Oficiālā versija skan skaisti. Nobloķēt citu viedokli neesot cenzūra — tā esot pašaprūpe. Neesot bailes — tā esot augsta vibrācija. Neesot nespēja diskutēt — tā esot apzināta izvēle nebarot zemo frekvenci.

Valoda mainās, mehānisms paliek tas pats vecais.

Ironija sākas tur, kur tie paši cilvēki ar putām uz lūpām raksta par to, cik briesmīga ir sistēmiskā cenzūra, mediju filtrēšana, vārda brīvības ierobežošana. Viņi redz diktatūru valdībās, algoritmos, korporācijās — bet neredz sīko diktatoru sevī, kas nevar paciest domu, ka kāds domā citādi un vēl uzdrošinās to pateikt bez atļaujas.

Te nav runa par rupjību, draudiem vai uzbraucieniem. Tie ir skaidri gadījumi.

Runa ir par citu skatpunktu. Par domu, kas neiederas burbulī. Par jautājumu, kas trāpa nevis argumentam, bet identitātei.

Un tad pēkšņi dialogs kļūst “toksisks”.

Gudrība?

Nē. Gudrība spēj izturēt spriedzi.

Gudrība spēj pateikt: “Es tev nepiekrītu, bet man nav tevi jāizdzēš.”

Tas, ko bieži sauc par gudrību, patiesībā ir emocionāla izvairīšanās ar garīguma uzlīmi. Bailes tikt konfrontētam. Bailes pamanīt plaisas savā pasaules skatījumā. Bailes no haosa, kas rodas, kad vairs nav skaidrs, kurš ir “apgaismotais” un kurš “aizmigušais”.

Facebook poga Block šeit kļūst par mikro-cenzūras aktu — nevis, lai pasargātu sevi, bet lai pasargātu savu stāstu par sevi.

Jo, ja otru apklusini, tev vairs nav jāpārbauda, vai tavs viedoklis vispār turas pats uz savām kājām.

Īpaši komiski tas izskatās “augsti garīgo” aprindās. Tur, kur runā par apziņas paplašināšanu, bet praktizē apziņas sašaurināšanu līdz drošam lokam. Tur, kur sludina vienotību, bet nespēj paciest disonansi. Tur, kur mīlestība ir universāla — ja vien tu pareizi domā.

Patiesība ir neērta:

vārda brīvība sākas tur, kur tev nepatīk tas, ko dzirdi.

Ja tu atbalsti brīvību tikai “savējiem”, tu neatbalsti brīvību — tu atbalsti klubu.

Un gļēvums šeit neizpaužas kā vājums. Tas izpaužas kā elegance. Kluss klikšķis. Bez skandāla. Bez sarunas. Bez riska.

Tā nav tumsa. Tā ir sterila, labi apgaismota telpa, kur visi domā līdzīgi un jūtas droši.

Un tieši tāpēc — nekas tur neaug.

Veltījums Reinim Ziļevam.