Ritmiskas bungu skaņas un to ietekme uz smadzeņu viļņiem

Ievads

Daudzās tradicionālajās kultūrās ritmiska bungošana – īpaši šamaniskas bungas ar vienmērīgu, monotonu ritmu – tiek izmantota, lai ievestu cilvēku transā jeb mainītā apziņas stāvoklī. Mūsdienu neirozinātne un psiholoģija ir pievērsušās jautājumam, kā šādi ritmiski skaņu stimuli ietekmē smadzeņu viļņu aktivitāti, īpaši lēnos teta viļņus (4–8 Hz), kas saistīti ar dziļas relaksācijas un transveida stāvokļiem. Zinātniskie pētījumi arvien vairāk apstiprina sakarību starp vienmērīgu bungu ritmu un izmaiņām smadzeņu darbībā, kas līdzinās meditācijai vai hipnozei

. Šajā apskatā vienkāršā, bet zinātniski pamatotā valodā apkopoti galvenie atklājumi par šamanisko bungu ritmu ietekmi uz smadzeņu viļņiem un to saistību ar izmainītās apziņas stāvokļiem.

Teta viļņi un mainītās apziņas stāvokļi

Teta viļņi (aptuveni 4–8 cikli sekundē) ir lēnas smadzeņu elektriskās aktivitātes svārstības, kas parasti pastiprinās, kad cilvēks atrodas dziļi relaksētā, iekšup vērstā stāvoklī – piemēram, sapņojot nomodā vai meditējot

. Šie viļņi parādās arī agrīnā miega (miega stadijā pirms dziļā miega) un bieži vien transa vai hipnotiskos stāvokļos. Pētījumi rāda, ka, cilvēkam ieejot meditācijā, pieaug teta un arī alfa viļņu amplitūda, savukārt straujākie beta viļņi (saistīti ar aktīvu domāšanu un ārēju uzmanību) samazinās

. Citiem vārdiem sakot, meditācija un līdzīgas prakses pārslēdz smadzeņu darbību uz mierīgākiem ritmiem – dominē alfa/teta frekvences, kas saistītas ar iekšēju fokusu un mentālu miera stāvokli

. Tāpat dažādi transa stāvokļi (piemēram, ceremoniju laikā vai reliģiskās ekstāzēs) daudzos gadījumos tiek raksturoti ar pastiprinātu teta un alfa viļņu aktivitāti EEG mērījumos

. Teta viļņus nereti saista ar spilgtiem iekšējiem tēliem, sapņainām vīzijām un atrautību no ārējās vides, kas raksturīgi dziļam transam vai vizionārām pieredzēm.

Smadzeņu viļņu sinhronizācija ar ritmisku skaņu

Zinātnieki ir atklājuši, ka smadzeņu viļņi spēj pieskaņoties ārējiem ritmiskiem stimuliem, fenomenu dēvē par auditoro “dzenošo” stimulāciju jeb auditoro sinhronizāciju. Jau 20. gadsimta 60. gados psihologs Endrū Nehers (Andrew Neher) eksperimentāli pierādīja, ka vienmērīgi skaņas puksti (piemēram, metronoma klikšķi vai bungu sitieni) var “iedzīt” smadzeņu EEG ritmus noteiktā frekvencē, līdzīgi kā mirgojoša gaisma var izraisīt smadzeņu viļņu pieskaņošanos (līdzīgi alfa viļņu frekvencei)

. Nehera klasiskajos pētījumos (1961, 1962) tika novērots, ka šamaniskajos rituālos izmantoto bungu ritmu frekvence bieži vien iekrīt 4–7 Hz diapazonā, t.i., teta viļņu joslā

. Viņš secināja, ka tas nav nejauši – bungu skaņas ar ~4–8 sitieniem sekundē spēj sinhronizēt klausītāja smadzeņu viļņus šajā pašā frekvenču joslā

. Vēlākie pētījumi apstiprinājuši šo smadzeņu viļņu entrainmenta fenomenu: piemēram, Vils un Bergs (Will & Berg, 2007) parādīja, ka periodiski akustiski stimuli 1–8 Hz frekvencē izraisa izteiktu EEG viļņu sinhronizāciju šajās pašās frekvencēs

. Interesanti, ka mūsdienu rietumu “Kodola šamanisma” pieejā (M. Hārnera metodē) apzināti tiek izmantots ļoti ātrs bungu ritms ~220 sitieni minūtē (aptuveni 3,7 Hz jeb gandrīz 4 Hz), lai iedzītu praktikantu transa stāvoklī

– tātad tradicionālās zināšanas intuitīvi sakrita ar vēlāk apstiprināto neirofizioloģisko principu.

