Leela, pazīstama arī kā čūsku un bultu spēle, bieži tiek saistīta ar seno Indijas garīgo tradīciju. Tomēr, raugoties uz to šodien, šī spēle izrādās daudz plašāka par jebkuru konkrētu kultūras vai reliģijas kontekstu. Tās patiesais spēks slēpjas universālos dzīves kustību modeļos, kas ir intuitīvi saprotami arī tad, ja terminoloģiju un simbolus noliek malā. Tieši šī kvalitāte padara Leelu par mūsdienīgu, aktuālu un cilvēkam tuvu — neatkarīgi no viņa pieredzes vai priekšzināšanām.

Strādājot ar cilvēkiem sistēmisko sakārtojumu laukā, man šī spēle atveras kā strukturēts telpisks ceļš, kurā redzamas dažādas iekšējās kustības — kā mēs nonākam noteiktos stāvokļos, kāpēc tajos iestrēgstam un kā iespējams virzīties tālāk. Leela ļauj to izdzīvot caur vienkāršu, dabisku ritmu: gājiens, apstāšanās, novērošana, secinājums. Nav vajadzīgi sarežģīti termini, lai sajustu, kas notiek. Bultas spēlē kļūst par spontāniem atklāsmes brīžiem, kas paceļ uz priekšu, bet čūskas – par situācijām, kurās kaut kas aicina atgriezties pie pamatiem vai paskatīties uz sevi godīgāk. Šie procesi ir elementāri un tajā pašā laikā ļoti dzīvi.

Mūsdienās cilvēki arvien biežāk meklē veidus, kā paskaidrot sev notiekošo, saprast reakcijas un izvēles. Leela šeit strādā organiski. Tā nav psihoterapija un neprasa profesionālu psiholoģijas instrumentu komplektu. Drīzāk tā piedāvā koplietošanas telpu, kurā spēlētājs pats atrod nozīmes, kas viņam svarīgas. No sistēmiskā skatījuma Leela atgādina dinamisku karti: katrs lauciņš ir vieta, kurā iespējams apstāties un ieraudzīt situāciju no cita leņķa. Tā ir valoda, kuru saprot ar ķermeni un intuīciju.

Praksē esmu novērojis, ka spēle visražīgāk rit tad, ja pie galda nav vairāk par trim spēlētājiem. Mazāka grupa ļauj saglabāt klātbūtni, nepazaudēt pavedienu un padziļināti pievērsties katra dalībnieka pieredzei. Šādā formātā Leela kļūst par sarunu, kurā stāvokļi uz dēļa savienojas ar dzīves situācijām, un spēle sāk “runāt” tieši tur, kur tas konkrētajā brīdī nepieciešams.

Atsevišķās spēles vietās es izmantoju papildu instrumentus, lai sniegtu skaidrību vai iedot citus skatpunktus. MAK kārtis palīdz precizēt izjūtas vai tematisko lauku, kas tajā brīdī atveras. Sistēmiskā diagnostika ļauj saredzēt, kā konkrētā tēma ir sasaistīta plašākā kontekstā — attiecībās, lomās, ģimenes vai profesionālās sistēmās. Savukārt vadīta īsa meditācija palīdz spēlētājam sakārtot uzmanību un iedzīvoties nākamajā gājienā ar lielāku iekšējo mieru.

Priekšā ir daudz brīvdienu — laiks, kad ikdienas ritms kļūst mierīgāks un parādās telpa sev. Ja ir vēlme piedzīvot Leelas ceļojumu, šis ir īpaši piemērots brīdis. Spēle ļauj ienirt sevī bez steigas, sajust kustību starp stāvokļiem un ieraudzīt to, kas ikdienas skrējienā paslīd garām. Tā ir iespēja atvērt jaunu skatu uz sevi, savām tēmām un turpmāko virzību. Ja jūti aicinājumu iziet šo ceļu — es ar prieku būšu līdzās. Iespējams ka šī prakse kā svētku dāvana sev jeb kādam nozīmīgākam cilvēkam ir laba izvēle ?