Pārdomas pēc viena sistēmiskā darba.
10. decembris, 2025 pl. 13:40,
Nav komentāru
Ja raugāmies sistēmiskā skatījumā, uzticība, zvērests un nodevība nav izolētas parādības, bet gan procesi, kas eksistē mijiedarbībā starp cilvēkiem, institūcijām un sabiedrību, atklājot cilvēka vietu dinamiskās sistēmās. Uzticība ir elastīgs mehānisms, kas uztur stabilitāti, nesabojājot sistēmas mainīgumu – tā pielāgojas, atjaunojas un reaģē uz pārmaiņām gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. Tā ir sistēmiskas integrācijas spēja: cilvēki uzticas, jo viņi redz, ka sistēma vai attiecības spēj absorbēt kļūdas, adaptēties un saglabāt savstarpēju saikni.
Zvērests sistēmiskā skatījumā kļūst par nereālu fiksāciju, kas prasa nemainīgumu no mainīgas sistēmas. Tā ir nagla, iedzīta realitātē, kas ir plūstoša, kas mainās kopā ar cilvēkiem un apstākļiem. Cilvēks mainās, sistēma mainās, bet zvērests prasa absolūtu stabilitāti – tas rada spriedzi un spiedienu, kas sistēmā var radīt disonansi vai pat vardarbību pret brīvo gribu.
Nodevība sistēmā ir reakcija uz šo nesakritību – tā nav absolūts morāls akts, bet signāls par sistēmas un individuālo ilūziju sadursmi. Tā rāda, ka uzticība tika balstīta uz nereāliem solījumiem vai fiksētām cerībām, kuras nav saskaņotas ar realitāti.
Sistēmiskā perspektīvā šie trīs fenomeni atklāj fundamentālu likumu: stabila sistēma nevar balstīties uz naglām vai absolūtām prasībām, bet uz elastību, adaptāciju un savstarpēju atbildību. Uzticība kļūst par dzīvu saikni, zvērests – par absurdu statisku prasību, nodevība – par spoguli, kas atklāj mūsu ilūzijas. Tikai šīs mijiedarbības apzināšanās ļauj veidot sistēmas – attiecības, institūcijas, sabiedrību –, kas spēj saglabāt integritāti un vienlaikus pieņemt pārmaiņas.