ieži novēroju, kā cilvēki sapņo, un man ir radusies doma, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp sapņiem, kas mūs patiesi maina, un tiem, kas galu galā kļūst tikai par rītdienas darāmo lietu sarakstu. Ja sapnis nav kaut kā traks vai šķietami neiespējams, tas īsti neko būtisku nemaina.

Novērojot sevi un citus, esmu pamanījis, ka ar mūsu domāšanu notiek kaut kas fascinējošs, kad sapnis ir pietiekami neprātīgs. Smadzenes sāk meklēt ceļus, kurus nekad iepriekš nav meklējušas. It kā tās saka: "Labi, ja gribi to neiespējamo lietu, man būs jādomā pavisam citādi." Tieši šajos brīžos rodas tās īstās idejas. Ne tad, kad viss ir skaidrs un plānots, bet tad, kad vecais veids, kā domāt par lietām, vairs nestrādā.

Mēs visi dzīvojam savās "iespējamības robežās". Saka nu jā, tas varētu būt iespējams, bet šis nē, šis ir pārāk. Bet kurš īsti noteica šīs robežas? Parasti kāds cits kādreiz sen. Kad tu izdomā kaut ko patiesi traku, tādu, ka pat pats nesaproti, kā to varētu izdarīt, tad šīs robežas lūst. Un pēkšņi redzi, ka pasaule ir daudz plašāka, nekā domāji.

Novērojot sapņus, esmu novērojis, ka tie iedalās pa līmeņiem. Parastie sapņi ir tie, ko var izdarīt ar to, kas tev jau ir. Šie sapņi neko īpaši nemaina, tu paliec tas pats, tikai ar citām lietām. Tad ir izaicinoši sapņi, kuriem vajag pastrādāt, iemācīties jaunas lietas. Tie padara tevi nedaudz labāku, bet būtībā tu joprojām esi tas pats cilvēks.

Bet tad ir tie neprātīgie sapņi, tie īstie. Tie, kas tevi piespiež kļūt par pilnīgi citu cilvēku. Tu nevari tos sasniegt, būdams tas, kas esi tagad. Tev jākļūst par kādu citu. Un tieši tā notiek īstā transformācija.

Domāju, ka tas saistīts ar to, kā mēs esam radīti. Mūsos ir dabisks dzinulis augt un attīstīties. Bet parasti mēs to apslāpējam ar "reālismu" un "praktiskumu". Kad sapnis ir pietiekami traks, tas šo dzinuli atmodina. It kā iekšējā balss saka: "Nu labi, ja tiešām to gribi, tad man būs jāieslēdzas pilnā jaudā."

Un tad sākas īstā burvība. Pēkšņi pamanī lietas, ko nekad iepriekš neesi redzējis. Satiec cilvēkus, kas parādās kā no nekurienes. Atklāj iespējas, par kurām nemaz nezināji. Vēl vienu lietu esmu novērojis, neprātīgie sapņi dod daudz vairāk enerģijas nekā prātīgie. Ar parastajiem tu kaut kā spiedi sevi darīt lietas. Ar neprātīgajiem viņi paši tevi velk uz priekšu.

Ir kaut kas īpašs tajā sajūtā, kad tu ej pretī kaut kam, ko visi, ieskaitot tevi pašu, uzskata par neiespējamu. Tas dod tādu spēku, kādu nekad nedod "reālistiskie" mērķi. Protams, joprojām vajag darīt lietas. Bet veids, kā tu tās dari, pilnīgi mainās.

Ar parastu sapni tu plāno no tā, kas tev ir tagad. Ar neprātīgu sapni tu sāc no tā, kas tev būs jābūt, lai to sasniegtu, un tad strādā atpakaļgaitā. Manuprāt, mēs visi esam dzimuli lielām lietām. Bet parasti mēs sevi aprobežojam ar to, kas šķiet "iespējams" vai "reālistisks". Un tā paliekam daudz mazāki, nekā varētu būt.

Neprātīgie sapņi ir veids, kā izlauzties no šiem ierobežojumiem. Tie tevi piespiež kļūt par cilvēku, kas spēj to, ko šodien uzskatītu par neiespējamu. Bet jā, tiem tiešām jābūt neprātīgiem. Ja vēl aizvien šķiet reāli, tad nav pietiekami lieli.