Vārdiem ir spēks. Tas nav tikai skaņas vai burti uz papīra — tie ir tilti, ieroči un dziedinātāji. Bet spēks pazūd, kad vārdu lieto pārāk bieži, pārāk viegli un pārāk virspusēji. Tad no tiem paliek tikai ēnas — forma bez satura.

Transformācija nav jauna frizūra, diēta vai treniņu plāns. Tā ir robeža starp dzīvi un nāvi. Brīdis, kad vecais “es” mirst un nav ceļa atpakaļ. Transformācija maksā ar visu, ko esi turējis par drošu. Ja neesi bijis nobijies līdz kaulam, tā nebija transformācija.

Garīgums nav saulrietu fotogrāfijas un smaržīga tēja. Tas ir ceļš, kurā bieži ej viens, un tā nav rozēm kaisīta taka. Tā ir netīra, grūta, reizēm bīstama. Tur nav garantijas ne atklāsmei, ne mieram. Bet, ja paliec arī tad, kad viss smird un sāp, reizēm tur, negaidīti, atveras debesis.

Dziedināšana nav ātrs remonts. Tā ir saplīsuša cilvēka salikšana atpakaļ, pa gabalam. Tas ir mēnešiem vai gadiem ilgs process, kurā šķiet, ka kļūst sliktāk, nevis labāk — un tomēr tu turpini. Ja kāds sola dziedināšanu stundas laikā, tas ir tas pats, kas krāsot saplaisājušu sienu — plaisa paliek, tikai uz brīdi to neredz.

Miers nav brīdis, kad viss ir kluss. Miers ir tad, kad tevi traucē, bet tu joprojām stāvi. Tas ir spēks elpot, kamēr viss apkārt brūk. Ja tavs miers pazūd līdz ar klusumu, tas nav miers — tas ir komforts.

Mīlestība nav tikai siltums un maigums. Tā reizēm ir kā nazis — nogriež to, kas tev nav vajadzīgs, pat ja tu pretojies. Tā var piedzimt bez redzama iemesla un palikt tur, kur nav viegli. Mīlestība nav tikai sajūta — tā ir klātbūtne, kas neizbēg, pat kad tu gribētu aizbēgt pats no sevis.

Gudrība nav frāze ar skaistu fonu. Tā ir pieredze, kas maksā vairāk nekā simts grāmatas. Gudrība ir kļūdas, kas atkārtotas līdz beidzot saproti. Tā ir rēta, kas atgādina, ka mācība bija īsta. Tā ir spēja pieņemt, ka arī tas, ko tu nevari izskaidrot vai kontrolēt, ir daļa no lielāka stāsta.

Vārdi nav vainīgi, ka kļūst par ēnām. Tie esam mēs, kas tos nēsā kā lētus krekliņus, nevis bruņas vai svētus rotājumus. Bet, ja gribam, mēs varam tiem atdot saturu atpakaļ — ne ar to, ko sakām, bet ar to, kā dzīvojam.