5 Ziloņi
6. jūlijs, 2026 pl. 14:53,
Nav komentāru
Sistēmiskajā nometnē "Dzīves upe" mana meistarklase saucās "5 ziloņi". Es zinu – ja gribi ko saprast pats, pamēģini kaut ko par to mācīt citus. Kad prasīja, par ko veidošu meistarklasi, teicu, ka par 5 ziloņiem. Domāju – ir pāris mēnešu, gan jau šo tēmu izstudēšu. Patiesība bija – pamodos meistarklases dienā plkst. 6:00 un sāku pārdomāt, ko tad īsti stāstīšu, kādus vingrinājumus un vispār ko darīšu. Sāku apjaust, ka nemaz nav viegli saprotami izstāstīt par šiem ziloņiem, izraujot tos atsevišķi no visas sistēmas konteksta. Nezinu, kā sanāca – protams, kā sistēmiskajos notiek, viss notika savādāk, nekā prāts plānoja. Sakārtojums arī sanāca neplānots – vienai dalībniecei tests rādīja divus, tad arī Laukā mēģināju noskaidrot, kurš tad vadošais. Procesa gaitā man palika svarīgāka dalībniece un viņas jautājums, kā atbilde – kurš zilonis.
Leonīda Talpisa "Visuma terapija" mums atklāj ko būtisku: šie 5 ziloņi – Drošība, Brīvība, Mīlestība, Attiecības ar sevi un Attiecības ar Radītāju – nav kaut kas, ko mēs iegūstam dzīves laikā kā balvas. Tie mums ir doti no dzimšanas brīža. Mēs ar tiem piedzimstam, tie ir mūsu iekšējās arhitektūras pamatelementi, ar kuriem ejam cauri visai savai dzīvei. Mēs ar tiem dzīvojam no pirmās elpas līdz pēdējai, un bieži vien mēs dzīvojam ar vairākiem vienlaikus. Taču, kā tas bieži notiek sarežģītās sistēmās, mēs pazaudējam dzīvo kontaktu ar kādu no tiem. Mēs turpinām eksistēt, bet iekšējais savienojums ir sarauts vai apslāpēts.
Lūk, šeit sākas īstais stāsts. Tas, kurš zilonis mums ir "svarīgākais" – tas, kurš ir kļuvis nepieejams –, nosaka visu mūsu dzīves gājumu. Ja mēs zaudējam kontaktu ar Drošības ziloni, mēs sākam kompensēt šo tukšumu ar ārēju varu, naudu vai trauksmainu uzkrāšanu. Ja pazūd kontakts ar Mīlestības ziloni, mēs sākam to "pirkt" caur iztapību, dāvanām vai citu cilvēku glābšanu. Mēs burtiski cenšamies aizbāzt šo iekšējo caurumu ar visu, kas pagadās pa rokai – alkoholu, darbaholismu, panākumiem, attiecību drāmām. Mēs patiesi nesaprotam, ka tas, ko mēs tā izmisīgi meklējam "ārā", patiesībā visu laiku ir bijis "iekšā", tikai pārklāts ar aizmirstības vai traumas putekļiem.
Kāpēc mēs nevaram vienkārši atjaunot kontaktu? Jo prāts ir iemācījies aizsardzības mehānismus. Prāts saka: "Ja man nav Drošības, man jāstrādā vēl vairāk!" Bet ķermenis un sistēmas Lauks zina patiesību – tev nav jāstrādā vairāk, tev ir jāatgriežas pie sava ievainotā ziloņa. Sistēmiskais darbs ir kā atslēga uz šo durvju atvēršanu. Kad meistarklasē izvietojām figūras, dalībnieki pēkšņi ieraudzīja: "Ak, vai! Es visu dzīvi skrienu pēc naudas, bet patiesībā es meklēju Brīvību!" Šī atskārsme ir brīdis, kad atkarība no "kompensācijas" sāk atlaist. Mums vairs nav jāpērk mīlestība, ja mēs to beidzot atļaujamies sajust sevī. Mums vairs nav jābūvē aizsardzības mūri, ja mēs jūtam Drošību savā saknē.
Daudzi jautā, vai tad mums jādzīvo bez šī kontakta, lai to saprastu? Nē. Bet mums ir jāapzinās, ka šis "zilonis", ar kuru mums nav kontakta, ir mūsu lielākā dzīves skola. Un šeit nonākam pie būtiskākā. Mēs esam pieraduši domāt, ka mūsu nepilnības, mūsu "trūkumi" ir kaut kas, ko vajag noslēpt vai izlabot. Taču "Visuma terapijā" mēs mācāmies ko citu. Zilonis, kurš mums šķiet nesasniedzams, ir mūsu vislielākais dārgums.
Tā ir mūsu ievainotā vieta, kas, veselīgi integrējot, kļūst par mūsu pašu spēcīgāko resursu. Tas vairs nav "caurums" vai deficīts. Tā ir vieta, caur kuru mūsos ieplūst dzīve. Mēs vairs nemēģinām būt ideāli un "pilni". Mēs kļūstam par cilvēkiem, kuri pieņem savu nepilnību kā savu spēku. Integrējot šo ziloni, mēs nevis kļūstam "kā visi", bet kļūstam paši par sevi – autenti, dzīvi un patiesi.
Foto atsūtija man viena no meistarklases dalībniecēm, viņas nometnes istabiņā bija šāds attēl
s
s