“Mēs esam saistīti ar visu, kas ir ap mums. Nav atdalītības.” Šie vārdi, ko izteicis zen skolotājs Thich Nhat Hanh, atver durvis uz dzīves redzējumu, kas dziļi sakņojas arī sistēmiskajās praksēs un šamaniskajā pasaules izjūtā. Tajos nav tikai poētikas – tie satur dziļu atgādinājumu par to, kas mūs vieno: cilvēku, zemi, senčus, rīcību un atbildību.

Sistēmiskajā skatījumā cilvēks nekad nav tikai “es”, bet vienlaikus “mēs” – daļa no plašākas struktūras, kurā katrs indivīds ir savīts ar ģimenes, dzimtas un kolektīvās pieredzes pavedieniem. Arī šamanisms māca, ka dzīve nav lineāra, bet cikliska un sazarota – tajā viss ir dzīvs, saistīts un ietekmējošs. Gan sakārtojumu telpā, gan rituālā šī saikne kļūst sajūtama: kad viens cilvēks satiek patiesību, visa sistēma kustas.

Thich Nhat Hanh piemērs ar papīru, kas sevī satur koku, sauli, lietu un cilvēka roku darbu, atgādina, ka nekas nepastāv atsevišķi. Tāpat arī cilvēka pieredze nav tikai viņa paša – tā nes sevī senču balsis, nedzimušo dvēseļu klātbūtni un nākotnes iespējas. Sistēmiskajā laukā mēs redzam, kā neatrisināti pagātnes notikumi turpina dzīvot tagadnē, un kā dziedināšana var izplatīties pāri paaudzēm.

Rituāli, ko izmanto šamaniskajās praksēs, palīdz aktivizēt šo dzīvo lauku – tas pats notiek arī sakārtojumos, kur klusums, pozīcija vai pateikts teikums var atvērt sen aizmirstu saikni. Dziedināšana šeit nav tikai terapija, bet atgriešanās dabiskajā plūsmā, kur katrs atrod savu vietu, savu atbildību un savu cieņu pret to, kas bijis.

Sistēmiskajā telpā mēs redzam, ka piedošana nav obligāta, bet atzīšana ir nepieciešama. Tāpat šamaniskajā ceļojumā – patiesība netiek izdomāta, tā tiek atrasta. Kad cilvēks ierauga un atzīst to, kas sen klusējis, viņš kļūst par kanālu, caur kuru sistēma var atjaunoties.

Šī vienotības pieredze nav konceptuāla – tā ir sajūta, kas ienāk caur ķermeni, telpu un attiecību kustību. To nav iespējams pilnībā izskaidrot, bet to var izdzīvot: stāvot dzimtas rindā, sastopot vecvecāku likteni vai sajūtot, kā garš elpas vilciens savienojas ar zemi zem kājām.

Thich Nhat Hanh aicina mūs nevis ticēt, bet piedzīvot. Un arī sistēmiskās prakses to prasa – klātbūtni, drosmi paskatīties dziļāk un gatavību ļaut lietām atgriezties savās vietās. Tikai tad sāk plūst tas, kas dabiski vēlas plūst – dzīvība, mīlestība un līdzsvars.

Šī saikne, kas vieno redzamo un neredzamo, nav jārada – tā jau ir. Mēs vienkārši atceramies, ka piederam tai. Un katrs solis, ko speram šajā atcerēšanās ceļā, ienes mieru ne tikai sev, bet arī tiem, kas nākuši pirms un tiem, kas vēl tikai nāks.