Problēmas rodas tad, kad kāda no tām sāk dominēt pārējās vai kad esam pilnīgā nesapratnē, kura šobrīd vada mūsu uzvedību. Ja pie stūres sēž bailes, tu sāc izvairīties. Ja kontroli pārņem kritiķis, tu sevi paralizē ar pašpārmetumiem. Ja domā, ka esi tikai viena no šīm balsīm, tu pazaudē elastību.

Sistēmiskajā darbā ar subpersonām mērķis nav kādu izslēgt. Tieši pretēji – mēs aicinām visas daļas “kārtoties ap galdu”. Galvenais – neatrasties kara stāvoklī ar nevienu no tām. Arī vistraucējošākā daļa kādreiz ir centusies palīdzēt. Pat sarkasms, noslēgtība vai destrukcija ir bijis risinājums, nevis problēma.

Nav svarīgi, lai visas daļas justos vienādi. Svarīgi – lai būtu dialogs. Sistēmiskā pieeja saka: "visas balsis ir pelnījušas būt sadzirdētas." Tikai tad iespējama iekšēja vienošanās. Tad kļūst iespējams pieņemt lēmumus nevis haotiski vai impulsīvi, bet pārdomāti – uzticot vadību tai daļai, kura šobrīd ir vispiemērotākā.

Tu sāc vadīt no centra, nevis kā upuris savām emocijām. Un te ļoti palīdz humors. Nevajag mēģināt būt pareizam un garīgi sterīlam. Tu drīksti pajokot par to, kā tavs iekšējais perfekcionists panikā taisa listi par to, kā būt mierīgam. Tu drīksti smieties par to, kā iekšējais bērns paslepus sabotē sapulces ar klusām fantāzijām par bēgšanu uz laukiem.

Humors ļauj izbeigt karu ar sevi. Tas neizsmej, bet atbrīvo. Kad iekšējais dialogs nav balstīts uz noraidījumu, bet uz zinātkāri, tu vari sākt dzīvot nevis kā viens "es", bet kā vesels cilvēks ar plašu iekšējo komandu. Un vadīt šo komandu bez vardarbības.

Būt sev nozīmē nevis atrast vienīgo pareizo daļu, bet zināt, kurš šobrīd runā – un vai viņam tiešām būtu jāvada. Visi iekšējie tēli drīkst būt klātesoši. Galvenais – lai tu kā centrs neesi viņiem pakļauts, bet sadarbojies.

Tā rodas iekšēja brīvība. Tā sākas patiesums. Un tas iespējams tikai tad, kad miera sarunas ar sevi kļūst par ikdienas daļu.