Pētījumu atziņas par šamanisko bungošanu un EEG

Zinātniskajā literatūrā ir uzkrājušies vairāki recenzēti pētījumi, kas aplūko monotona bungu ritma ietekmi uz smadzeņu aktivitāti un subjektīvajām transa pieredzēm. Šeit apkopotas dažu nozīmīgāko pētījumu atziņas (ar autoriem un gadiem):

Neher (1961, 1962) – viens no pirmajiem zinātniskajiem darbiem šajā jomā. Nehers laboratorijā konstatēja, ka ritmiski audiāli stimuli var “paverdzēt” (entrain) smadzeņu viļņus, radot novērojamu EEG ritmu pieaugumu stimulācijas frekvencē

. Viņš arī norādīja, ka etnogrāfiski dokumentētajos transa rituālos (Āfrikas un Haiti voodoo ceremonijās) bungu ritmi pārsvarā ir 3–8 Hz diapazonā, tātad tieši teta/alpha robežjoslā

. Šī “auditorā piedziņa” var izskaidrot, kāpēc monotonas bungas palīdz izraisīt transu – smadzeņu elektriskā aktivitāte pieskaņojas bungām teta ritmā, sekmējot transam raksturīgo apziņas stāvokli.

Guttmann et al. (1988) – kontrollēts EEG pētījums, kurā pieredzējuši transa praktizētāji tika pakļauti ritmiskai grabuļu (ratļu) skaņai, vienlaikus izmantojot specifiskas ķermeņa pozas (pēc F. Gudmenas metodes). Rezultātā tika novēroti īpaši smadzeņu viļņu raksti: dominēja zemas frekvences teta viļņi, kas atšķiras no parastiem miegainības vai REM miega stāvokļiem

. Šis atklājums liecina, ka pieredze un apmācība šamaniskajās tehnikās var pastiprināt un reproducēt raksturīgu teta viļņu modeli, ieejot transā.

Maxfield (1990) – plaši citēts eksperimentāls pētījums (ASV) par dažādu bungošanas ritmu ietekmi uz EEG un subjektīvajām sajūtām. Maksfīlds salīdzināja trīs apstākļus: (1) šamanisku bungošanu ~4–4,5 sitieni/s (atbilst ~270 sitieniem minūtē), (2) “I Ching” bungu ritmu ~3–4 sitieni/s, un (3) brīvu, haotisku bungošanu bez vienmērīga ritma. Rezultāti parādīja, ka visizteiktākās EEG izmaiņas radās tieši pie ~4,5 sitieniem sekundē ritma – šis ritmiskais modelis izraisīja vislielāko teta viļņu jaudas pieaugumu klausītāju smadzenēs

. Interesanti, ka tieši šajā teta ritma sesijā fiksēts arī ievērojams alfa viļņu (8–12 Hz) un pat nedaudz beta viļņu pieaugums

, kas var liecināt par vispārēju smadzeņu aktivizēšanos rezonējošā ritmā. Savukārt lēnākais 3 Hz ritms deva tikai vāju teta pieaugumu, bet haotiskā bungošana (bez stabila pulsa) nespēja radīt būtiskas izmaiņas nevienā smadzeņu viļņu frekvenču joslā

. Papildus EEG datiem Maksfīlds fiksēja arī dalībnieku subjektīvās transa pieredzes: praktiski visi dalībnieki vismaz vienā no sesijām ziņoja par vizuālām vīzijām vai “redzējumiem”, turklāt bieži tika minēta laika izjūtas zuduma sajūta, “lidošanas” vai ķermeņa robežu zuduma sajūta, dažiem – ārpus ķermeņa pieredze un tipiski šamaniski tēli

. Šie dati stiprina uzskatu, ka ritmiska bungošana ap ~4–6 Hz spēj gan fizioloģiski, gan psiholoģiski inducēt transa stāvokli, sinhronizējot smadzeņu darbību teta diapazonā.

