Mantojumi.
10. aprīlis, 2026 pl. 12:51,
Nav komentāru
Vai esi kādreiz pieķēris sevi darām lietas tikai tāpēc, ka "mūsu ģimenē tā ir pieņemts"? Ir kāds smaidu rosinošs, bet ļoti dziļš stāsts par trīs paaudžu saimniecēm.
Vecāmāte, māte un meita gatavo svētku cepeti. Pirms likšanas pannā katra no viņām rūpīgi nogriež vistas kājas. Kad meita beidzot saņem drosmi un pajautā: "Kāpēc mēs tā darām?", mamma parausta plecus: "Nezinu, vecmāmiņa tā darīja."
Izrādās, vecmāmiņai pirms 50 gadiem vienkārši bija pārāk maza cepešpanna, kurā vesela vista neietilpa! Viņas rīcība tajā brīdī bija visloģiskākais risinājums. Bet bērni un mazbērni, paturot "aklo lojalitāti", turpināja griezt, neapzinoties, ka viņu pašu cepeškrāsnis un iespējas ir milzīgas.
Šis stāsts ir spēcīga metafora par to, kā mēs "griežam nost" savām iespējām, attiecībām vai sapņiem, tikai tāpēc, ka atkārtojam senču "mazās pannas" modeli. Mēs nesam līdzi viņu grūtības, ierobežojumus un bailes, pat neaizdomājoties, vai mums šodien tas joprojām ir vajadzīgs.
Sistēmiskie sakārtojumi palīdz ieraudzīt šīs "mazās pannas" mūsu zemapziņā. Mēs nevis kritizējam pagātni, bet gan godinām senčus, atzīstot, ka viņu risinājumi bija labākie viņu laikam. Un tad mēs ar cieņu pasakām: "Paldies, es redzu tavu stāstu, bet mana panna ir liela, un es varu ļaut savai vistai būt veselai."
Sistēmiskā pieeja strādā ar katru individuāli. Nav universālu "pareizu" tradīciju. Galvenais ir atbildēt sev – vai šis modelis man joprojām kalpo, vai arī es vienkārši atkārtoju pagātnes līkumu?
Kādas "vistas kājas" tu joprojām griez nost savā dzīvē tikai inerces pēc?