– Kas tev par depresīvo noskaņojumu?

– Gadās

– Kā varu uzlabot?

– Vai tad nedrīkst vienkārši pabūt depresīvā noskaņojumā, bez vainas sajūtas un steigas sevi labot?

Šī īsā saruna man palika prātā. Ne tāpēc, ka tajā būtu konflikts, bet tāpēc, cik ļoti tā raksturo mūsu laiku. Mēs esam pieraduši domāt, ka jebkurš smagāks noskaņojums ir problēma, kas jānovērš. Ka, ja nejūties labi, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Un vēl labāk — ja to var ātri “uzlabot”.

Bet varbūt ne viss, kas ir smags, ir jālabo. Varbūt dažreiz tas ir vienkārši stāvoklis. Nogurums. Iekšēja pāreja. Klusāka fāze. Ne diagnoze, ne drāma, ne defekts.

Man šķiet dīvaini, ka mūsdienās cilvēkam gandrīz jājūtas vainīgam par to, ka viņš nav nepārtraukti pozitīvs, enerģisks un “attīstībā”. It kā emocionālais komforts būtu pienākums, nevis mainīgs process.

Šis ieraksts nav par depresiju kā diagnozi. Tas ir par tiesībām nebūt labam visos brīžos. Par iespēju pateikt “gadās” un nepadarīt to par problēmu, ko steidzami jārisina.

Dažreiz pietiek ar to, ka stāvoklim ļauj būt. Bez etiķetes. Bez steigas. Bez vainas.