Maurer et al. (1997) – psihofizioloģisks pētījums (ASV), kurā analizēta monotona bungu ritma un hipnotiskas noskaņotības mijiedarbība. Autori konstatēja, ka noteikti bungu ritmi (īpaši monotonas perkusijas) palielina klausītāju alfa un teta viļņu jaudu EEG pierakstā

. Turklāt indivīdiem ar augstu hipnotizējamību šāds monotonais ritms bieži izraisīja dziļākus transveida pārdzīvojumus. Citiem vārdiem, pētījums norāda, ka cilvēka noskaņojums un gaidas (piemēram, suģestija “tu ieiesi transā”) var pastiprināt vai modulēt bungu skaņu efektu uz smadzenēm – taču arī bez īpašas suģestijas monotona ritma skaņa pati par sevi mēdz radīt tipiskās alfa/teta izmaiņas EEG spektrā

un veicināt transa sajūtas.

Will & Berg (2007) – neirofiziologu duets, kas veica pētījumu ar akustiskiem stimuliem, tieši apliecinot smadzeņu viļņu entrainmentu. Dalībniekiem tika dotas periodiskas bungas skaņas un klikšķi dažādās frekvencēs (no 1 līdz 8 Hz), vienlaikus reģistrējot EEG. Rezultāti skaidri parādīja, ka smadzeņu viļņi sinhronizējas ar jebkuru periodisku signālu šajā diapazonā – EEG ritmi pieauga tieši dotās stimulācijas frekvencē

. Īpaši tas attiecās uz 1–4 Hz (delta/teta) stimuliem, kas izraisīja izteiktu lēno viļņu “iedzīšanu” smadzeņu darbībā. Šis pētījums ir svarīgs, jo novērsa artefaktu iespējas (dalībnieki klausījās skaņas pasīvi, nemainot ķermeņa stāvokli), tādejādi pierādot objektīvi, ka ritmiska skaņa var neironāli “pieskaņot” smadzeņu elektrisko aktivitāti.

Gingras et al. (2014) – nesenāks randomizēts pētījums, kur 38 dalībnieki-iesācēji (bez šamaniskas pieredzes) klausījās 15 minūtes monotona bungu ritma vai – salīdzinošai kontrolei – 15 minūtes meditatīvas instrumentālās mūzikas, atrodoties guļus stāvoklī. Daļai dalībnieku pirms tam deva instrukciju iedomāties šamanisku “ceļojumu” (vizualizēt sevi transā), bet citiem – vienkārši relaksēties. Visās grupās pēc sesijas novēroja kortizola līmeņa pazemināšanos siekalās (tas liecina par stresa mazināšanos un relaksācijas efektu)

. Interesanti, ka objektīvi stresa hormona kritums bija līdzīgs gan bungu, gan mūzikas grupās. Taču subjektīvie pārdzīvojumi ievērojami atšķīrās: tie, kas klausījās bungu ritmu ar šamaniska ceļojuma nodomu, daudz biežāk ziņoja par “smaguma sajūtu ķermenī”, palēninātu sirdsdarbību un sapnim līdzīgas vīzijas

, salīdzinot ar tiem, kas bungām klausījās vienkāršas relaksācijas nolūkā. Šie atzinumi nozīmē, ka šamaniskā konteksta (nodoma un rituālo instrukciju) pievienošana monotonai bungai pastiprina transa izjūtas, pat ja fizioloģiskā relaksācija notiek jau no paša ritma. Pētījums liecina, ka šamaniska bungošana var radīt subjektīvi dziļāku mainītās apziņas stāvokli nekā neitrāla relaksācijas mūzika

, kaut arī abi varianti mazina stresa līmeni.

