Kad dziedināšanās kļūst par aizbēgšanu no sevis
22. septembris, 2025 pl. 21:26,
Nav komentāru
Sistēmisko sakārtojumu sesijas laikā es esmu tukšums - tīrs kanāls tam, kas vēlas parādīties, un šāds ir pareizais stāvoklis, lai gan neteikšu, ka vienmēr uz visiem 100% varu to noturēt. Es vienkārši esmu klāt un ļauju Laukam runāt caur mani un aizvietotājiem, analizēju to kustības un stāvokļus, bet tas nav mans saturs. Es esmu kā radioviļņu uztvērējs - caur mani un aizvietotājiem plūst informācija, bet mēs neesam tās autori.
Bet tad klients aiziet, durvis aizveras, un tad ieslēdzas mans cilvēks - tad es jūtu sevi, vai nu siltumu krūtīs, kad Lauks atrada līdzsvaru, vai dīvaino tukšumu, kad nekas īsti neizkustējās. Dažreiz pēc sesijas es jūtu, kā manī vēl virmo klienta ģimenes dinamika, it kā būtu bijis tunelis starp viņa sistēmu un manu, un man jāatgriežas pie sevis, jāatrod savas robežas.
Visvairāk mani uztrauc tie klienti, kas grib, lai es viņiem pateiktu, kā dzīvot - "Ko darīt ar māti?", "Vai šķirties?" - un es redzu cerību viņu acīs, ka es esmu gudrais ar g

Un tieši šeit es redzu, kā dziedināšanās vēlme pārvēršas par vēl vienu veidu, kā izbēgt no sevis. Cilvēki nāk pie manis ar to pašu iekšējo tirānu, kas prasa ātru risinājumu, ātrāku progresu, labāku versiju no sevis. Viņi ir pieraduši, ka kāds cits viņiem saka, kā dzīvot - ģimenē, skolā, sabiedrībā - un tagad meklē to pašu arī terapijā.
Patiesībā gan dziedināšanās, gan sistēmiskais darbs nav projekti ar noteiktu beigu termiņu. Kad klients aiziet atbrīvotāks, ar vieglāku elpu un gaitu, es jūtu gandarījumu - ne tāpēc, ka es kaut ko labu izdarīju, bet tāpēc, ka cilvēks paskatījās uz to, ko nezināja vai negribēja redzēt, un notiek pārmaiņas Laukā. Bet ir reizes, kad klients aiziet ar to pašu nastu, un tad es jūtu vilšanos - ne uz viņu, bet uz procesu vai sevi.
Es neesmu tiesīgs sesijas laikā kādu mācīt, kas ir labi vai slikti, kā dzīvot - es tikai organizēju tikšanos ar patiesību Laukā, veicu intervences, lai atjaunotu lietu dabisko kārtību, enerģijas plūsmu, lai sakārtotu saites neredzamajā pasaulē, bet tālākās darbības jāveic pašam cilvēkam. Īsta pārmaiņa notiek, kad cilvēks pārstāj meklēt glābšanu ārpusē un sāk pieņemt atbildību par savu reakciju uz dzīvi.
Es redzu, kā cilvēki mēģina pārņemt atbildību par citu cilvēku dzīvēm, lai aizbēgtu no savas, kā viņi grib "izglābt" visus, tikai lai nebūtu jāskatās uz savām bailēm. Un man nav tiesības viņiem to pateikt tieši - man ir tikai jāuzticas, ka sistēma pati parādīs, kas ir vajadzīgs.
Dziedināšanās nav galamērķis, bet ceļojums ar sevi, un sistēmiskajā darbā es varu tikai parādīt ceļu, bet nevaru to noiet cilvēka vietā. Pašpieņemšana - drosmīgs akts skatīties acīs savām ēnām - ir tas pamats, no kura var sākties īsta pārmaiņa.
Kad mēs beidzam cīnīties pret sevi un sākam sadarboties ar savu dabu, kad pārstājam gaidīt, ka kāds cits mūs izglābs, aktivizējas dabiskā dziedināšanās spēja. Es varu būt klāt šajā procesā kā tukšs kanāls, kas ļauj sistēmai parādīt sevi, bet galīgo soli katram jāsper pašam.
Un tieši šajā atteikšanās no "gudrā" lomas ir visa jēga - es neesmu atbildīgs par citu cilvēku izvēlēm, es varu tikai uzticēties, ka sistēmiski sakārtotas lietas ļaus cilvēkam tikt vieglāk galā ar zemes lietām, bet ir arī viņam pašam kaut kas jādara, lai tas notiktu fiziskajā pasaulē. Pasaule sūtīs daudz norāžu, ko darīt, bet cilvēkam jāspēj tās saskatīt un tām sekot