Dvēseles tumšā nakts – kad sabrūk viss ierastais

Dzīvē mēdz pienākt brīži, kad vairs nedarbojas tas, kas agrāk šķita pašsaprotams. Cilvēks var zaudēt interesi par darbu, attiecībām vai iepriekšējiem mērķiem. Rodas sajūta, ka pazūd pamats zem kājām, bet atbildes, kas agrāk palīdzēja, vairs neko neatrisina. Klasiski šo stāvokli sauc par dvēseles tumšo nakti.

Tā nav vienkārši krīze vai depresīvs noskaņojums. Tas ir laiks, kad sabrūk priekšstati par sevi un pasauli. Tas var būt ļoti sāpīgs process, tomēr nereti tieši šādos brīžos sākas būtiskas pārmaiņas.

Jēdziens "dvēseles tumšā nakts" nāk no 16. gadsimta. To aprakstīja spāņu mistiķis Svētais Jānis no Krusta, kurš rakstīja par cilvēka ceļu cauri iekšējai tumsai līdz dziļākai saiknei ar Dievu. Mūsdienās šo jēdzienu lieto daudz plašāk. To izmanto, runājot par periodiem, kad vecais dzīves modelis ir sevi izsmēlis, bet jaunais vēl nav izveidojies.

Sistēmfenomenoloģijā uz šādiem procesiem raugās bez steigas tos nosaukt par labiem vai sliktiem. Dzīvē ir gan pavasaris, gan rudens, gan ziema. Arī cilvēka attīstībā ir posmi, kad kaut kam ir jābeidzas, lai rastos vieta kam jaunam.

Lielākās grūtības parasti rada vēlme saglabāt to, kas jau ir beidzies. Prāts cenšas noturēt veco identitāti, vecās lomas un ierasto drošības sajūtu. Jo spēcīgāka pretošanās, jo smagāks kļūst pats process.

Mana pieredze darbā ar cilvēkiem rāda, ka pārmaiņas sākas brīdī, kad cilvēks pārstāj cīnīties ar realitāti. Ne jau tāpēc, ka viss pēkšņi kļūst viegli, bet tāpēc, ka enerģija vairs netiek tērēta tam, ko nav iespējams noturēt. Tad pamazām rodas vieta jaunam skatījumam un citādai dzīves izjūtai.

Dažreiz šādos periodos atklājas, cik daudz mūsu izvēļu patiesībā balstījušās citu cilvēku gaidās, bērnībā iegūtos priekšstatos vai sabiedrības uzspiestās lomās. Kad tas viss sāk brukt, sākumā šķiet, ka tiek zaudēts viss. Taču nereti tieši tad cilvēks pirmo reizi sastop pats sevi.

Varbūt tieši tāpēc dvēseles tumšā nakts nav tikai stāsts par ciešanām. Tā ir arī iespēja atbrīvoties no tā, kas savu laiku ir nokalpojis, un pakāpeniski atgriezties pie dzīves, kas vairāk atbilst cilvēka patiesajai būtībai.

Šis raksts tapa pēc tam, kad noklausījos Agneses G. un Ilzes U. sarunu Facebook. Tā rosināja vēlreiz pārdomāt šo tēmu un paskatīties uz to no sistēmfenomenoloģijas skatpunkta