Bāzes dualitātes, kas visbiežāk nosaka mūsu uztveri, ir:

Gaisma / tumsa

Dzīve / nāve

Vīrišķais / sievišķais

Prāts / ķermenis

Patiesība / meli

Es / citi

Augšā / lejā

Pareizi / nepareizi

Iekšā / ārā

Šīs polaritātes šķiet pašsaprotamas, bet tās ir tikai prāta radītas “koordinātas”, nevis realitātes pati būtība. Nedualitāte (non-duality) saka — patiesībā nav divu atsevišķu lietu, viss ir viena un tā pati enerģija vai apziņa, kas izpaužas dažādos veidos.

Vārds nedualitāte sanskritā ir advaita — “ne-divs”. Tas sakņojas senajā Indijas filozofijā Advaita Vedāntā, kur māca, ka Ātman (tava būtība) un Brahman (absolūtais veselums) ir viens un tas pats. 8. gadsimtā filozofs Adi Shankara sistematizēja šo mācību, bet 20. gadsimtā Ramana Maharshi to padarīja ļoti tiešu, aicinot cilvēkus jautāt sev “Kas es esmu?” līdz prāts atklāj vienotības patiesību.

Taču “Nav divi” ideja nav tikai Indijas īpašums. Budisma Mahājāna un īpaši Dzogčens izmanto sanskrita vārdu advaya ar līdzīgu nozīmi — nav atdalījuma starp skatītāju un skatāmo. Zen tradīcijā to māca caur koaniem un tiešu pieredzi: “Pirms apgaismības kalni ir kalni, pēc apgaismības kalni atkal ir kalni.” Taoisms redz Yin un Yang nevis kā pretpolus, bet kā viena veseluma dinamiku. Pat Sūfisms runā par ego šķīdināšanu un saplūšanu ar dievišķo, kas arī ir nedualitātes pieredze.

“Nav divi” vingrinājums ir mūsdienīga, praktiska forma šai senajai idejai. Tā būtība ir pārorientēt uztveri no “es pret pasauli” uz “es kā pasaules daļa un vienlaikus kā pati pasaule”. Praktiski tas notiek šādi:

Atrodi mierīgu vietu, kur vērot apkārtni.

Pamani, kā prāts automātiski piešķir nosaukumus lietām — “koks”, “krēsls”, “putns”.

Atcel vārdus un vienkārši jūti formu, krāsu, kustību.

Skaties plaši, uztverot visu redzes lauku vienlaicīgi.

Sajūti, ka tu un tas, ko redzi, notiek vienā telpā, vienā procesā.

Atkārto sev: “Nav divi.”

Regulāra šī vingrinājuma prakse rada ievērojamas pārmaiņas. Reakcijas kļūst mierīgākas, spriedums “pareizi/nepareizi” zaudē asumu. Identitāte kļūst elastīga, un tu vairs nejūties iesprostots vienā lomā vai uzskatā. Laika sajūta kļūst brīvāka — pagātne un nākotne saplūst tagadnē.

Var teikt, ka prāts pamazām pārstāj uzstāt uz sadalījumu, un atklājas tas, kas vienmēr ir bijis — vienots veselums. Dualitātes filtru noņemšana nenozīmē, ka atšķirības izzūd; tas nozīmē, ka tās tiek redzētas kā harmoniskas vienas dzīves krāsas, nevis kā šķelta pasaule.

Tāpēc “Nav divi” nav mācība, kurai jātic — tā ir pieredze, kuru vari pārbaudīt pats, bez starpniekiem. Un, ja to dari pietiekami bieži, pienāk brīdis, kad vairs nevar pateikt, kur beidzas “tu” un sākas “pārējā pasaule” — jo viss vienkārši ir.