Kad vecās sāpes atdzīvojas: Latvijas kolektīvā trauma un Krievijas iebrukums Ukrainā

Latvijā attiecības ar Krieviju nekad nav bijušas vienkāršas. Šīs attiecības dzīvo daudz dziļāk nekā tikai politikā, militārajā drošībā vai ekonomiskās diskusijās. Tās dzīvo kolektīvajā traumā, kura šobrīd, Krievijas iebrukuma Ukrainā fonā, ir aktivizējusies daudz dziļāk un asāk nekā jebkad pēdējās desmitgadēs.

Kolektīvā trauma kā dzīva plūsma

Traumas laukā notikumi nebeidzas ar vēstures grāmatu lappusēm. Tie turpina dzīvot mūsu zemapziņā, attieksmēs, automātiskajās reakcijās. Tās kļūst par iekšējām programmām, kas neapzināti nosaka, kā mēs uztveram notiekošo.

Latvijā šis traumas lauks starp mums un Krieviju veidojies gadsimtiem:

• Krievijas impērijas pakļautība,

• Padomju okupācija, izsūtījumi, deportācijas,

• kultūras un valodas dominēšana,

• spiediens pielāgoties un klusēt.

Šie procesi ilgi attīstīja pakļautības refleksu, bet tajā pašā laikā arī iekšēju spriedzi: bailes, piesardzību, aizvainojumu, vainas izjūtu.

Krievijas iebrukums Ukrainā kā traumas reaktivācija

Krievijas agresija Ukrainā kolektīvajā Latvijas laukā ir spēcīgs traumatiskais katalizators. Jo tas nav tikai konflikts tur — tas aktivizē pieredzes šeit:

• “Tas pats notika arī ar mums.”

• “Mūs tāpat okupēja.”

• “Mūs var atkal pakļaut.”

Tas pastiprina pamata bailes, kas bija iemācītas iepriekšējās paaudzēs. Līdz ar to arī jebkāds Krievijas viedoklis vai arguments šodien tiek uztverts kā tiešs apdraudējums.

No ārpuses tas var izskatīties kā kategoriska noraidīšana, pat kā aizspriedumi. Bet sistēmiski tas ir saprotami: kolektīvā apziņa cenšas sargāt sevi no atkārtojuma. Tāpēc jebkurš dialogs ar Krievijas pozīcijām tiek uztverts kā potenciāla nodevība vai bīstama ilūzija.

Mūsu neizrunātā ambivalence

Latvijas situāciju vēl sarežģītāku dara tas, ka Krievijas iepriekšējā klātbūtne nav tikai trauma. Daudzi cilvēki ir dzīvojuši jauktās ģimenēs, ir runājuši krievu valodā ikdienā, ir ieguvuši izglītību un veidojuši savas dzīves šajā sistēmā.

Tāpēc šodien Latvijā sastopamies ar iekšēju ambivalenci:

• daļa cilvēku vēlas pilnīgi norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju,

• daļa cenšas saglabāt personiskās saiknes ar krievu valodu, kultūru un draugiem,

• daļa izjūt vainas sajūtu vai apjukumu par savu piederību abu pasaulju krustpunktā.

Trauma pārmanto arī attieksmi pret valodu

Krievu valoda Latvijā nav tikai komunikācijas līdzeklis. Tā kļuvusi arī par traumas nesēju:

• valoda, ar kuru tika apspiesta latviešu valoda,

• valoda, kurā notika represiju pavēles,

• valoda, kura bija jāapgūst, lai vispār dzīvotu un strādātu.

Tāpēc arī šodien krievu valoda bieži izraisa neapzinātas reakcijas — bailes, dusmas, vainas sajūtu, aizsargreakcijas. Šī iemesla dēļ šobrīd sabiedrībā īpaši pastiprinās vēlme "atbrīvot publisko telpu" no krievu valodas, lai pasargātu identitāti.

Tas ir dabisks, bet vienlaikus arī sarežģīts process. Jo tas pieskaras ne tikai vēsturei, bet arī dzīviem cilvēkiem, viņu ģimenēm, attiecībām un iekšējām pretrunām.

Kāpēc Latvija ir īpaši jutīga?

No sistēmfēnomenoloģijas skatpunkta Latvija šobrīd atrodas aizsargājošas attīrīšanās procesā:

• iepriekš ilgi tika klusēts,

• tagad rodas spēcīga vēlme nospraust stingras robežas.

Tas nozīmē: katrs, kas nāk ar Krievijas "argumentiem" (pat formāli nekarīgiem), automātiski tiek uztverts kā potenciāls drauds, jo tāda bija pieredze iepriekš: jebkurš dialogs kļuva par manipulācijas instrumentu.

Tāpēc Latvijā šobrīd ir ļoti maz gatavības jebkādiem Krievijas viedokļu izvērtējumiem. Tas nav tikai politisks jautājums — tas ir kolektīvās traumas aizsardzības mehānisms.

Kāda ir iespēja šo apli lauzt?

Pilnīga traumas atdziedināšana neprasa aizmirst vai piedot agresoram politiskā nozīmē. Tā prasa:

• atzīt vēsturi visā tās sarežģītībā;

• pieļaut sarežģītas jūtas, kas sevī var ietvert gan sāpes, gan nostalģiju, gan dusmas;

• iemācīties skatīties uz savu pieredzi kā liecinieki, nevis tikai kā upuri.

Tas ļautu mums nevis tikai automātiski norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju, bet arī atgūt savu spēku izvēlēties — ar skaidru apziņu, nevis tikai baiļu vadītu aizsargreakciju.

Šodienas process Latvijā vēl nav pabeigts.
Mēs esam starp diviem stāvokļiem:
no kolektīvās traumas aizsardzības
uz nobriedušu pašnoteikšanos.

Tas būs vēl ilgs process. Bet tas ir process, kurā mēs pirmo reizi varam ieraudzīt arī savus iekšējos mehānismus — ne tikai ārējo ienaidnieku.

Nav komentāru

Komentēt