Kad 20. gadsimta vidū zinātnieki pabeidza cilvēka DNS struktūras atšifrēšanu, daudzi domāja: “Lūk, tagad mēs zināsim visu par iedzimtību!” Toreiz šķita, ka gēni ir kā nemainīgs skripts – ja tev tas ir ierakstīts, tu dzīvo pēc tā. Taču drīz vien pētnieki atklāja kaut ko daudz intriģējošāku – mūsu gēni ir kā grāmata ar daudzām lappusēm, bet ne visas ir atvērtas vienlaikus. Un to, kuras lapas mēs “lasām”, nosaka ne tikai iedzimtība, bet arī dzīves pieredze, vide un pat mūsu senču pārdzīvojumi.

Šo zinātnes virzienu nosauca par epigenētiku. “Epi” nozīmē “virs” vai “pāri” ģenētikai – tas ir pētījums par to, kā gēnu izpausmes var mainīties, neizmainot pašu DNS kodu. Izrādījās, ka stress, traumas, uzturs, attiecības un pat kara pieredze var atstāt ķermenī ķīmiskus “atzīmējumus”, kas nosaka, vai kāds gēns ir aktīvs vai “guļ”.

Sistēmiskajā pieejā mēs to redzam dzīvajā darbā ar klientiem. Cilvēks atnāk ar sajūtu, ka viņam vienmēr “jābūt gatavam”, ka nevar atslābināties. Viņš pats nekad nav piedzīvojis draudus, bet, pētot dzimtas stāstu, atklājas, ka vecvecāki bēga no kara. Epigenētika teiktu – viņa stresa regulācijas gēnu izpausme ir ietekmēta no šī notikuma. Sistēmiskā pieeja teiktu – viņš nes dzimtas emocionālo mantojumu.

Mēs esam kā sarežģīti roboti ar daudzām programmām – dažas nāk no dzimtas, dažas no sabiedrības, citas no mūsu pašu pieredzes. Daudzas programmas ir vajadzīgas – tās ļauj ikdienā darboties autopilotā, netērējot lieku enerģiju. Bet ir arī brīži, kad programma, kas reiz palīdzēja izdzīvot, tagad traucē dzīvot pilnvērtīgi. Tad ir nepieciešama mūsu cilvēciskā daļa – gars, dzirksts, kas spēj mainīt virzienu, radīt ko jaunu.

Sistēmiskajos sakārtojumos šī dzirksts reizēm mostas brīdī, kad redzam, ka “tas nemaz nav mans” – ka bailes, smagums vai vaina, ko nēsājam, patiesībā pieder citam. Tas ir savākšanās punkta nobīdes mirklis – kad mūsu apziņa pārslēdzas un mēs sākam redzēt citus iespējamos dzīves ceļus.

No kvantu fizikas skatpunkta tas atgādina paralēlās pasaules – līdz brīdim, kad pieņemam lēmumu, pastāv vairākas realitātes vienlaicīgi. Mēs varam turpināt veco stāstu vai ieiet jaunā, kur programma, kas mūs vadīja, beidz darboties. No epigenētikas skatpunkta – tā ir iespēja izslēgt gēnu izpausmi, kas uztur stresu vai smagumu.

Ir stāsti, kur sakārtojuma laikā cilvēks izsaka vārdus, kurus pirms 50 gadiem ir teicis viņa tēvs vai vecmāmiņa, un viņš pats pat nezina, ka tie reiz ir bijuši teikti. Zinātne to skaidro ar sistēmas informācijas saglabāšanu – mēs visi nesam sevī daudz vairāk par savu personīgo atmiņu.

Šie brīži ir kā tilts starp pagātni un nākotni. Kad mēs atzīstam to, kas bijis, un atdodam atpakaļ smagumu, kas nav mūsu, notiek divas lietas: dvēsele kļūst brīvāka, un mūsu gēnu “slēdži” sāk pārslēgties. Tas nav maģija – tā ir mūsu organisma spēja reaģēt uz dziļām emocionālām pārmaiņām.

Epigenētika pasaka – mēs varam mainīt to, kā darbojas mūsu gēni. Sistēmiskā pieeja pasaka – mēs varam atbrīvot savas paaudzes no nastām, kas nāk no pagātnes. Apvienojot abus, mēs iegūstam spēcīgu ceļu, kur izpratne pārvēršas rīcībā, bet rīcība – jaunā mantojumā nākamajiem.

Un tas ir stāsts par to, kā no dzimtas programmām un ķermeņa reakcijām mēs varam iziet brīvākā, apzinātākā dzīvē, kur mūsu gars vairs nav tikai maza dzirksts aiz autopilota, bet kļūst par mūsu dzīves stūrmani.