tīklā — ģimenē, tautā, informatīvajā telpā. Šis lauks nes sevī spēcīgu inerci. Kad visa kopiena pie TV ekrāniem sāk elpot vienā ritmā, domāt vienās kategorijās un baidīties no viena un tā paša, izveidojas milzīgs spiediens. Tev vairs nevajag nekādu tiešu diktatūru ar policiju ielās; pats sistēmiskais lauks sāk tevi koriģēt. Tas klusējot pasaka priekšā, ko drīkst domāt un ko nē, kur ir "mūsējie" un kur "svešie".

Tāpēc arī tik bieži šķiet, ka radikāli cilvēki dažādās nometnēs vai pretējās valstīs kļūst pārsteidzoši līdzīgi. Viņi var izmantot dažādus karogus vai ideoloģijas, bet sistēmiskā loģika viņu galvās ir viena un tā pati: bailes no citas domas, pašu nekļūdīgums un vēlme apklusināt nesaprotamo. Tā nav labā vai sliktā puse, tā ir vienkārši viena un tā pati cilvēka prāta reakcija uz spriedzi un mediju spiedienu.

Ja tu to visu ieraugi no malas, pazūd vajadzība tiesāt vai sadalīt pasauli "labajos" un "sliktajos". Mūsu pasaule šobrīd ir milzīgs, savstarpēji savienots spogulis. Tas, ko tu tajā ieliec un kam velti savu uzmanību, atgriežas atpakaļ kā tava ikdienas realitāte.

Vienīgā reālā brīvība šādā sistēmā ir spēja ik pa laikam apstāties. Izslēgt ekrānus. Iziet no sistēmiskā lauka spiediena un uzdot sev vienkāršu jautājumu: vai šī pasaule, kurā es šobrīd dzīvoju un uz kuru reaģēju, tiešām ir te — manu acu priekšā —, vai arī es esmu ļāvis sevi iesūkt kāda cita uzbūvētā stāstā?

Breusa četru hronotipu teorija

Tā vietā, lai iedalītu cilvēkus tikai ierastajos cīruļos un pūcēs, Breuss izstrādāja četru dzīvnieku hronotipu modeli. Katram no tiem ir sava iekšējā bioķīmija un raksturīgais enerģijas maksimums.

Lauvas (cīruļi): agri cēlāji, kuriem patīk plānot un rīkoties, kamēr pasaule vēl guļ. Viņu enerģijas maksimums ir no rīta, bet ap astoņiem vakarā spēki sāk izsīkt.

Vilki (pūces): radoši, impulsīvi un izteikti vakara cilvēki. Rīts viņiem ir smags pārbaudījums, bet īstā domāšana un darbaspējas pamostas tikai pēcpusdienā un vēlāk vakarā.

Lāči (dienas tipi): tie veido aptuveni pusi sabiedrības. Viņu ritms lielā mērā seko saules gaitai — viņi mostas līdz ar sauli, vislabāk strādā no rīta līdz pēcpusdienai un naktī guļ cieši.

Delfīni (trauksmainie tipi): cilvēki ar trauslāku miegu, kuri bieži cieš no bezmiega. Viņu smadzenes pat naktī mēdz atrasties paaugstinātas modrības stāvoklī, tāpēc no rīta viņi jūtas noguruši, bet vakarā — „uzvilkti”.

Breusa galvenā atziņa ir pavisam vienkārša: nav nepieciešams sevi pāraudzināt vai lauzt. Tā vietā, lai cīnītos ar savu bioloģiju, daudz efektīvāk ir pielāgot ikdienas ritmu savam dabas dotajam hronotipam.

Kā šeit var palīdzēt sistēmiskie sakārtojumi?

Ja Breuss mums iedod skaidru karti par to, kā funkcionē mūsu ķermenis un hormonālā sistēma, tad sistēmiskie sakārtojumi un sistēmfenomenoloģija palīdz paskatīties uz to, kāpēc mēs paši šo karti mēdzam ignorēt.

Bieži vien cilvēks zina, ka ir „Vilks”, tomēr ar spēku un vainas apziņu katru rītu spiež sevi būt par „Lauvu”. Vai arī „Delfīns” gadiem nespēj atslābt, kaut arī izmēģinājis visdažādākās iemigšanas tējas. Šeit talkā var nākt sistēmiskais skatījums.

1. Pieņemšana un atļauja būt sev pašam

Sistēmiskajā darbā viena no galvenajām atslēgām ir „ieņemt savu vietu” un pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Kad cilvēks ilgstoši cīnās ar savu bioloģisko ritmu, viņš iztērē milzīgu daudzumu resursu iekšējam konfliktam. Sakārtojums palīdz ieraudzīt šo pretestību, atlaist paša radītos „kā vajadzētu” priekšstatus un iedot sev atļauju dzīvot savā dabiskajā ritmā.

2. Piederība un vainas apziņa

Sabiedrībā joprojām valda mīts, ka „agrie putniņi dabū labākos graudus”, savukārt pūces nereti neapzināti tiek marķētas kā slinkas. Lai būtu „labs” un piederīgs savai ģimenei vai darba kolektīvam, cilvēks var sākt uzvesties kā cits hronotips. Sistēmiskajā laukā iespējams ieraudzīt šo slēpto lojalitāti un atdalīt savu bioloģisko ritmu no citu cilvēku gaidām.

3. Bezmiegs un trauksme kā sistēmas ziņnesis

Izteikts „Delfīna” stāvoklis, kad naktī nav iespējams atslābt, sistēmiskajā praksē dažkārt var tikt skatīts kā sava veida „dežuranta” loma. Zemapziņā nakts klusums var būt saistīts ar briesmām, traumatisku pieredzi vai nepieciešamību kādu vai kaut ko modri sargāt. Sakārtojuma procesā tiek meklēts iespējamais sākotnējais cēlonis — kam pieder šī trauksme? Tas var palīdzēt cilvēkam apzināties, ka pagātnes briesmas vairs nepastāv un tagad drīkst atslābt un atpūsties.

Kombinējot abus skatījumus, izveidojas interesants līdzsvars: Breuss iedod praktisku izpratni par ķermeni, miegu un ikdienas ritmu, savukārt sistēmiskie sakārtojumi palīdz paskatīties uz iekšējiem konfliktiem un lojalitātēm, kas var traucēt šo ritmu pieņemt.

Jo dažkārt problēma nav tajā, ka mēs nezinām, kā mums būtu labāk dzīvot. Problēma ir tajā, ka kaut kur dziļāk sevī joprojām neticam, ka mums ir tiesības dzīvot tieši tā

Šī tēma ir tik plaša, ka par to varētu runāt bez galas. Sākot no vissvarīgākā — attiecībām ar Sevi un ar kaut ko lielāku par mums katru. Tad nāk mūsu dzimtas saites visos iespējamajos virzienos. Skats atpakaļ: attiecības ar māti un tēvu, no kuriem esam mantojuši dzīvības spēku un arī neatrisinātus mezglus. Skats uz sāniem: brāļi un māsas, kur bieži vien slēpjas nepamanīta konkurence vai dziļa uzticība. Skats uz priekšu: bērni, kuriem neapzināti mēdzam nodot savas nenodzīvotās sāpes vai bailes.

