Piesaiste

Kad dzirdam vārdu "piesaiste", parasti domājam par attiecībām starp bērnu un māti. Taču piesaiste ir daudz plašāks process. Tā ir mūsu nervu sistēmas atbilde uz jautājumu: vai šajā pasaulē ir droši dzīvot? Atbilde uz šo jautājumu vēlāk ietekmē attiecības, pašvērtējumu, spēju pelnīt, justies brīvam un uzticēties dzīvei.

Psiholoģijā izšķir četrus galvenos piesaistes veidus.

Drošā piesaiste veidojas, ja bērna vajadzības tiek sadzirdētas. Pieaugot cilvēks spēj uzticēties sev, veidot tuvas attiecības un vienlaikus saglabāt savu individualitāti.

Trauksmainā piesaiste rodas, ja rūpes ir neparedzamas. Pieaugušā vecumā tas bieži izpaužas kā bailes no pamešanas, pastāvīga vajadzība pēc apstiprinājuma un grūtības justies mierā.

Izvairīgā piesaiste veidojas, ja bērns saprot, ka emocijas neviens neuzklausīs. Viņš iemācās paļauties tikai uz sevi, taču tuvās attiecībās kļūst grūti atvērties un uzticēties.

Dezorganizētā piesaiste rodas tad, ja cilvēks, kuram vajadzētu dot drošību, vienlaikus rada arī bailes. Rezultātā pieaugušā dzīvē bieži atkārtojas haotiskas attiecības un iekšējas pretrunas.

Sistēmfenomenoloģija uz šo procesu raugās vēl plašāk. Bērns ienāk jau esošā dzimtas sistēmā un neapzināti uztver vecāku spriedzi, neatrisinātās traumas un ģimenes stāstus. Daļa no tā, ko saucam par raksturu, patiesībā ir pielāgošanās sistēmai.

Piesaistes veids ietekmē gandrīz visas dzīves jomas. Ja iekšēji jūtamies droši, vieglāk pieņemam lēmumus, uzņemamies atbildību un veidojam veselīgas attiecības. Ja drošības pietrūkst, brīvība sāk šķist bīstama – cilvēks cenšas kontrolēt apkārtējos vai atsakās no savām vajadzībām, lai nezaudētu pieņemšanu.

Tas atspoguļojas arī finansēs. Nauda bieži simbolizē ne tikai labklājību, bet arī drošību un pašvērtību. Vieni uzkrāj bezgalīgi daudz, tomēr nejūtas droši. Citi tērē impulsīvi, lai mazinātu spriedzi. Vēl citi nespēj prasīt taisnīgu samaksu, jo dziļi sevī nejūtas pietiekami vērtīgi.

Arī attiecības ar sevi un dzīvi kopumā bieži balstās agrīnajā piesaistes pieredzē. Ja bērns piedzīvojis pieņemšanu, viņam vieglāk uzticēties sev un pasaulei. Ja dominējusi nedrošība, arī attiecības ar kaut ko lielāku – Dievu, Radītāju vai pašu dzīvi – nereti balstās bailēs, nevis uzticībā.

Vai piesaisti var mainīt? Jā. Nervu sistēma spēj mācīties visu mūžu. Drošas attiecības, psihoterapija, ķermeniskas prakses un sistēmiskie sakārtojumi palīdz veidot jaunu pieredzi. Mērķis nav izdzēst pagātni, bet paplašināt savu drošības sajūtu un iegūt lielāku izvēles brīvību.

Svarīgi saprast, ka piesaistes pamati sāk veidoties ļoti agri – jau grūtniecības laikā un īpaši dzimšanas brīdī. Tieši piedzimšana ir pirmais lielais kontakts ar pasauli. Tas, kā mazulis piedzīvo ienākšanu dzīvē, cik droši un pieņemti viņš jūtas šajā brīdī, kļūst par pamatu daudzām vēlākajām reakcijām