Vakar bija sakārtojums ar zirgiem. Kāpēc šādi sakārtojumi ? Sava patiesīguma dēļ... Zirgi kā ideālie aizvietotāji sistēmiskajos sakārtojumos.

Viena no sistēmiskajām dinamikām — glābšana. Glābšana ir ilūzija par spēju pasargāt citu no viņa paša likteņa, kas patiesībā aizskar cieņu pret otra cilvēka unikālo ceļu. Šī loma bieži balstās uz neapzinātu iekšēju trūkuma izjūtu vai lepnību, kas galu galā ved pie izsīkuma, vilšanās vai sava ego pārbarošanas. Patiesa palīdzība sākas brīdī, kad mēs spējam pieņemt otru viņa pieredzē, nepārņemot viņa atbildību un saglabājot savu iekšējo līdzsvaru.

Piesaistes veidi – kā tie veidojas un kāpēc tie ietekmē visu mūsu dzīvi

rīvības un drošības ilūzijas mūžīgais svaru kauss

Vienā no sistēmisko sakārtojumu veidiem uzskata, ka cilvēka dzīvi var būtiski iespaidot dvēseles pieredze "nezemes" reinkarnācijās. Šādā pieejā tiek pētīts, kā šis dvēseles nospiedums šobrīd strādā cilvēka psihē un ikdienā. Kad klients sakārtojumā nonāk līdz šādai pieredzei, tai parasti ir ļoti specifiska ietekme uz viņa šīszemes dzīvi, kas izpaužas caur vairākiem stabiliem simptomiem un sajūtām.

Bērnības izdzīvošanas stratēģijas mēdz nemanāmi pārtapt par smagām pieaugušo attiecību programmām. Sistēmiskajos vērojumos spilgti izceļas noteikts aizsardzības mehānismu kopums, ko var saīsināt kā MSL – Muļķība, Spītība un Lepnība. Sākotnēji šīs īpašības veidojas kā neapzinātas bruņas, kas sievietes dzīvē vēlāk vienlaikus kalpo gan kā šķietams spēks, gan reāls vājums.

Nauda kā sistēmisks spogulis: ko mēs patiesībā aiz tās redzam?

Pagājušajā gadā sistēmiskajā nometnē "Dzīves upe" mana meistarklase bija veltīta naudai un tam, kā uz to skatās no Leonīda Talpisa metodes perspektīvas. Gribēju sākt meistarklasi ar provokatīvu apgalvojumu: naudai nav enerģijas, enerģija ir tikai tam, kas stāv aiz naudas. Tomēr mana "neticīgā daļa" sagribēja to pārbaudīt. Sagatavoju trīs savas kredītkartes: vienā ieliku 100 000 EUR, otrā 1000 EUR, trešajā 1 EUR. Ietinu tās vienādos papīros, sajaucu un lūdzu auditorijai noteikt, kur ir enerģija. Auditorija nebija nejauši sanākusi – tur bija daudz cilvēku, kas ikdienā strādā un jūt enerģijas. Kādi pieci dalībnieki iesaistījās, un visi norādīja uz vienu papīrā ietīto karti. Atvēru, pārbaudīju – jā, tā bija karte, uz kuras bija 100 000 EUR. Tas bija plastmasas gabaliņš, kurā bija tikai cipari, kas nozīmēja, ka kaut kur bankā ir virtuāli skaitļi. Tāpēc es sāku savu meistarklasi: lai arī naudai ir enerģija, mēs apskatīsim to enerģiju, kas atrodas aiz naudas, jo tā ir būtiskāka mūsu finansiālajai labklājībai.

Reizēm cilvēki nāk uz sistēmiskajiem sakārtojumiem par tēmu „veselība”: „Man ir autoimūna slimība,” „man ir veģetatīvā distonija,” „man ir depresija.” Tas ir brīdis, kad ārsta uzstādītais apzīmējums kļūst par identitāti. Diagnoze ir prāta konstrukcija, statiska etiķete. Mēs esam ievietoti sistēmā, kur ārsta un farmācijas egregori par mums „parūpēsies”.

Pie tevis viss atnāk, tiklīdz atlaid. Kad pārtrauc turēt, atbrīvojas vieta. Tas nav vārdu spēles, tas ir stāvoklis. Leonīds Taļpiss savā sākuma posmā izvēlējās vienkāršu darbību: atteicās no naudas maka. Nēsāja naudas zīmes kabatā, sajauktas, neskaitītas. Vajadzēja – izvilka. Nezināja, cik tur ir, un arī neskatījās. Tas ir pretstats ierastajam par naudas uzskaiti, nomināliem un kontroli. Šī rīcība bija solis ārpus iepriekšējā scenārija, kurā drošība balstījās uz cipariem.

Šodien pārdomāju savu vizīti pie kolēģa Laimoņa, kas notika pirms pāris dienām. Saruna aizvirzījās pie tā, kas kas patiesībā vada mūsu dzīves izvēles. Laimonis piedāvājās vēlreiz testēt manus vadošos "ziloņus" pēc Leonīda Talpisa metodikas. Rezultāts bija vadošais ir Drošība, bet gandrīz tieši tikpat nozīmīgs ir Brīvība. Tie ir divi mani traumētie balsti, kurus esmu meklējis un kuros esmu maldījies visu savu apzināto mūžu.

gregori ir viena no tām neredzamajām, tomēr jaudīgajām sistēmām, kuras es, sistēmiskā laukā sastopu ik uz soļa. Bieži vien, vadot "Lauka kluba"sistēmiskos sakārtojumus , es nonāku pie jautājuma: kas īsti virza manas izvēles? Kāpēc es jūtos kā daļa no kaut kā lielāka, kas reizēm sniedz spēku, bet citreiz – burtiski izsūc enerģiju? Egregors ir kolektīvās apziņas produkts, enerģētisks veidojums, kas rodas, kad cilvēku grupu vieno kopīga ideja, mērķis vai emociju vilnis. Tas ir kā milzīgs, neredzams tīmeklis, kurā es ieaužu savas domas, un, jo vairāk uzmanības es tam veltu, jo spēcīgāks šis tīmeklis kļūst.

Sistēmiskajā nometnē "Dzīves upe" mana meistarklase saucās "5 ziloņi". Es zinu – ja gribi ko saprast pats, pamēģini kaut ko par to mācīt citus. Kad prasīja, par ko veidošu meistarklasi, teicu, ka par 5 ziloņiem. Domāju – ir pāris mēnešu, gan jau šo tēmu izstudēšu. Patiesība bija – pamodos meistarklases dienā plkst. 6:00 un sāku pārdomāt, ko tad īsti stāstīšu, kādus vingrinājumus un vispār ko darīšu. Sāku apjaust, ka nemaz nav viegli saprotami izstāstīt par šiem ziloņiem, izraujot tos atsevišķi no visas sistēmas konteksta. Nezinu, kā sanāca – protams, kā sistēmiskajos notiek, viss notika savādāk, nekā prāts plānoja. Sakārtojums arī sanāca neplānots – vienai dalībniecei tests rādīja divus, tad arī Laukā mēģināju noskaidrot, kurš tad vadošais. Procesa gaitā man palika svarīgāka dalībniece un viņas jautājums, kā atbilde – kurš zilonis.