Un, protams, visbiežākais lūgums pēc palīdzības rodas pāru attiecībās. Vieni bezgalīgi meklē to "īsto" un nevar atrast, jo viņu sirds jau ir aizņemta ar kādu no dzimtas pagātnes. Citi savukārt nevar atlaist to, kas sen jau ir beidzies, turoties pie ilūzijām vai vainas apziņas.

Bet ar to attiecību loks nebeidzas. Sistēmiskajā laukā mēs skaidri redzam, ka mums ir attiecības arī ar valsti, darbu un naudu. Un tikpat būtiski — attiecības ar savu ķermeni. Mūsdienu trakulīgajā dzīves skrējienā, kur visur jāpagūst, kur katra minūte ir saplānota, mēs bieži pazaudējam spēju vispār kaut ko sajust. Kā iemācīties apstāties, klausīties, redzēt un sajust, kas patiesībā notiek mūsos un ap mums?

Sistēmiskajos sakārtojumos mēs mācāmies atkal sajust. Un šeit ir viena fantastiska loma, unikāla prakse — aizvietotājs.

Būsim godīgi: aizvietotāja pieredzi vārdos izstāstīt līdz galam nav iespējams. To nevar loģiski izskaidrot, tas ir jājūt pašam. Kad cilvēks pirmo reizi iekāpj aizvietotāja lomā, viņam bieži vien atveras pilnīgi jauna pasaule. Tevī sāk plūst sajūtas, emocijas, pat fiziskas sajūtas ķermenī, kas nepieder tev, bet precīzi raksturo kāda cita cilvēka vai sistēmas stāvokli.

Tā ir sekunde, kad cilvēks pirmo reizi pa īstam saprot — cik ļoti citiem viss var būt citādāk. Cik atšķirīga var būt cita cilvēka emocionālā un fiziskā pasaule. Sakārtojumu laukā tu vari nokļūt tādos stāvokļos, par kuru eksistenci iepriekš pat nebiji nojautis. Vārdi bieži vien izrādās pārāk nabadzīgi, lai precīzi un niansēti aprakstītu to dziļumu, kas ar tevi tajā brīdī notiek. Tā ir ļoti smalka, bet neticami spēcīga transformācija.

Aizvietošana ļauj izkāpt no savas ierastās pasaules uztveres un uz mirkli ieraudzīt lietas caur cita acīm un sirdi. Tā atņem tiesības tiesāt un atver durvis uz patiesu līdzjūtību un sapratni.

Kāda ir tava pieredze šajā procesā? Ja tev aizvietošana jau ir pazīstama, padalies komentāros ar saviem stāstiem! Šoreiz īpaši gribas dzirdēt par pirmo reizi — kā tas bija, kad pirmo reizi nokļūsti laukā? Vai varbūt atmiņā ir iespiedies kāds īpašs, neparasts stāvoklis, ko nācies piedzīvot un iznest caur sevi? Būšu ļoti pateicīgs par jūsu atklātību un pieredzes stāstiem!

Mēs savus sakārtojumus organizējam „Meždruvās”, kur saimnieko Natālija Dreimana. Viņa pati vada reitterapiju – metodi, kurā zirga ritmiskākustība tiek izmantota cilvēka fizisko funkciju veicināšanai, piemēram, līdzsvara, koordinācijas un kustību trenēšanai.

Par savu saikni ar zirgiem Natālija saka:

„Zirgs man nekad nav bijis vienkārši dzīvnieks. Pateicoties zirgiem, esmu savā dzīvē izdzīvojusi ļoti plašu emociju spektru – no skaistiem mirkļiem, prieka un laimes asarām līdz bēdīgiem, skumīgiem un bezcerīgiem brīžiem. Un es novēlu katram – ieiet zirgu pasaulē, saprast un mēģināt izjust, kas tas ir par dzīvnieku. Jo Radītājs cilvēcei ir devis kaut ko patiesi īpašu, kas kopš seniem laikiem cilvēkam ir palīdzējis visdažādākajos veidos un turpina palīdzēt arī mūsdienās.”

Pie Natālijas nāk arī cilvēki, kuri vada elpošanas sesijas kopā ar zirgiem. Pats šādās sesijās neesmu piedalījies, tāpēc par šo pieredzi šoreiz vairāk nestāstīšu.

Taču sistēmiskie sakārtojumi ar zirgiem ne vienmēr ir mierīga un romantiska pastaiga aplokā, kur lieli, skaisti dzīvnieki lēnām staigā apkārt un maigi pieglauž purnu cilvēka plecam.Lauks nemēģina izskatīties skaists.Tas vienkārši parāda to, kas notiek.

Mūsu pēdējais sakārtojums bija ļoti spilgts piemērs. Klienta jautājums bija par attiecībām. Tiklīdz zirgi tika ievietoti sistēmiskajās lomās, mierīgais aploks pēkšņi pārvērtās – zirgi sāka auļot, spārdīties, asi reaģēt viens uz otru un savstarpēji konfliktēt.

Tas bija pārsteidzošs skats pat zirgu saimniecei, kura šādu savu dzīvnieku uzvedību ikdienā nebija redzējusi.

Zirgi burtiski „izdzīvoja” klienta attiecību stāstu.Tas, kas notika laukā, bija pietiekami spēcīgs, lai uz notiekošo paskatītos pavisam citām acīm.

Parādījās dusmas. Spriedze. Cīņa. Pretestība. Spēka sadursme.

Tas, kas līdz tam bija tikai sajūtams, pēkšņi kļuva redzams.

Sakārtojumi ar zirgiem nav rožaina ilūzija.

Dažkārt tie ir maigi.

Dažkārt – ļoti tieši.

Un dažkārt Lauks parāda kaut ko tādu, ko cilvēks nemaz nebija gatavs ieraudzīt.

„Ja sieviete uzvedas kā bērns, viņa ir precējusies ar vīrieti.

Ja viņa uzvedas kā māte, viņa ir precējusies ar zēnu.

Ja viņa uzvedas kā vīrietis, viņa ir precējusies ar sievieti.”

Kad viens teksts dienas laikā trāpās acīs vairākas reizes, Lauks, šķiet, dod diezgan nepārprotamu zīmi: „Paskaties šeit vēlreiz, bet dziļāk!”

Šis frāžu salikums no pirmā acu uzmetiena šķiet asprātīgs un trāpīgs. Taču, paplašinot uztveres lauku, atklājas tā patiesā, diezgan trauslā daba.

Sistēmiskā kārtība: kur palika pieaugušie?

Sistēmfenomenoloģijas skatījumā partnerattiecības turas uz diviem stūrakmeņiem: līdzvērtības un līdzsvara starp „ņemt” un „dot”. Kādu bildi mums zīmē šis teksts?

