Savas cilts meklējumos.
22. septembris, 2025 pl. 21:22,
Nav komentāru
Nesen notika Lauka Kluba sakārtojuma vakars. Viņš izveidojās savādāks kā parasti. Šoreiz bija maz sakārtojumu, daudz sarunu.
Parasti mēģinu sakārtojumos iztikt bez stāstiem - koncentrējamies uz darbu, uz sistēmfenomenoloģijas praktiskajām lietām. Sarunas parasti sākas jau pēc darbiem, kad viss sistēmiskais ir beidzies. Bet šoreiz tas viss sajaucās kopā, un sajutos, ka nosaukums pilnīgi atbilst saturam - tiešām Klubs, ne Darbnīca, ne Akadēmija, Laboratorija vai Skola .
Vieta, kur cilvēki atrodas starp savējiem un var stāstīt ko redz, dzird, jūt. Dalīties pieredzēs, domās, tajās lietās, ko citur nevar. Neviens nesmiesies par to, ka bērnībā pie kāda nācis vakaros spēlēties vācu kareivis vai laumiņa. Ka kāds redz lietas, ko citi neredz. Ka dzird skaņas, ko citi nedzird.
Ka šeit var pastāstīt, kā tava īpašā daba, tava dzīve un vēlmes , tava uguns neierakstās pieņemtajos sabiedrības standartos un normās. Kā tu uztveri pasauli citādāk, un kā tas tevi dara savādāku, dažkārt vientuļu starp citiem.
Šeit var uz brīdi noņemt kādu savu masku - to, ar kuru staigājam pa ikdienu - un nebaidīties no sava atspulga vai ēnas. Nebaidīties no tā, kas mūsos ir neparasts, nedefinējams, neatbilstošs.
Šī bija reize, kad nekā nedarīšana likās vērtīgāka par darīšanu. Kad vienkārši būt kopā, klausīties, dalīties bija svarīgāk nekā jebkura teorija vai metode.
Un sēžot tur, domāju - cik grūti ir atrast savu cilti. Tos cilvēkus, kur tevi pieņem autentisku, ar visām tavām īpatnībām un savādībām. Kur nav jāslēpj sava īstā seja.
Ja kas- attēls nav gluži no šī pasākuma
, bet film
ai ir saikne ar tēmu.