Šajās brīvdienās man noslēdzās divu gadu kurss ar nosaukumu “Gara Pavadonis”.

To radīja Marija Sils, un šajos gados savās pieredzēs un zināšanās dāsni dalījās arī daudzi citi cilvēki — Inga un Andris Graumaņi, Ģirts un Rasa Laubes, Solvita Elerte, Gunta Jēkabsone, Ilze Ulmane, Alīna Voronova, Līgana, Reinis un Silva Ziļevi. Katrs ar savu balsi, savu ceļu, savu patiesumu.

Šeit nebija lekciju klasiskā nozīmē. Bija ļoti daudz praktiska darba. Dzīvu procesu. Un arī terapija — nevis teorētiska vai par kādiem “citiem cilvēkiem”, bet mums pašiem, kursa dalībniekiem. Mums bija jāiet cauri sev. Jāskatās tur, kur parasti negribas skatīties. Jābūt godīgiem.

Un tieši tur sāka atklāties, ka šis kurss ir par cilvēku.

Par to, ko nozīmē būt cilvēkam, pavadonim laikā, kad pasaule vairs neturas uz vecajām konstrukcijām. Kad cilvēki vairs nemeklē pareizās atbildes, bet īstu klātbūtni. Ne kādu, kas stāv augstāk un zina labāk, bet kādu, kas var apsēsties blakus un nebaidīties no tumsas.Pavadonis nav tas, kurš rāda virzienu ar karti rokās. Pavadonis ir tas, kurš pats ir gājis bez kartes. Kurš ir apmaldījies, kritis, cēlies un palicis dzīvs. Tāpēc viņš spēj palikt blakus arī tad, kad otram zūd balsts, jēga un vārdi.

Šis ir laiks, kad svarīgākas par zināšanām kļūst izdzīvotas sajūtas. Dzīvs nervs. Balss, kas var nedaudz trīcēt, bet nav tukša. Spēja nebaidīties no cita cilvēka asarām, jo pašam reiz ir bijis brīdis, kad nekas vairs nelīdzēja — izņemot klātbūtni.

Pavadonis nemēģina salabot. Viņš nesteidzas mierināt ar frāzēm. Viņš zina, ka reizēm visspēcīgākais, ko var izdarīt, ir vienkārši būt. Elpot vienā telpā. Neaiziet.