Pirmajā rindā sieviete tiek ielikta bērna pozīcijā, bet vīrietis — tēva pozīcijā. Sistēmiski tas ir bīstams slazds. Kad vīrietis ieņem tēva vietu savas sievietes dzīvē, viņš neapzināti atņem viņai pieauguša cilvēka spēku. Bērns nevar būt partneris. Šādā savienībā ar laiku var dzist arī erotiskā dzirkstele, jo partneri atrodas dažādos paaudžu līmeņos.

Otrā un trešā rinda atspoguļo to pašu dinamiku, tikai apgrieztā veidā: sieviete kļūst par māti vai vīrieti, padarot partneri par puiku vai sievieti.

Autors pareizi pamanījis sistēmas tieksmi uz līdzsvaru — ja viens ieņem pārāk daudz telpas, otrs atkāpjas. Taču lielais sistēmiskais aklais plankums šajā tekstā ir pieņēmums, ka bērna loma sievietei ir kaut kas vēlams vai „pareizs”, lai vīrietis blakus varētu būt vīrietis.

Patiesībā īsta partnerība dzimst tad, kad satiekas divi pieaugušie — bez vajadzības spēlēt tēti un meitiņu, mammu un dēlu vai divus konkurējošus „vīriešus”.

Psiholoģija un transakciju analīze: līdzatkarības romance

Raugoties caur Ērika Berna transakciju analīzes prizmu, teksts apraksta gandrīz ideālu recepti līdzatkarīgām (codependent) attiecībām.

Te tiek barota ilūzija, ka savu iekšējo veselumu var sasniegt caur otru. Ja sieviete spēlē „Bērnu”, viņa atsakās no atbildības par savu dzīvi un nodod stūri vīrietim–Vecākam.

Šāda „bērna uzvedība” nav nekāds sievišķības uzplaukums, bet var būt pavisam parasta aizsargreakcija — bailes izaugt, uzņemties atbildību un satikties ar realitāti.

Teksts piedāvā romantisku iepakojumu psiholoģiskai nepieaugšanai, kurā īsta, atvērta intimitāte starp diviem patstāvīgiem cilvēkiem kļūst diezgan grūti iespējama.

Arhetipi un ezotēriskā polaritāte: virspusējs Iņ un Jaņ sadalījums

Ezotērikā un arhetipu pasaulē mēs bieži runājam par sievišķās (Iņ) un vīrišķās (Jaņ) enerģijas spēli. Iņ ir plūsma, uztvere, vieglums, savukārt Jaņ — struktūra, virziens un aizsardzība.

Teksta autors ir noķēris šo ārējo vilni: ja sieviete iet vieglumā, vīrietī mostas sargs un nodrošinātājs.

Taču šeit notiek jēdzienu sajaukšana. Bērnišķīgums nav tas pats, kas apzināta, nobriedusi sievišķā enerģija.

Bērns ir atkarīgs un vēl tikai mācās uzņemties atbildību. Savukārt nobriedusi Sieviete sevī var saturēt gan savu iekšējo meiteni, gan māti, gan arī savu spēcīgo iekšējo vīrišķo daļu (Animus).

Reducēt sievišķību uz bērna lomu nozīmē atņemt tai lielu daļu spēka, intuitīvā vieduma un dziļuma.

Teksta autors ir vērīgs vērotājs. Viņš ir pamanījis, ka attiecības darbojas kā spogulis un ka viena partnera uzvedība izsauc noteiktu reakciju otrā. Tas patiešām ir labs pirmais solis.

Taču viņš apstājas pie vēlmes visu ielikt vienkāršās, kailās formulās: „ja šādi, tad tā”.

Tā ir domāšana, kas meklē ātras atbildes un glītus citātus sociālajiem tīkliem, lai uz mirkli radītu skaidrības sajūtu.

Tas ir skaists sākuma mēģinājums saprast attiecību mehāniku, kurā svarīgāks par pašu dzīvi vēl ir glīti noformulēts teikums.

Šo citātu var uztvert kā vieglu, dzirkstošu joku, pie kura pasmaidīt un doties tālāk, neatstājot tam pārāk daudz vietas savā dziļākajā attiecību patiesībai.

Rietumu prāts laiku redz lineāri — nākotne ir priekšā, pagātne aiz muguras. Taču, traucoties uz priekšu bez apziņas par savu faktisko atrašanās vietu, "priekša" viegli pārtop par atgriešanos vecajos grābekļos. Savukārt daudzās senajās kultūrās uzskatīja pretējo: pagātne ir mums priekšā, jo mēs to redzam un zinām, bet nākotne ir aiz muguras — nezināma un vēl neieraugāma.

Sistēmiskajā skatījumā mūsu aizmugure nav nekāds iepriekšējais smagums, no kura bēgt. Aiz muguras stāv mūsu pieredze, mūsu dzimta un resursi. Bēgot uz priekšu un noraujoties no savas aizmugures, mēs paliekam bez atbalsta, un kustība pārtop tukšā trauksmē.

Kā nokļūt vēlamajā nākotnē?

Lai kurienē nokļūtu, ir vajadzīgs nākotnes modelis.

Dzimtas kodi un citu pieredze: Mūsu pirmā karte ir dzimta. Bet, ja tavas dzimtas pieredzē nekad nav bijis tāda modeļa, kādu tu vēlies (piemēram, materiāla brīvība, dziļš iekšējs miers vai sava ceļa realizācija), tavas smadzenes to uztver kā nezināmu un nedrošu teritoriju. Tad skats jāvērš tālāk — citu cilvēku pieredzē. Neirozinātnē to apraksta kā spoguļneironu sistēmu: vērojot citus, smadzenes sāk būvēt jaunus neironu tīklus.

Kā radīt modeli, ja tā nav nekur? Tad atliek visspēcīgākais ceļš — radīt pašu stāvokli.

No iekšējā stāvokļa līdz vēlamajam Laukam

Pārnesot uzmanību no jautājuma "ko man darīt?" uz "kas es būšu, kad tur nokļūšu?", mēs pieslēdzamies nākotnes frekvencei. Kāda ir tava elpa, stāja, drošības un brīvības izjūta tajā punktā?

Šim procesam ir spēcīgs zinātnisks un praktisks pamatojums:

Neiroplastiskums un biofizika (Dr. Džo Dispenza, HeartMath Institute): Smadzenes neatšķir spilgtu iekšējo pieredzi no ārējās realitātes. Kad domas par nākotni savienojas ar reālu iekšēju emociju (mieru, pateicību, brīvību), sirds elektromagnētiskais lauks sāk raidīt koherentu signālu. Tu nepiesaisti to, ko gribi — tu piesaisti to, kas tu esi.

Sistēmfenomenoloģija un Vseļenkas prakses: Leonīda Talpisa Visuma terapijas (ВсеЛенская терапия) pieejā ar stāvokļiem strādā ļoti precīzi. Pēc sakārtojuma vai resursu darba tiek piefiksēts iegūtais stāvoklis un ar kinezioloģijas vai lauka testu palīdzību diagnosticēts — cik ilgi un cik minūtes dienā šajā stāvoklī ir apzināti jāieiet, lai tas kļūtu par tavu jauno bāzi un tu spētu ieiet vēlamajā Laukā.

