Zini, ir kaut kas smieklīgi traģisks tajā, kā mēs esam iemācīti dzīvot. Mums pastāvīgi saka: "Tev vajag mērķus! Bez mērķiem tu neesi nekas!" Un tad mēs skrien. Skrien kā traki. Galva lejā, zobi sakosti, acis uz to vienu punktu horizontā.

Un pa ceļam... nu, pa ceļam notiek dzīve. Bet mēs to neredzam, jo, hei, mums taču ir MĒRĶIS.

Jā, tas zirgs ar klapēm skrienot vai ratus velkot izskatās ļoti iespaidīgi. Tik fokusēts! Tik apņēmīgs! Bet viņš neredz, ka blakus gar malu zied lilijas. Neredz, ka cits zirgs viņu sveicina. Neredz, ka ceļa malā ir skaists ezers, kur varētu apstāties un dzert. Viņš tikai skrien. Jo kāds uzvilcis viņam klaipes un teicis: "Tur! Skrien uz turieni!" Un viņš pat neatceras, vai pats gribēja skriet tieši turp.

Mēs esam tie zirgi. Tikai mums klaipes nav fiziskas - tās ir mentālas. Sabiedrība, vecāki, Instagram, karjeras konsultanti - visi kopā ievelk tās uz mūsu galvām. "Tev jābūt veiksmīgam līdz 30! Jānopērk dzīvoklis! Jātaisa karjera!" Un mēs skrien. Dievs, kā mēs skrien.

Bet uz kurieni, īsti? Vai tu pats izvēlējies savu mērķi? Vai tas tiešām ir TAVS? Jo, ja esi godīgs, bieži vien tas tā nav. Tas ir kaut kas, ko tev iepakoja un iedeva rokā, sakot: "Šis ir labs mērķis. Visi tādu grib." Un tu, kā paklausīgs bērns, paņēmi un skrien. Jo, nu, visi taču tā dara, vai ne?

Bet tad pēc 10 gadiem pamosties un domā: "Kāpēc man ir liels auto, bet nav draugu? Kāpēc man ir prestižs amats, bet es nejūtu neko? Kāpēc es nesatiku to cilvēku, kas man pamāja 5 gadus atpakaļ, jo biju pārāk aizņemts ar mērķa sasniegšanu?"

Un te nu rodas atšķirība starp mērķi un redzējumu, nodomu, nolūku. Mērķis ir punkts kartē vai tas par ko šaujam. "Es gribu pa viņu trāpīt, vai gribu būt tur." Un tad tu ej pa visīsāko līniju, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Efektīvi? Jā. Dzīvi? Ne īpaši. Bet redzējums - tas ir virziens. "Es gribu iet uz ziemeļiem." Bet ceļš? Ceļš ir tavs. Ja pa ceļam parādās skaists mežs - ieej! Ja satiec interesantu cilvēku - aprunājies! Ja atklājas, ka nedaudz uz austrumiem ir vēl labāks ceļš - koriģē kursu! Tu joprojām zini, kur ej. Bet tu arī DZĪVO, kamēr ej.

Un šī ir ironija - tie, kas visvairāk dzenas pēc mērķiem, bieži tos nesasniedz. Jo viņi ir tik stīvi, tik fokusēti uz savu vienu vīziju, ka nokavē visas īstās iespējas, kas parādās pa ceļam. Kāds gudrs cilvēks reiz teica: "Dzīve notiek, kamēr tu esi aizņemts, plānojot ko citu." Bet tas varētu būt: "Dzīve notiek, kamēr tu esi aizņemts, skrējot uz mērķiem."

Cilvēki ar redzējumu? Viņi ir elastīgi. Viņi redzē lauku. Redz cilvēkus. Redz iespējas. Viņi zina, kur grib nonākt, bet nav tik muļķīgi, lai domātu, ka zina vislabāko ceļu uz turieni jau no paša sākuma. Un te nu ir vissmieklīgākais - viņi bieži nonāk interesantākās vietās nekā tie ar stingriem mērķiem. Jo viņi ir atvērti. Jo viņi pieļauj dzīvei iejaukties.

Tu nevari ieplānot, ka 17. martā plkst. 14:30 satiksi cilvēku, kas mainīs tavu dzīvi. Bet tu vari būt tāds cilvēks, kas to pamanīs, kad tas notiks - ja vien tajā brīdī neskriesi ar klapēm uz galvas uz savu svēto mērķi.

Neesmu pret mērķiem. Esmu pret to, ka mērķi ir kļuvuši par jaunu reliģiju. "Optimizē! Produktivitāte! 5 gadu plāns!" Bet kā būtu vienkārši... dzīvot? Ar virzienu, jā. Ar nodomu, jā. Bet ar acīm vaļā. Ar sirdi atvērtu. Ar gatavību mainīt kursu, ja dzīve piedāvā ko labāku.

Jo beigās, kad būsi vecs un sēdēsi šūpuļkrēslā, tu neatcerēsies mērķus, ko sasniedzi. Tu atcerēsies brīžus, ko piedzīvoji. Cilvēkus, ko satiki. Negaidītos pagriezienus, kas visu padarīja interesantāku. Tu atcerēsies dzīvi, nevis to punktu, uz kuru skrēji.

Tā kā, varbūt ir laiks noņemt klaipes? Paskatīties apkārt? Ieraudzīt lauku? Virziens ir labi. Bet dzīve notiek šeit, ne tur, kur tu domā, ka tev jānokļūst.