Jaunais gads ierodas
10. decembris, 2025 pl. 13:42,
Nav komentāru
Jaunais gads ierodas kā kolektīvs rituāls — ar dāvanām, gaismiņām, svecēm un cerību, ka šis simboliskais brīdis ienesīs dzīvē ko gaišāku. Mēs gatavojam galdus, sakārtojam mājas, rakstām vēlēšanās, it kā pašam laikam būtu maģiska spēja pāršķirt arī mūsu iekšējo telpu. Tā ir senatnīga cilvēciska vajadzība — tik sena kā pati cilvēce. Vēl pirms rakstības un reliģijām cilvēki svinēja ciklu maiņas: saulgriežus, mēness fāzes, gadalaiku ritumus. Šī robežlīniju radīšana deva izjūtu, ka dzīve nav haoss, bet ritējums. Arī mūsdienās mēs nesam sevī šo dziļo psiholoģisko vajadzību: Jaunais gads kļūst par simbolisku ieelpu, iespēju sakārtot domas un pārliecināties, ka mēs varam paši atjaunot kārtību savā iekšējā pasaulē.
Tomēr tieši šeit sākas arī maldīgā cerība. Laimes jēdziens ir tik izplūdis, ka zem tā var paslēpt jebko — eiforijas mirkli, ikdienas harmoniju, piepildītas attiecības vai mierīgu ritējumu. Šī daudzslāņainība padara to gan dziļu, gan bīstami viegli manipulējamu. Mārketinga pasaule to izmanto kā iepakojumu praktiski jebkam: auto, dzērieni, ceļojumi, jaunais dzīvoklis — viss tiek pasniegts kā “ceļš uz laimi”. Sabiedrība iečukst ausī, ka pietrūkst tikai soļa, tikai pirkuma, tikai jaunā amata, lai beidzot justos tā, “kā vajag”.
Un cilvēks sāk ticēt šai konstrukcijai: “Kad dabūšu to vietu… nopelnīšu tik un tik… nopirkšu to, ko citi jau ir… tad jau viss būs labi.” Šī domāšanas shēma rada ilūziju, kas galu galā nogalina — ne fiziski, bet emocionāli. Jo piepildījums nenāk, pat tad, kad mērķi tiek sasniegti. Tāpēc skrējiens turpinās, un izdegšana kļūst par gandrīz neizbēgamu blakusparādību. Tā nerodas tikai no darba daudzuma — tā rodas no dzīšanās pēc tukša ideāla, kas nekad nepieder pats cilvēkam, bet sabiedrības uzliktajām vērtībām.
Patiesā laime nav brīnums, ko var nolikt zem eglītes. Tā nav prece, pakalpojums vai trofeja. Tā rodas tad, kad cilvēks pārsit cauri ārējo solījumu slāņiem un sāk klausīties sevī: savā ritmā, savās robežās, savos vērtību dziļumos. Tā ir harmonija, kas veidojas attiecībās, klātbūtnē, autentiskumā un ikdienas apzinātībā. Tā ir dzīva, mainīga, un tai nav nepieciešams gadsimtu mijas signāls.
Jaunais gads var būt skaists sākumpunkts — bet tikai tad, ja mēs to uztveram nevis kā brīnumaino “pogas pārslēgšanu”, bet kā mierīgu atgādinājumu atgriezties pie sevis. 