"Nēsāt" stāvokli kā jaunas drēbes

Lauka Kluba sakārtojumos un praksēs mēs redzam, cik ļoti tas strādā — atsauksmes ir vislabākās! Tomēr parādās arī liels cilvēciskais izaicinājums: pēc nedēļas cilvēki sāk aizmirst.

Mūsu vecais neironu tīkls un ikdienas inerce velk atpakaļ vecajās sliedēs. Bet jaunais stāvoklis ir kā jaunas drēbes — tas kādu laiku katru dienu ir "jāpanēsā", tajā ir apzināti jāatgriežas ik rītu un ik vakaru, līdz tas ieaug tevī un kļūst pavisam tavs.

Kad tavas iekšējās vibrācijas kļūst stabilas un sakrīt ar vēlamā nākotnes stāvokļa vibrācijām — durvis atveras pašas. Tā vairs nav maģija, tā ir neirobioloģija un sistēmiskā fizika darbiņā.

Bet kas notiek, kad mēs šo iekšējo skrējienu uz mirkli apstādinām?

Nostājoties notikumu priekšā bez vērtēšanas, no pleciem nokrīt smags smagums. Izbeidzas iekšējais karš un atbrīvojas vieta skaidrībai.

Sistēmisko sakārtojumu nodarbībās bieži ir ļoti aizraujoši vērot aizvietotājus laukā. Viņiem nav pieejami klienta prāta stāsti, loģiskie attaisnojumi vai iemācītie autopilota scenāriji. Viņiem atliek paļauties tikai uz sava ķermeņa sajūtām, atspoguļojot patieso situāciju, kas apslēpta zemapziņā.

Daudziem tā ir pirmā reālā pieredze – apstādināt ikdienas autoskrējienu un pa īstam ieklausīties sava ķermeņa un emociju valodā. Tā nav vienkārši teorija, bet dziļa prakse, ko pēc tam paņemt līdzi savā ikdienā.

Miers un spēks neaizsākas gudros secinājumos, bet spējā klusumā atzīt: tas ir tā, kā tas ir. Caur šo klātbūtni atkal sāk brīvi plūst gadiem sastingusi dzīvības enerģija.

Šodienas vakarā notiks pēc L. Talpisa metodes sistēmiskais sakārtojums, un vēl ir brīvas pāris aizvietotāju vietas. Šī ir lieliska iespēja piedzīvot darbu Laukā. Dalība aizvietotājam šovakar: 20 EUR. Ja vēlies pievienoties jau šovakar, uzraksti man personīgi ziņā!

Ja vēlies uzzināt par nākamajiem pasākumu datumiem, uzraksti man https://www.laukaklubs.lv/kontakti/. Pievienošu tevi Lauka Klubs WhatsApp grupai, kurā regulāri tiek publicēti visi gaidāmie pasākumi, kā arī notiek sarunas un diskusijas starp dalībniekiem .

Kādā stāvoklī šobrīd ir tavs iekšējais autopilots – palīdz vai nogurdina? Uzraksti savas pārdomas komentāros!

Roberts Ādamss ( 1928- 1997) bija viens no tiem retajiem garīgajiem skolotājiem, kura mācībā gandrīz nav vietas sarežģītiem rituāliem, sazarotām teorijām vai reliģiskām dogmām. Viņa pieeja Advaita Vedāntai jeb neduālismam bija tieša, mierīga un praktiska. Viņš nerunāja par nepieciešamību kļūt par kādu citu. Drīzāk aicināja ieraudzīt to, kas jau ir klātesošs aiz mūsu ierastajiem priekšstatiem par sevi.

Šīs atziņas lielā mērā veidojās viņa personīgajā pieredzē. Jaunībā Ādams devās uz Indiju, kur pavadīja laiku pie Rāmanas Maharši, un vēlāk viņa mācībā īpašu vietu ieņēma klusums, pašizpēte un jautājums par to, kas mēs patiesībā esam.

Ādamsa galvenais vēstījums ir vienkāršs: mēs neesam tikai savs prāts, ķermenis vai ikdienas lomu kopums. Mūsu dzīvē nepārtraukti mainās domas, emocijas, bailes, vēlmes un ārējie apstākļi. Taču tas, kas tos vēro, šķiet daudz klusāks un nemainīgāks.

Ciešanas, pēc Ādamsa skatījuma, lielā mērā sākas brīdī, kad mēs pilnībā identificējamies ar to, kas notiek mūsu prātā. Doma „man tas neizdosies”, bailes par nākotni vai dusmas uz kādu cilvēku pamazām kļūst par stāstu par to, kas mēs esam. Mēs vairs nepamanām, ka tā ir tikai doma vai sajūta, kas šobrīd parādījusies apziņā.

Lai ieraudzītu šo mehānismu, Ādams piedāvāja vienkāršu, bet ļoti precīzu instrumentu — pašizpēti (Self-inquiry).

Pašizpēte nav mēģinājums atrast pareizo atbildi vai izveidot jaunu priekšstatu par sevi. Tā ir uzmanības pagriešana atpakaļ pie tā, kurš piedzīvo.

Kad parādās dusmas, bailes vai nemiers, var pajautāt: „Kam šī doma parādījās?”

Atbilde parasti ir tūlītēja: „Man.”

Tad seko nākamais jautājums: „Kas es esmu?”

Šis jautājums nav domāts, lai uz to atbildētu ar vārdiem. Nav jāmeklē biogrāfiska informācija, profesija, rakstura īpašības vai garīga definīcija. Jautājuma būtība ir pievērst uzmanību pašai sajūtai „es” — tam, kurš šobrīd vēro domu.

Un uz brīdi var iestāties klusums.

Nevis tukšums, kas kaut kas būtu jāaizpilda, bet vienkārši pauze, kurā nav nepieciešams neko labot, sasniegt vai izskaidrot.

Ādams atgādināja, ka garīgā atmošanās nenozīmē aizbēgt no pasaules vai izveidot sev ideālu dzīvi. Tā nav arī mēģinājums visu laiku justies mierīgam. Drīzāk tā ir spēja pamanīt, ka aiz nemitīgās domu un emociju kustības ir kaut kas daudz klusāks.

Mēs varam turpināt dzīvot savu parasto dzīvi — strādāt, veidot attiecības, risināt problēmas, piedzīvot zaudējumus un priekus. Taču pamazām var mainīties attiecības ar to visu. Domas vairs nav jāuztver kā absolūta patiesība. Emocijām nav jānosaka mūsu identitāte. Un katram iekšējam stāvoklim nav obligāti jāseko ar rīcību.

Varbūt tieši šeit slēpjas Ādamsa mācības vienkāršība: nekas īpašs nav jāiegūst. Jāierauga tas, kas jau ir.

Kad pārstājam nepārtraukti sekot katrai domai un barot to ar savu uzmanību, prāts uz brīdi kļūst klusāks. Un šajā klusumā var pamanīt kaut ko ļoti vienkāršu — mieru, kas nav atkarīgs no tā, vai pasaule šobrīd notiek tā, kā mēs vēlētos.

Roberta Ādamsa citāti:

„Visums nav nekas cits kā tavs pašreizējais apziņas stāvoklis. Izmaini savu apziņu, un pasaule mainīsies tev apkārt.”

