Valsts vēstures gaitā vienmēr ir izrādījusies lielāka un spēcīgāka par indivīdu. Tā funkcionē kā dzīvs organisms, kura galvenais uzdevums ir saglabāt sevi. Šajā skatījumā valsts nav ne laba, ne slikta. Tā vienkārši ir, un tās rīcību nosaka pašsaglabāšanās loģika. Tas, ko cilvēks piedzīvo kā represiju vai ierobežojumu, valsts sistēmai ir izdzīvošanas mehānisms.

Viduslaikos šo organismu veidoja baznīcas vara, kas ar inkvizīcijas mehānismiem nodrošināja ideoloģisko vienotību. Ķeceru dedzināšana nebija individuāls naids, bet sistēmas reakcija uz draudiem tās veselumam. Monarhiju laikmets turpināja šo modeli – valdnieka griba bija sistēmas smadzenes, indivīds tikai instruments. Divdesmitajā gadsimtā totalitārie režīmi – Staļina gulagi, Hitlera gāzes kameras, Mao un Pola Pota genocīdi – bija šīs pašas loģikas kulminācija. Kā Hana Ārente rakstīja, totalitārās sistēmas atomizē sabiedrību, lai indivīds kļūtu par izolētu daļiņu, ko viegli absorbēt kopējā masā (Arendt, 1951).

Mūsdienās šis organisms mutē. Krievijā sistēmas reakcija ir tieša: par vārdu “miers” iespējams kriminālprocess, par plakātu “Нет войне” – arests. Latvijā tā pati loģika izpaužas maigāk: krimināllikuma panti par “agresorvalsts atbalstīšanu” un “kara propagandu” darbojas kā imūnsistēmas aizsardzība. Eiropas Savienībā sistēma strādā vēl smalkāk: algoritmi un “faktu pārbaudītāji” nosaka, kas ir pieļaujamais diskurss. Formas atšķiras, bet sejas ir līdzīgas – vienmēr viena patiesība, viena drošības robeža, viens kolektīvs “mēs”.

Šodien parādās jauni instrumenti. Elektroniskā nauda, kas tiek prezentēta kā ērtība, faktiski kļūst par visaptverošas uzraudzības rīku. Katrs maksājums ir pēda, katrs pirkums – datu vienība sistēmas arhīvā. Sodien sižets televīzijā, kur autobusa parka vadītājs saka, ka “neērti ar skaidru naudu šoferiem krāmēties, lai visi maksā ar karti”, ilustrē, kā sistēma, rūpējoties par ērtību, vienlaikus nodrošina totālu caurskatāmību. Džordžs Orvels 1984 aprakstīja, kā uzraudzība kļūst pilnīga tad, kad cilvēks to iekšēji pieņem. Mišels Fuko savukārt definēja panoptikona principu – indivīds nezina, kad viņu vēro, un tādēļ disciplinē pats sevi (Foucault, 1975).

Valsts kā organisms funkcionē ne tikai ar kontroli, bet arī ar uzturu. Senajā Romā to sauca par “maizi un izpriecēm”: gladiatoru cīņas uzturēja masas enerģiju un novērsa uzmanību no politiskām krīzēm. Padomju Savienībā sports bija ideoloģijas instruments, olimpiskās medaļas – valsts varenības simbols. Mūsdienās sporta industrija un šovbizness veido globālu mehānismu, kas uztur emocionālo ekstāzi un aizsedz varas darbību. Šis mehānisms funkcionē visur – Krievijā, Latvijā un Rietumos – ar dažādām izpausmēm, bet ar vienu mērķi: uzturēt organisma vienotību.

Sistēmfenomenoloģijas skatījumā valsts atgādina ģimeni. Berts Hellingers aprakstīja piederības un līdzsvara likumus: izstumts loceklis vienmēr atgriežas kā atkārtojums vai simptoms (Hellinger, 2001). Līdzīgi valstīs – neatrisinātas traumas un izstumti vēstures fragmenti atgriežas. Latvijā tā ir padomju okupācijas pieredze, izsūtījumi un kolaborācijas ēna, kas joprojām nosaka sabiedrisko klimatu. Krievijā Staļina laika nenoformētā trauma ļauj atgriezties autoritāram modelim. Eiropas Savienībā bailes no sabrukuma pēc diviem pasaules kariem atdzīvina vajadzību pēc vienas “pareizās” līnijas. Organisma loģika darbojas neatkarīgi no labiem nodomiem.

Tāpēc valsts kā organisms nav morāla būtne. Tā nerūpējas par taisnīgumu, bet par savu turpinājumu. Tai ir smadzenes – ideoloģija, kas rada vienīgo patiesību. Tai ir asinsrite – birokrātija, kas ievelk indivīdu savā apritē. Tai ir imūnsistēma – represijas, kas aizsargā veselumu no citādā. Tai ir uzturs – ienaidnieki un izpriecas, kas notur masas pievienotas.

Indivīds vienmēr zaudē sistēmai tiešā cīņā, bet sistēma arī nav nemirstīga. Inkvizīcija izdzisa, monarhijas krita, Trešais reihs sadega, Padomju Savienība sabruka. Varbūt arī šodienas digitālās disciplīnas sabiedrība reiz sabruks. Iespējams, kolektīvās traumas tiks atzītas un radīs jaunu sistēmas formu. Bet tikpat iespējams, ka organisms vienkārši mutēs un atgriezīsies ar citu seju – ar algoritmiem, ar elektronisko naudu, ar jaunu vienīgās patiesības formulu.

Valsts kā dzīvs organisms rūpējas par sevi. Tā nav ne laba, ne slikta. Tā vienkārši ir.