Taču sistēmiskajā darbā mēs sākam ar radikālu soli: mēs nodalām simptomu no diagnozes. Diagnoze lai paliek medicīnas darbinieku ziņā. Tas ir viņu lauciņš kur darboties. Visos sakārtojumos redzam vienādu ainu ,to ka simptoms ir draudzīgs pret cilvēku. Par diagnozi to nevarētu teikt. Jo diagnoze tālāk no cilvēka, jo cilvēks jūtas labāk.

Slimošanas „otrreizējais izdevīgums”

Būtisks aspekts ir slimošanas otrreizējais izdevīgums. Cilvēka psihe ir atjautīga, un slimība bieži kļūst par veidu, kā apmierināt dziļas, neapzinātas vajadzības. Bērnībā simptoms var būt vienīgais ceļš, kā iegūt vecāku uzmanību. Vecumdienās slimība var kļūt par varas instrumentu, lai manipulētu ar bērniem un piespiestu tos būt klātesošiem. Reizēm slimošana kļūst par dzīves aizstājēju, uzņemoties dzīves jēgas funkciju. Kad pietrūkst drosmes dzīvot patiesi, simptoms aizpilda tukšumu. Slimošana ir stāsts, ko stāstīt pasaulei, un aizsegs, lai izvairītos no izaicinājumiem.

Simptoms kā dzīvs vēstnesis

Zem šiem slāņiem atklājas simptoma patiesā daba. Tas vairs nav tikai ērts rīks, tas ir kaut kas dzīvs. Pēc Jaunās vācu medicīnas principiem simptoms ir bioloģiska adaptācijas programma, ķermeņa mēģinājums atrisināt šoku. Tas ir veids, kā ķermenis klauvē pie durvīm, jo mēs atsakāmies dzirdēt savu patiesību. Simptoms nav ienaidnieks, ko vajag „izārstēt” ar tableti. Tas ir vēstnesis, kas norāda uz „savijumu”, kurā esam zaudējuši kontaktu ar dzīves plūsmu.

Mēs vairs nerunājam tikai par fizioloģiju, bet gan par sistēmisko dinamiku. Tā nav izolēta prāta problēma, bet gan dzimtas lauka vai neapzināto saišu atspoguļojums. Mēs pētām, vai šis simptoms sakņojas dzimtas lojalitātēs vai iepriekšējo paaudžu notikumos, par kuriem prāts neko nezina. Mēs uzdodam jautājumu: „Kam šis simptoms kalpo un kādas vajadzības tas apmierina?”

Kad iemesls atrasts, mēs veicam sistēmiskas intervences. Tas nozīmē atjaunot kārtību, ievērot hierarhiju un līdzsvaru. Mēs nevaram izmainīt pagātni, bet varam mainīt nospiedumu, ko tā atstājusi mūsos. Mainoties iekšējai attieksmei, simptoms zaudē savu sākotnējo funkciju – tas kļūst nevajadzīgs un mūs atstāj.

Patiesa dziedināšana nav „cīņa” ar slimību, bet sevis atgūšana. Kad beidzat identificēties ar vārdu „slimais” un sākat uz simptomu skatīties citādi, spriedze mazinās. Jūs vairs nebarojat mehānismu, kas uztur „hronisko” stāvokli, bet atgūstat spēku. Dziedināšana sākas, kad atzīstat: „Šis simptoms pieder man, un es esmu gatavs izaugt no tā, ko tas man mēģina pateikt.”

Vai esat gatavs uzklausīt savu ķermeni, nevis meklēt apliecinājumu savai „diagnozei”