„Nelabo pasauli. Atstāj pasauli mierā un pavērs uzmanību uz iekšieni. Izjautā prātu, un prāts izgaisīs.”

„Miers nav kaut kas tāds, ko tu iegūsti no ārpuses. Miers ir tas, kas paliek pāri, kad tu pārstāj radīt troksni savā prātā.”

Rietumu prāts laiku redz lineāri — nākotne ir priekšā, pagātne aiz muguras. Taču, traucoties uz priekšu bez apziņas par savu faktisko atrašanās vietu, "priekša" viegli pārtop par atgriešanos vecajos grābekļos. Savukārt daudzās senajās kultūrās uzskatīja pretējo: pagātne ir mums priekšā, jo mēs to redzam un zinām, bet nākotne ir aiz muguras — nezināma un vēl neieraugāma.

Sistēmiskajā skatījumā mūsu aizmugure nav nekāds iepriekšējais smagums, no kura bēgt. Aiz muguras stāv mūsu pieredze, mūsu dzimta un resursi. Bēgot uz priekšu un noraujoties no savas aizmugures, mēs paliekam bez atbalsta, un kustība pārtop tukšā trauksmē.

Kā nokļūt vēlamajā nākotnē?

Lai kurienē nokļūtu, ir vajadzīgs nākotnes modelis.

Dzimtas kodi un citu pieredze: Mūsu pirmā karte ir dzimta. Bet, ja tavas dzimtas pieredzē nekad nav bijis tāda modeļa, kādu tu vēlies (piemēram, materiāla brīvība, dziļš iekšējs miers vai sava ceļa realizācija), tavas smadzenes to uztver kā nezināmu un nedrošu teritoriju. Tad skats jāvērš tālāk — citu cilvēku pieredzē. Neirozinātnē to apraksta kā spoguļneironu sistēmu: vērojot citus, smadzenes sāk būvēt jaunus neironu tīklus.

Kā radīt modeli, ja tā nav nekur? Tad atliek visspēcīgākais ceļš — radīt pašu stāvokli.

No iekšējā stāvokļa līdz vēlamajam Laukam

Pārnesot uzmanību no jautājuma "ko man darīt?" uz "kas es būšu, kad tur nokļūšu?", mēs pieslēdzamies nākotnes frekvencei. Kāda ir tava elpa, stāja, drošības un brīvības izjūta tajā punktā?

Šim procesam ir spēcīgs zinātnisks un praktisks pamatojums:

Neiroplastiskums un biofizika (Dr. Džo Dispenza, HeartMath Institute): Smadzenes neatšķir spilgtu iekšējo pieredzi no ārējās realitātes. Kad domas par nākotni savienojas ar reālu iekšēju emociju (mieru, pateicību, brīvību), sirds elektromagnētiskais lauks sāk raidīt koherentu signālu. Tu nepiesaisti to, ko gribi — tu piesaisti to, kas tu esi.

Sistēmfenomenoloģija un Vseļenkas prakses: Leonīda Talpisa Visuma terapijas (ВсеЛенская терапия) pieejā ar stāvokļiem strādā ļoti precīzi. Pēc sakārtojuma vai resursu darba tiek piefiksēts iegūtais stāvoklis un ar kinezioloģijas vai lauka testu palīdzību diagnosticēts — cik ilgi un cik minūtes dienā šajā stāvoklī ir apzināti jāieiet, lai tas kļūtu par tavu jauno bāzi un tu spētu ieiet vēlamajā Laukā.

"Nēsāt" stāvokli kā jaunas drēbes

Lauka Kluba sakārtojumos un praksēs mēs redzam, cik ļoti tas strādā — atsauksmes ir vislabākās! Tomēr parādās arī liels cilvēciskais izaicinājums: pēc nedēļas cilvēki sāk aizmirst.

Mūsu vecais neironu tīkls un ikdienas inerce velk atpakaļ vecajās sliedēs. Bet jaunais stāvoklis ir kā jaunas drēbes — tas kādu laiku katru dienu ir "jāpanēsā", tajā ir apzināti jāatgriežas ik rītu un ik vakaru, līdz tas ieaug tevī un kļūst pavisam tavs.

Kad tavas iekšējās vibrācijas kļūst stabilas un sakrīt ar vēlamā nākotnes stāvokļa vibrācijām — durvis atveras pašas. Tā vairs nav maģija, tā ir neirobioloģija un sistēmiskā fizika darbiņā

Pasaule ir atšķirīga, un viss ir atkarīgs no tā, no kāda skatupunkta raugās. Vārda "ezotērika" izcelsme saistīta ar grieķu esōterikos — iekšējs, slēpts vai paredzēts dziļākai izpratnei. No šāda viedokļa sistēmiskie sakārtojumi ir ezotērika vien tik tālu, cik tie strādā ar acīm neredzamajiem, iekšējiem sistēmas procesiem un zemapziņas dinamikām, nevis ar ārējiem simptomiem.

Placebo efekts savukārt ir zinātniski pierādīts fenomens, kurā reāli uzlabojumi notiek, pateicoties paša organisma un psihes pašregulācijas spējām. Tātad, pat ja sakārtojumu iedarbību kāds cenšas norakstīt uz placebo, tas nemazina rezultātu: apziņas fokusa un uztveres maiņa rada tiešas izmaiņas cilvēka pašsajūtā un rīcībā. Turklāt 100% ticība nav vajadzīga — sistēmiskais lauks un tā dinamikas uzrāda likumsakarības neatkarīgi no tā, vai dalībnieks ir skeptisks vai atvērts.

Runājot par attiecībām ar zinātni, mūsdienu fizika pati strauji tuvojas sistēmiskā lauka izpratnei. Spilgts piemērs ir Džordžs Smuts (George Smoot) — amerikāņu astrofiziķis un kosmologs, kurš 2006. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā par reliktā starojuma pētījumiem. Paziņojot, ka mūsu realitāte visdrīzāk darbojas kā simulatīvs kods vai informatīva vide, viņš atklāja tiltu starp fiziku un apziņu.

Smuta teorija un kvantu mehānika balstās līdzīgos novērojumos:

Informācijas primārums (It from Bit): Matērijas pamatā nav cieta viela, bet gan informācija un dati.

Novērotāja efekts: Daļiņas un sistēmas elementi ieņem konkrētu stāvokli tikai tad, kad uz tiem vērsta uzmanība.

Smalkā regulācija: Dabas konstantes atgādina precīzi iestatītus un sakārtotus sistēmas parametrus.

