Brīvība un drošība.

Ikdienā mēs reti aizdomājamies par to, kā mūsu dzīvi ietekmē brīvības un drošības līdzsvars. Parasti šie jēdzieni šķiet pārāk abstrakti, lai tiem pievērstu uzmanību. Taču tieši tie bieži nosaka mūsu izvēles, attiecības un pašsajūtu, lai gan paši to nemaz neapzināmies.

To var pamanīt pavisam ikdienišķās situācijās. Kāds nemitīgi raizējas par naudu, cits cenšas kontrolēt partneri vai bērnus, vēl kāds nespēj uzticēt kolēģiem pienākumus un visu uzņemas pats. Ilgstošs sasprindzinājums ar laiku izpaužas arī ķermenī – sāpēs, nogurumā vai miega traucējumos. Parasti to skaidrojam ar stresainu darbu, sarežģītiem cilvēkiem vai neveiksmīgiem apstākļiem, taču nereti dziļākais iemesls ir neatrisināta iekšēja pretruna starp vēlmi būt drošībā un vajadzību būt brīvam.

Pilnīga drošība patiesībā nav sasniedzama. Dzīve vienmēr ir neparedzama, un nekad nevaram kontrolēt visus notikumus. Jo vairāk cenšamies to darīt, jo vairāk pieaug spriedze un trauksme. Arī absolūta brīvība ir tikai ideja, jo ikviens no mums dzīvo attiecībās, ģimenē, sabiedrībā un citās sistēmās. Tomēr pastāv cita veida brīvība – spēja pieņemt dzīves nenoteiktību un neļaut bailēm noteikt katru savu soli.

Kad zūd iekšējā drošības sajūta, brīvība sāk šķist biedējoša. Tad rodas vēlme atrast kaut ko, kas sola stabilitāti, pat ja šī stabilitāte ir šķietama. Vēsture rāda, ka baiļu apstākļos sabiedrības ir gatavas atteikties no daļas savas brīvības apmaiņā pret drošības solījumiem. Līdzīgi notiek arī cilvēka personīgajā dzīvē. Kāds cenšas justies drošāk, uzkrājot arvien vairāk naudas, cits kontrolē savus tuviniekus, vēl kāds atsakās no savām vajadzībām, lai tikai nezaudētu attiecības. Ārēji katra situācija izskatās citādi, taču iekšējais mehānisms bieži ir viens un tas pats.

Šī nav teorija vai filozofisks spriedelējums. Brīvības un drošības konflikts izpaužas ļoti praktiski – attiecībās, darbā, uzņēmējdarbībā, finanšu lēmumos un veselībā. Trauksme, kas ilgstoši netiek apzināta, pamazām kļūst par dzīves fonu. Cilvēks sāk dzīvot aizsardzības režīmā, nevis izmantot savas iespējas. Nereti šādu dzīves modeli viņš nemanot nodod arī saviem bērniem.

Sistēmfenomenoloģiskajā darbā un sistēmiskajos sakārtojumos mēs pētām cilvēka attiecības ar drošību un brīvību. Ja iekšējā drošības sajūta ir zudusi, meklējam notikumus, kas to izjaukuši. Bieži vien tie saistīti ne tikai ar paša dzīves pieredzi, bet arī ar dzimtas vēsturi – kariem, zaudējumiem, izsūtījumu, vardarbību vai citiem satricinājumiem, kuru sekas joprojām dzīvo nākamajās paaudzēs kā neizskaidrojama trauksme.

Kad šie notikumi tiek ieraudzīti un atzīti, cilvēkam vairs nav tik izmisīgi jāturas pie kontroles. Pamazām mazinās vajadzība aizsargāties no pagātnes, kas sen ir beigusies. Tādējādi rodas vairāk iekšēja miera, vairāk uzticēšanās dzīvei un līdz ar to arī vairāk patiesas brīvības – ne tikai sev, bet arī tiem, kas nāks pēc mums.