Huels et al. (2021) – jaunākais neirozinātniskais pētījums, kurā pirmo reizi augstas izšķirtspējas EEG tika pielietots, lai salīdzinātu pieredzējušu šamaņu smadzeņu darbību transa laikā ar parastu cilvēku EEG. Šajā pētījumā pieredzējuši praktizētāji paši sevi ievadīja transā ar bungu ritma palīdzību, kamēr tika reģistrēta viņu smadzeņu aktivitāte dažādās frekvenču joslās. Rezultāti atklāja diezgan kompleksas izmaiņas smadzeņu tīklos: piemēram, šamaņiem transa laikā pieauga ļoti ātro gamma viļņu aktivitāte, kas korelēja ar spilgtām vizuālām halucinācijām, un izmainījās smadzeņu savienojamība beta joslā

. Interesanti, ka klasiskās lēnās frekvences (teta, alfa) šajā pētījumā neuzrādīja dramatiskas izmaiņas salīdzinot ar kontroles grupu – tas varētu nozīmēt, ka ļoti pieredzējuši šamaņi mainītā stāvoklī aktivizē daudzveidīgāku neirālo dinamiku, ne tikai pastiprina teta viļņus. Autori pat salīdzināja šamanisko transu ar psihodēlisko substancei inducētu stāvokli un secināja, ka līdzības pastāv, taču šamaniskais transs ir neiroloģiski unikāls – piemēram, atšķiras gamma viļņu raksti un smadzeņu signālu “daudzveidība”

. Šis pētījums paplašina izpratni, rādot, ka transa neirofizioloģija var ietvert ne tikai teta viļņus, bet arī sarežģītas izmaiņas dažādās frekvencēs un tīklu mijiedarbībā.

Kopsavilkums

Apkopojot, neirozinātniski un psiholoģiski pētījumi konsekventi rāda, ka vienmērīgs ritmisks bungu sitiens var ietekmēt cilvēka smadzeņu viļņu aktivitāti, īpaši veicinot lēno alfa/teta viļņu parādīšanos. Šāda smadzeņu viļņu sinhronizācija ar ārējo ritmu ir saistīta ar mainītiem apziņas stāvokļiem – transu, dziļu meditāciju, hipnotisku stāvokli –, ko raksturo iekšējas vīzijas, laika uztveres izmaiņas un dziļas relaksācijas sajūta. Konkrēti, teta viļņi (4–8 Hz) šķiet kā “tilts” uz trance: tie parasti pastiprinās, kad prāts aizveras no ārpasaules stimuliem un iegremdējas iekšējās pieredzēs. Šamaniskās bungu tehnikas, kurās ritms bieži krīt teta diapazonā, spēj iededzināt šos viļņus smadzenēs un noved pie transa

. Tajā pašā laikā pētījumi norāda, ka transa pieredze nav reducējama tikai uz vienu viļņu joslu – pieredzējušu praktiķu smadzenēs notiek kompleksa pārorientēšanās, iesaistot arī augstākas frekvences (piemēram, gamma) un plašas neironu tīklu pārmaiņas

. Taču vēsturiski novērotais fenomens, ka monotons bungu ritms ievada cilvēku īpašā apziņas stāvoklī, ir guvis stingru apstiprinājumu: gan EEG eksperimenti, gan subjektīvie ziņojumi liecina, ka smadzenes reaģē uz ritmu, pieskaņojot savu elektrisko aktivitāti un radot stāvokli, kas līdzinās meditācijai vai sapnim nomodā. Šie atklājumi tilto tradicionālās gudrības ar mūsdienu zinātni – tie palīdz saprast, kā senie transa inducēšanas paņēmieni (piemēram, šamaniska bungošana) iedarbina noteiktus smadzeņu režīmus, un paver iespējas izmantot tos terapeitiskos nolūkos (piemēram, stresa mazināšanai, radošuma veicināšanai vai pat sāpju terapijā)

. Ņemot vērā minēto, ritmiskās skaņas – īpaši šamaniskās bungas – sniedz fascinējošu ieskatu smadzeņu spējā mainīt darbības “vilni”, un turpmākie pētījumi, protams, vēl padziļinās mūsu izpratni par apziņas un ritma mijiedarbību.