Sistēmfenomenoloģijā šo informatīvo matricu apraksta morfoloģiskais lauks. Tas darbojas kā atmiņas struktūra, kas glabā kompleksu sistēmu veidnes un uzvedības modeļus. Sakārtojumu laikā novērotāja apzinātais nolūks un uzmanība pārkodē šo informāciju, atjaunojot līdzsvaru. Mūsdienu kvantu fizika un sistēmiskā pieeja nesaiet pretrunā — tās vienkārši dažādos tēlos apraksta vienu un to pašu informatīvo pasaules dabu

Karls Rencs

ir viens no spilgtākajiem un neierastākajiem mūsdienu garīgajiem skolotājiem, kura personība absolūti nesader ar ierasto, rāmo „guru” tēlu. Dzimis Vācijā un sākotnēji darbojies kā tēlnieks un gleznotājs, viņš savā dzīvē piedzīvoja strauju un neatgriezenisku apziņas lēcienu. Šis pavērsiens viņu pilnībā izrāva no ierastā uztveres veida un atvēra skatījumu uz to, kas slēpjas aiz ikdienas prāta trokšņa.

Viņa runas veids ir tiešs, skarbs un bieži piesātināts ar melno humoru, kas acumirklī noārda jebkādas ilūzijas par sevis pilnveidošanu. Rencs nemāca paņēmienus, kā kļūt laimīgākam, nedod garīgos vingrinājumus un nesola miera ostu. Tā vietā viņš bez žēlastības grauj pašu ideju, ka tev vispār kaut kas būtu jāsasniedz vai jālabo.

Viņa vēstījuma būtība atklāj vienkāršu un radikālu patiesību: tas, kas tu patiesībā esi, jau šobrīd ir pilnīgs, brīvs un neaizskarams. Viss pārējais — bailes, vēlmes, mērķi un pat centieni kļūt garīgam — ir tikai prāta radīta spēle un pieķeršanās savām ilūzijām.

Tikšanās reizēs viņš neizmanto iepriekš sagatavotas runas, bet iesaistās saspēlē ar auditoriju, pārvēršot katru jautājumu par spoguli, kurā vaicātājs var ieraudzīt savu spītīgo vēlmi visu kontrolēt. Rencs neatlaidīgi atgādina, ka patiesa iekšējā brīvība nav atrodama ieguvumos vai drošībā. Tā atklājas tikai tad, kad tu pārstāj turēties pie saviem priekšstatiem un esi gatavs palaist vaļā pilnīgi visu.

Fenomenoloģijā laikam nav lineāra valdnieka spēka. Edmunds Huserls uzsvēra, ka mūsu apziņa nespēj uztvert laiku kā plakanu hronoloģiju. Pagātne mūsos dzīvo kā retence – atbalss un pieredzētais, ko nesam sev līdzi. Nākotne ir protence – mūsu cerības, bailes un ieceres. Taču kur atrodamies mēs paši? Mēs esam tieši vidū, šajā šaurajā, bet bezgalīgi blīvajā "tagad". Martins Haidegers teiktu, ka pati eksistence ir atrašanās "šeit un tagad". Ja pārāk ilgi uzturamies atmiņās, zaudējam saikni ar realitāti; ja skrienam pakaļ nākotnes ilūzijām, iztukšojam šodienu.

Sistēmfenomenoloģiskā skatījumā šis mirklis iegūst vēl dziļāku, gandrīz sakrālu dimensiju. Dzimtas sistēmā katrs no mums stāv garā priekšteču rindā. Pagātne – tie ir mūsu vecāki, vecvecāki un viņu pieredze; tā atrodas aiz muguras kā stingrs pamats. Nākotne ir mūsu bērni un radītie darbi, kas stāv mums priekšā. Bet pati dzīvība pulsē tikai punktā, kurā atrodamies šobrīd. Kad cilvēks spēj psiholoģiski pagriezties ar seju pret savu tagadni, atzīstot: "Jā, viss, kas bija pagātnē, ir devis man spēku būt šeit," viņš iegūst mieru. Sistēmiski raugoties, nepieņemta pagātne vai trauksme par nākotni atņem spēku šim brīdim, kurā dzīvības enerģija realizējas autentiskā kustībā.

Psiholoģiski raugoties, mūsu attiecības ar laiku atsedz mūsu dziļākās bailes. Mēs bieži patveramies pagātnē, jo tā ir jau pazīstama, vai arī mēģinām kontrolēt nākotni. Taču, cenšoties savaldīt to, kas aizgājis vai vēl nav dzimis, mēs pazaudējam pašreizējo momentu. Apzinātība ir eksistenciāla nepieciešamība. Kad iemācamies nosēsties savā pašreizējā pieredzē, mēs pārtraucam bēgšanu no sevis, ļaujot savai iekšējai pasaulei nomierināties.

Nostaļģija, ko jūtam, vispirms ir ilgas pēc tā bezrūpīgā dzīvīguma, ko spējām piedzīvot bērnībā, kad dabiski saplūstām ar mirkli. Pieaugot prāts pārvēršas par laika mašīnu, kas rauj mūs ārā no tagadnes. Tomēr atgriešanās šajā punktā nav atteikšanās no pieredzes – tā ir spēja atkal kļūt par savas dzīves piedzīvotāju. Dzīve nav ne vakardienas summējums, ne rītdienas projekcija. Tā ir elpojoša straume, kas caurauž mūs tieši tagad.

Svarīgi saprast, ka šīs daļas stāvoklis nesākas tikai tajā vecumā, kuru spējam apzināti atcerēties. Pati ienākšana dzīvē atstāj visdziļākos nospiedumus. Šim sākuma posmam ir trīs izšķiroši slāņi:

Pirmsdzimšanas laiks: Zemapziņa un ķermenis fiksē mātes emocionālo stāvokli, fizisko pašsajūtu un vispārējo sistēmisko fonu ģimenē grūtniecības mēnešos.

Piedzimšanas moments: Fiziskā un simboliskā iziešana caur dzimšanas ceļu veido pamatakmeni izpratnei par to, cik droša ir vide un cik spējīgi esam pārvarēt dzīves krīzes.

Pēcdzimšanas posm: Pirmais kontakts, droša piesaiste un nepārprotama sajūta, ka esmu gaidīts un pieņemts uzreiz pēc ierašanās pasaulē.

Ja kādā no šiem brīžiem primārā drošības saikne ir tikusi traucēta, tas rada dziļu lūzumu. Lai šos visagrīnākos, ķermeniski fiksētos nospiedumus pārrakstītu, visefektīvākais sākums ir mērķtiecīga pārdzimšanas prakse. Tajā drošā, klātesošā vidē tiek no jauna fiziski un simboliski iziets dzimšanas ceļš, sniedzot šūnu atmiņai pilnīgi citu — atbalstītu un drošu pieredzi. Jau 24. augustā paredzēta tieši šāda prakse ierobežotā grupā (4–5 dalībnieki un atbalstītāji), kurā būs iespēja strādāt ar šiem sākotnējiem piesaistes un dzimšanas impulsiem.

Tomēr atsevišķi piedzimšanas moments nav viss stāsts. Cilvēka iekšējā pasaule darbojas kā vesela sistēma. Bērna daļa nestrādā izolēti — tā ir ciešā mijiedarbībā un sadarbībā ar citām svarīgām iekšējām struktūrām: Pieaugušo Es, Iekšējo Vecāku un aizsargājošajām subpersonām. Ja pieaugušā daļa nav pietiekami spēcīga vai iekšējais vecāks ir pārlieku kritisks, bērna daļa paliek bez aizsardzības un spējai uzticēties nav kur balstīties.

