Lauks visu redz
6. jūnijs, 2025 pl. 16:42,
Nav komentāru
Lauks visu redz — arī tas, ko zinātne tikai sāk atklāt
Mēs arvien vairāk sākam saprast – Visums nav tikai matērija un mehānika. Mūsdienu kvantu fizika rāda, ka viss sastāv no laukiem, viļņiem un iespējamībām, nevis no cietiem priekšmetiem. Un šie lauki savieno visu – gan telpu, gan laiku, gan mūs pašus.
Zinātnieki to sauc par kvantu lauka teoriju. Tajā nav vairs stabilu robežu starp “es” un “tu”, starp “šeit” un “tur”. Ir tikai vienots lauks, kurā mēs visi kustamies.
Un tajā – nekas nepazūd.
Vai tas Tev kaut ko atgādina?
Šo pašu sajūtu mēs bieži piedzīvojam sistēmiskajos sakārtojumos: ka pastāv kāda neredzama vide, kurā viss ir saglabājies. Jūtas, notikumi, izvēles – viss turpina dzīvot laukā. Mēs to nevaram redzēt ar acīm, bet sajūtam ar ķermeni, uztveram ar sirdi. Mēs ieejam telpā, un lauka klātbūtne jau sāk runāt.
Fiziķis David Bohm runāja par “neizpausto kārtību” – kādu dziļāku līmeni realitātē, kur viss ir saistīts.
Ervin Laszlo sauc to par Akāšas lauku – Visuma atmiņu, kur katrs notikums atstāj nospiedumu.
Rupert Sheldrake to jūt kā morfisko lauku, kurā dzīvo pieredze, forma un atmiņa.
Un mēs – cilvēki – to jūtam kā lauku, kas redz mūs.
Ne ar skatienu, bet ar klātbūtni.
Kvantu līmenī nav atdalītības. Nav “mana problēma” un “tavas sāpes”. Viss ir kopā. Un tieši tāpēc mēs dažkārt nesam sevī stāstus, kas nav mūsējie.
Laukā viss paliek – līdz brīdim, kad kāds ir gatavs to izcelt gaismā.
Ja arī Tev šķiet, ka neredzams vilnis vada Tavu dzīvi, tas nav nejauši.
Tu, iespējams, vienkārši sāc dzirdēt to, ko zinātne tikai tagad sāk aprakstīt, bet lauks vienmēr jau zināja.
Mēs varam klusēt. Mēs varam aizmirst. Mēs varam pat nezināt.
Bet Lauks zina. Un Lauks redz.
Sistēmiskajā darbā to sauc dažādi – informatīvais lauks, dzimtas lauks, morfiskais lauks, dvēseles lauks…
Tas nav jāredz ar acīm, lai tas būtu klātesošs. Tas nes sevī visu, kas noticis – arī to, ko vairs neatceramies vai par ko nekad neesam runājuši.
Lauks nes:
sāpes, kuras kāds dzimtā nekad nav apraudājis,
noslēpumus, kuri smagi gulstas nākamajās paaudzēs,
mīlestību, kas palika nepieņemta,
vainas, kas tiek klusībā mantotas,
un cerību, kas vienmēr meklē ceļu mājup.
Kad mēs ienākam sakārtojumā, mēs it kā "pajautājam" laukam – kas ir patiesība aiz manām sajūtām, manas dzīves mezgliem, manas iekšējās spriedzes?
Un lauks atbild. Vienkārši. Skarbi. Maigi. Patiesi.
Kāpēc tas ir tik spēcīgi?
Jo lauks nerunā ar prātu.
Tas runā caur sajūtām, caur kustību, caur klusumu.
Un kad mēs to ļaujam sev sajust – bieži pirmo reizi mēs redzam paši sevi tīri, ārpus vainas, pretestības vai vainošanas.
Vai tu jūti, ka kāds neredzamais spēks virza tavu dzīvi?
Varbūt tas nav nejauši.
Varbūt tas ir aicinājums uz dziļāku saprašanu, uz saskaņu ar sevi un dzimtu.
Lauks visu redz.
Un kad Tu esi gatavs, Tu vari paskatīties tam acīs.
Vai esi piedzīvojis šādu sajūtu – ka “kaut kas” redz Tevi pilnībā?
