Vakar pēc sakārtojumiem vēl bija sarunas. Viena dalībniece dalījās ar sev aktuālo, jautājums izskanēja – kas es esmu, kur eju, ko daru, kam esmu vajadzīga ? - Šie jautājumi – kas es esmu, kur eju, ko daru, kam esmu vajadzīga – ir tie paši, ko cilvēki uzdod sev jau tūkstošiem gadu, un tas, ka viņa tos formulē tik skaidri, liecina par dziļu iekšējo godīgumu. Meklēšana pati par sevi jau ir atbildes daļa – cilvēks, kurš jautā, jau ir ceļā.

"Kas es esmu" nav jautājums ar vienu atbildi, jo mēs esam daudzi vienlaikus – esam savas pieredzes, attiecību, sapņu, zudēto ilūziju , negulēto nakšu , izraudāto asaru un brūču summa, kas katru dienu mainās. Viņa ir gan tas, kas viņa ir bijusi, gan tas, par ko kļūst šajā mirklī. Identitāte nav fiksēta lieta, bet dzīvs process.

"Kur es eju" – dažreiz mēs nezinām galamērķi, un tas ir labi. Svarīgāk par konkrētu vietu ir virziens – vai es eju uz atvērtību vai noslēgtību, uz mīlestību vai bailēm. Ceļš pats atklājas ejot, un katrs solis, pat nenoteiktībā, ir daļa no atbildes.

"Ko es daru" – mēs bieži domājam, ka mūsu vērtība ir mūsu darbos, bet patiesība ir varbūt ir cita.. Viņa dara to, ko var šajā brīdī, ar esošajiem resursiem, kas viņai ir. Dzīvot, elpot, meklēt – tas viss jau ir darīšana, pat ja sabiedrība vai ģimene to nevērtē kā produktivitāti.

"Kam esmu vajadzīga" – šis jautājums sāp visvairāk, jo mēs visi gribam justies nozīmīgi. Bet viņa ir vajadzīga jau tāpēc vien, ka eksistē – viņas klātbūtne maina pasauli veidos, ko viņa pati varbūt neredz. Katrs cilvēks, kurš viņu saticis, ir citādāks tāpēc, ka viņa ir bijusi.

Varbūt vislielākā dāvana, ko var dot, ir atgādināt, ka nav jāzina visas atbildes uzreiz. Dzīve nav eksāmens, kur jāaizpilda visas ailes pareizi. Meklēšana, šaubīšanās, nezināšana – tā visa ir cilvēcība pilnā krāšņumā.

Un visbeidzot – tas, ka viņa uzdod šos jautājumus, jau pierāda, ka viņā deg dzīvības uguns, kas meklē jēgu un saikni. Tā ir drosme, nevis vājums. Cilvēks, kurš meklē, jau ir ceļā uz kaut ko patiesu.