Savukārt tās grūtības un sarežģījumus, kas izveidojušies vēlākā bērnībā — piemēram, kad bērns ģimenē neapzināti ieņem nepareizu vietu, uzņemas vecāku lomu vai kļūst par citu dzimtas konfliktu nesēju —, visefektīvāk izgaismo un pārkārto sistēmiskajos sakārtojumos. Sakārtojuma procesā tiek atjaunota skaidra kārtība: katrs sistēmas dalībnieks atgriežas savā vietā, atbrīvojot bērna daļu no svešu smagumu nestspējas.

Lai patiesi un bez ilūzijām ieraugāmas visas šīs iekšējo daļu attiecības un reālā gatavība pārmaiņām, unikāla iespēja būs 10. septembrī, piedaloties sistēmiskajā sakārtojumā ar zirgiem. Cilvēkiem aizvietotājiem reizēm gadās neapzināti "piepalīdzēt", izspēlējot pašu prāta iedomas vai vēlamo uzdodot par reālo. Turpretī zirgiem nav nekādu ideju par to, kā lietām "vajadzētu būt". Viņi ir pilnīgi neitrāli un precīzi spoguļi. Zirgi parāda patieso stāvokli tādu, kāds tas ir sākumā, kā arī ļoti skaidri atspoguļo, kas mainās pēc kārtojuma un cik gatavs klients šodien ir spert nākamo soli.

Rūpes par savu bērna daļu nav mēģinājums pārrakstīt vēsturi. Tas ir apzināts, pieaugušā vecumā veikts darbs, kurā mēs dodam savai iekšējai pasaulei skaidras robežas, cieņpilnu uzmanību un brīvību izpausties. Sakārtojot attiecības starp visām savām iekšējām daļām un atbrīvojoties no pagātnes nospiedumiem, cilvēks atgūst pieeju savam patiesajam dzīvesspēkam, iedvesmai un miera sajūtai.

#IekšējaisBērns #Sistēmfenomenoloģija #SistēmiskieSakārtojumi #PārdzimšanasRituāls #SakārtojumiArZirgiem #DzimtasSpēks #IekšējāDziedināšana

Sistēmiskajos sakārtojumos– aizvietotāju jutīgums un patiesīgums ir ļoti svarīgi elementi. Tradicionāli lomas uzņemas citi dalībnieki, kuru prāts, personīgā pieredze, interpretācijas un viedokļi var ietekmēt vai pat kropļot informācijas plūsmu. Cilvēks vienmēr mēģina analizēt, secināt un domāt līdzi.

Kāpēc zirgi ir vislabākie aizvietotāji?

Nulles prātošanas: Atšķirībā no cilvēkiem, zirgiem nav savu intelektuālo teoriju par to, kā lietām vajadzētu būt. Viņi neanalizē situāciju un necenšas izpatikt vadītājam vai dalībniekiem.

Zirgi ir absolūta patiesība laukā: Ja sistēmā ir apspiestas emocijas, bailes vai distanciēšanās, zirgs to nekavējoties parāda fiziski – mainot vietu, pagriežot muguru, nopūšoties vai nākot klāt un meklējot kontaktu. Tā ir nevainojami objektīva atgriezeniskā saite.

Tūlītēja rezonanse: Dzīvnieka nervu sistēma reaģē uz lauka impulsiem sekundes daļā. Viņi darbojas kā dzīvi seismogrāfi, uztverot ģimenes vai biznesa sistēmu slēptos mezglus un spēku līnijas ar apbrīnojamu tīrību.

Šī metode apvieno sistēmiskās terapijas dziļumu ar dabas nepastarpināto un tīro spēku. Rezultāts ir pārsteidzoši precīzs, jo zirgi nekad nemelo un neizliekas – viņi atver durvis uz patieso dziedināšanu, apejot prāta aizsargmehānismus un ļaujot procesam ritēt savu dabisko, nepiespiesto gaitu.

Par Stīvena Kārpmana drāmas trijstūri ir rakstīts daudz. Tas ir psiholoģisks modelis, kas apraksta trīs lomas, kurās cilvēki bieži nonāk sarežģītās attiecībās un konfliktos – Upuris, Vajātājs un Glābējs. Īpatnējais ir tas, ka šīs lomas nav nemainīgas. Mēs varam pāriet no vienas otrā pat vienas sarunas laikā, bieži vien to nemaz neapzinoties.

Parasti šo modeli skaidro kā destruktīvu attiecību ciklu, no kura vajadzētu izkļūt. Taču uz to var paskatīties arī citādi. Noliekot malā kritiku un vērtējumus, atklājas pavisam cita aina. Tā nav slimība vai kļūda, bet gan spēcīgs enerģijas lauks. Šīs lomas ir psihes instrumenti, kas palīdz augt, māca elastību un rāda ceļu uz briedumu.

Ja atsakāmies no ierastā dalījuma labajā un sliktajā, katra loma iegūst dziļāku jēgu un kļūst par tiltu uz nākamo apziņas līmeni.

No Upura uz Radītāju

Upura lomu parasti saista ar bezspēcību, žēlošanos un padošanos. Taču, paskatoties dziļāk, kļūst redzams, kas slēpjas aiz šīs enerģijas. Tā ir godīga sastapšanās ar savu ievainojamību. Tā ir spēja atzīt: "Jā, šobrīd es nezinu, kurp doties, un man sāp."

Šī pozīcija māca apstāties un ieklausīties sevī. Tā prasa drosmi būt patiesam pret sevi. Kad cilvēks iziet cauri šai pieredzei, upura enerģija pakāpeniski pārtop Radītāja spēkā. Viņš atrod savu iekšējo resursu un saprot, ka neviens cits neatnāks viņa vietā dzīvot viņa dzīvi. Šī atskārsme sniedz dziļu brīvības sajūtu. Cilvēks sāk uzņemties atbildību, nosprauž savas robežas un apzināti veido savu dzīvi.

No Vajātāja uz Virzītāju

Vajātāju bieži uztver kā agresoru, kurš kritizē, spiež un kontrolē. Taču aiz šīs ārējās izpausmes nereti slēpjas liels gribasspēks, skaidrs redzējums un spēcīga enerģija. Vajātājs ātri pamana, kas nedarbojas, un izjūt vēlmi to mainīt.

Grūtības sākas brīdī, kad šī enerģija tiek izmantota, lai ar varu mainītu citus. Transformācijas procesā Vajātājs atsakās no ilūzijas, ka viņš ir atbildīgs par citu cilvēku izvēlēm. Tad viņa spēks pārtop veselīgā līderībā, disciplīnā, struktūrā un spējā aizsargāt robežas. Viņš kļūst par virzītāju, kurš aizstāv savas vērtības, noved iesākto līdz galam un rada drošu telpu citiem, neizmantojot pazemošanu vai spiedienu. Tā ir konstruktīva enerģija, kas palīdz ieviest kārtību tur, kur valda haoss.

No Glābēja uz Atbalstītāju

Glābējs steidzas palīdzēt, glābt pasauli un risināt citu problēmas, bieži aizmirstot par sevi un izdegot. Taču šīs lomas pamatā ir liela sirds, empātija un patiesa vēlme dot.

