Sākumā, kad šo atziņu lasīju, tā man šķita nedaudz salkana, kārtējais "motivācijas vārds", ar kādiem pilni sociālie tīkli un kas bieži vien neko vairāk par virspusēju gudrību nesniedz. Tomēr nolēmu papētīt dziļāk – kas īsti ir autors un kāds ir šo vārdu konteksts. Izrādījās, ka tas nav vienkārši skaists teikums; aiz tā slēpjas vesela, nopietna un dramatiska eksistenciālā filozofija.

Autors ir Viktors Frankls – psihiatrs, kurš savu teoriju pārbaudīja nevis kabinetā, bet koncentrācijas nometņu ellē. Frankla filozofiskā pārliecība balstās uz atziņu, ka cilvēka galvenais dzinējspēks ir "griba meklēt jēgu". Viņš uzskatīja, ka jēga nav abstrakta teorija, bet gan konkrēts, individuāls uzdevums, ko katrs cilvēks atrod savā unikālajā dzīves situācijā. Frankla logoterapija izriet no atziņas, ka ciešanas pašas par sevi nav problēma; problēma ir ciešanas, kurām cilvēks nespēj piešķirt jēgu. Pat visbriesmīgākajos apstākļos Frankls saglabāja pārliecību, ka cilvēks vienmēr saglabā pēdējo brīvību – izvēlēties savu attieksmi pret jebkuru situāciju.

Šī doma par baudu meklēšanu ir logoterapijas stūrakmens. Frankls skaidroja, ka mūsdienu sabiedrībā vērojamais "eksistenciālais vakuums" – iekšējs tukšums un mērķa trūkums – ir psiholoģiska krīze. Kad cilvēks zaudē saikni ar savu dzīves uzdevumu, viņš instinktīvi cenšas remdēt šo sāpīgo bezjēdzības sajūtu ar ātriem, īslaicīgiem risinājumiem: hedonismu, patērētājkultūru, atkarībām vai varas alkām. Šīs baudas darbojas kā pretsāpju līdzekļi, kas uz brīdi apslāpē dvēseles alkas, taču nekad nespēj aizstāt patiesu, dziļu jēgas izjūtu.

Frankla filozofija ir nevis aicinājums atteikties no prieka, bet gan aicinājums uz atbildību. Viņš uzsvēra, ka laime nav mērķis, ko var tieši "noķert"; tā ir blakusprodukts, kas rodas, kad cilvēks atrod jēgu un velta sevi kādam uzdevumam. Baudas meklēšana kā pašmērķis ir strupceļš, kas tikai vēl vairāk atsvešina cilvēku no viņa paša būtības. Frankla mantojums mums atgādina, ka pat tad, ja pasaule šķiet absurda, cilvēks ir spējīgs pārkāpt pāri savām vajadzībām un atrast to vienīgo, unikālo jēgu, kas ļauj ne tikai izdzīvot, bet dzīvot pilnvērtīgi. Šis humānais skatījums padara Franklu par vienu no nozīmīgākajiem domātājiem, kurš palīdzējis miljoniem cilvēku atrast gaismu tur, kur citi redzēja tikai tumsu. Tagad, kad zinu šo kontekstu, vārdi vairs nešķiet salkani – tā ir skarba un precīza diagnoze mūsdienu cilvēkam.