Saknes meklējamas vidē, kur bērns bijis spiests atrasties starp konfrontējošiem vecākiem. Lai pasargātu sevi, psihe izveido konkrētus reakciju modeļus. Spītība rodas kā tieša pretestība, lai ārējais konflikts nesalauztu. Muļķība jeb apjukums ieslēdzas kā sargs pret nepanesamo realitāti; izliekoties, ka neko nesaprot, bērns izvairās no vainas sajūtas un nepieciešamības izvēlēties kādu pusi. Savukārt Lepnība kalpo kā kompensācija – mākslīgs paštēls, kas noslēpj dziļu iekšējo bezspēcību un pamestību.

Sarežģījumi sākas, kad šie rīki paliek aktīvi pieaugušā vecumā. Sieviete neapzināti uztur pastāvīgu kara stāvokli ar savu partneri. Ikdienas komunikācija pārvēršas taktiskā cīņā. Sākotnēji vīrieti šis dinamiskais izaicinājums un nepieejamība var pamatīgi aizraut un uzkurināt mednieka azartu. Tomēr ilgtermiņā nemitīgs saspīlējums vīrieti vienkārši nogurdina un iztukšo. Karš partnerībā prasa pārāk daudz vērtīgu resursu. Izņēmums ir partneri, kuri paši nes līdzīgu traumu un zemapziņā meklē pastāvīgu cīņu, veidojot destruktīvu tandēmu.

Programmu ieraudzīšana un dzēšana ir ceļš uz patiesu un dziļu brīvību ikdienas attiecībās. Tikai ieraugot un apzināti atlaižot šos senos bērnības sargus pelnītā pensijā, beidzot paveras brīva telpa jaunas kvalitātes satikšanai, kuras pamatā ir savstarpēja cieņa, pieņemšana un pilnīgs, stabils iekšējais miers.