Mācība slēpjas atziņā, ka palīdzēt nenozīmē izdarīt otra vietā. Piedzīvojot transformāciju, Glābējs iemācās cienīt katra cilvēka likteni un spēju pašam tikt galā ar savu dzīvi. Viņš vairs neatņem otram iespēju augt caur savu pieredzi. Tā Glābējs kļūst par atbalstītāju vai mentoru, kurš ir līdzās, iedvesmo, dalās pieredzē, bet ļauj otram iet savu ceļu. Tas ir nobriedis atbalsts, kas dod instrumentus, nevis rada atkarību.

Kā drāmas trijstūris māca un virza.

Šī dinamika darbojas kā dzīvs spogulis. Berze un spriedze starp lomām nav sods. Tā ir enerģija, kas palīdz pamosties no automātiskas dzīvošanas un paskatīties uz sevi no malas. Kamēr cilvēks riņķo pa šīm lomām, viņš iepazīst arvien jaunus savas pieredzes slāņus.

Svarīgākais nav nekad vairs nenonākt kādā no šīm pozīcijām. Daudz vērtīgāk ir laikus pamanīt, kurā lomā esi, un spēt mainīt skatpunktu. Tā ir iekšēja elastība. Dzīve nav statiska – reizēm mums nepieciešams atzīt savu ievainojamību, citreiz skaidri nospraust robežas, bet citreiz vienkārši būt līdzās otram.

Kad cilvēks sevī integrē visas trīs enerģijas, tās vairs nekonkurē cita ar citu, bet papildina viena otru. Tad pazūd vajadzība cīnīties ar sevi vai apkārtējiem. Katra loma kļūst par instrumentu, ko izmantot atbilstoši situācijai, nevis par cietumu, kurā iestrēgt. Tieši šajā elastībā slēpjas patiesa iekšējā brīvība.

No sistēmfenomenoloģijas skatpunkta šīs lomas nav tikai psiholoģiskas reakcijas. Tās bieži sakņojas daudz dziļāk – ģimenes sistēmā, dzimtas vēsturē, bērnības pieredzē vai neredzamās lojalitātēs, kuras paši nemaz neapzināmies. Tāpēc ar gribasspēku vien tās ne vienmēr izdodas mainīt.

Sistēmiskie sakārtojumi ir viena no metodēm, kas ļauj šīs lomas ne tikai saprast, bet arī ieraudzīt darbībā. Laukā kļūst redzams, kā tās ietekmē attiecības, izvēles un dzīves notikumus, kā arī tas, kam tās patiesībā kalpo. Bieži vien cilvēks atklāj, ka Upura, Vajātāja vai Glābēja loma nemaz nav viņa paša, bet pārņemta no ģimenes sistēmas vai izveidojusies kādreiz nepieciešama izdzīvošanas stratēģija.

Kad šī dinamika kļūst apzināta, rodas iespēja to mainīt. Nevis cīnīties ar sevi vai mēģināt "izskaust" kādu lomu, bet pakāpeniski pārvērst tās par saviem resursiem. Tieši tāpēc sistēmiskie sakārtojumi ir pateicīga metode ikvienam, kurš vēlas dziļāk izprast sevi un apzināti mainīt šo lomu ietekmi sev vēlamā virzienā. ............................................................................................................................................................................................................................................................................................ Līgana atklāja vēl vienu aspektu trījstūrim, kā uz to var skatīties Trīs lomas, trīs izaugsmes ceļi

Kārpmana drāmas trijstūrī katrai lomai ir sava ēnas puse. Taču tajā pašā laikā katrā no tām slēpjas arī spēks, kas var kļūt par cilvēka balstu. Ja paskatāmies uz šīm lomām caur kristīgās simbolikas prizmu, redzams interesants paralēlisms – katra no tām ved uz kādu no Trīsvienības aspektiem.

Upuris – ceļš uz Dēlu

Upuris dzīvo sajūtā, ka dzīve ar viņu notiek. Viņš gaida, kad kāds atnāks un atrisinās viņa problēmas. Bieži tiek vainoti citi cilvēki, liktenis vai apstākļi.

Taču vienā brīdī cilvēks saprot – neviens viņa vietā šo dzīvi nenodzīvos. Viņš sāk uzņemties atbildību par savām izvēlēm, pieņem savus ierobežojumus un pārstāj cīnīties ar to, kas viņš ir.

Kristietībā Dēls simbolizē Dievu, kurš ienāk cilvēka pieredzē. Viņš neizvairās no sāpēm, bet iziet tām cauri. Arī cilvēks, atstājot Upura lomu, nebeidz sastapties ar grūtībām, taču viņš vairs neļauj tām noteikt savu dzīvi.

Vajātājs – ceļš uz Tēvu

Vajātājs cenšas valdīt. Viņš kritizē, kontrolē un nosoda, jo uzskata, ka zina, kā citiem jādzīvo.

Kad šī enerģija nobriest, tā pārvēršas pavisam citā kvalitātē. Cilvēks joprojām ir spēcīgs, taču viņš izmanto spēku, lai aizsargātu, nevis pazemotu. Viņš nosaka veselīgas robežas, uzņemas atbildību un spēj pieņemt nepopulārus, bet godīgus lēmumus.

Tēva simbols šeit nav bargs soģis. Tas ir spēks, kas rada kārtību, uztur līdzsvaru un palīdz pasaulei turēties kopā.

Glābējs – ceļš uz Svēto Garu

Glābējs steidzas palīdzēt pat tad, kad palīdzība nav lūgta. No malas tas izskatās cēli, taču bieži vien otram cilvēkam tiek atņemta iespēja pašam augt.Kad Glābējs kļūst nobriedis, viņš saprot, ka īsta palīdzība nav darīt otra vietā. Daudz vērtīgāk ir būt līdzās, uzdot pareizos jautājumus, iedrošināt un uzticēties, ka otrs spēj atrast savu ceļu.

Šajā ziņā Svētais Gars simbolizē gudrību, kas neuzspiež, bet iedvesmo. Tā nav vēlme kontrolēt otra dzīvi, bet spēja būt klātesošam un atbalstīt.

Ceļš ārā no drāmas

Svarīgākais ir saprast, ka neviena no trim lomām nav jāiznīcina. Katrā no tām ir dzīvības spēks.

Upurī slēpjas spēja dziļi just.

Vajātājā – drosme un griba rīkoties.

Glābējā – līdzjūtība un vēlme palīdzēt.

Izaugsme nenozīmē atteikties no šīm īpašībām. Tā nozīmē pārstāt dzīvot to ēnas pusē. Kad tas notiek, ciešanas pārvēršas pieredzē, spēks kļūst par atbildību, bet palīdzēšana – par gudru klātbūtni.

Varbūt tieši tāpēc tik daudzi garīgie ceļi runā nevis par cīņu ar sevi, bet par nobriešanu. Nevis kļūt par kādu citu, bet atklāt to, kas cilvēkā jau no paša sākuma ir bijis klātesošs.