Pasaka par aitām, kas patiesībā ir par mums visiem

Ir teika par vīru, kurš nopirka sev sievu par aitām. Ne jau par dažām – viņš samaksāja krietni vairāk, nekā “vajadzētu”. Kāda bija cena par šo sievieti. Apkārtējie brīnījās: kāpēc tik daudz? Taču ar laiku notika kas dīvains – sieviete sāka mainīties. Viņa kļuva pašpārliecinātāka, gudrāka, stabilāka. Viņa patiešām sāktu atbilst tam aitu skaitam, par kādu tika “nopirkta”.

Šī nav pasaka par tirdzniecību. Tā ir pasaka par gaidām. Precīzāk – par to, ko psiholoģijā sauc par Rozentāla efektu.

Rozentāla efekts nozīmē vienkāršu patiesību:

cilvēki sāk uzvesties un attīstīties tā, kā no viņiem tiek gaidīts. Ne tāpēc, ka viņi izliekas. Bet tāpēc, ka vide viņus formē. Ja pret cilvēku izturas kā pret vērtīgu, spējīgu, uzticamu – viņš pamazām sāk tāds kļūt. Ja pret viņu izturas kā pret problēmu, slogu vai “nekādu” – arī tam viņš pielāgojas.

Tas īpaši skaidri redzams bērnos.

Bērns, par kuru domā: “viņš var”, saņem vairāk uzmanības, vairāk pacietības, vairāk izaicinājumu. Viņam ļauj kļūdīties un augt. Bērns, par kuru domā: “no šī nekas nebūs”, bieži pat netiek līdz iespējai sevi pierādīt. Un pēc tam visi saka: “redz, mēs taču zinājām”.

Darba vidē tas pats mehānisms.

Darbinieks, no kura gaida iniciatīvu un domāšanu, sāk tās uzņemties. Darbinieks, kuru pastāvīgi kontrolē, nepiesaista lēmumiem un neuzticas, ļoti ātri iemācās… nedomāt vairāk, nekā prasa.

Un te ir neērtā daļa: mēs šo “aitu skaitu” nosakām ne tikai citiem. Mēs to nosakām arī sev. Kādas ir tavas gaidas pret sevi? Cik “aitu” tu sev esi samaksājis – ar savām domām, attieksmi, pašsarunu?

Pasaka māca vienkāršu, bet tālredzīgu lietu:

cilvēks ļoti reti paceļas augstāk par vidi, kurā viņu redz.

Tāpēc jautājums nav par aitām.

Jautājums ir – kādu vērtību tu piešķir cilvēkam savā priekšā.

Un vai apzinies, ka viņš, visticamāk, tai arī sāks atbilst.

Par aitām, gaidām un ilūzijām, kas jāatlaiž

Tajā pašā stāstā par sievas “pirkšanu par aitām” ir kāda svarīga nianse, ko bieži izlaiž. Jā – augstas gaidas maina cilvēku. Tas ir Rozentāla efekts. Bet te ir būtiska robeža, kuru, ja nepamana, pasaka pārvēršas par vilšanos.

Cilvēks nekļūs par to, ko tu iztēlojies.

Viņš nav tu.

Viņš nav tava ideja.

Viņš nav tavs projekts.

Vīrs, samaksājot daudz aitu, neizveidoja sievieti “pēc sava rasējuma”. Viņš izveidoja lauku, kurā viņa varēja augt. Un tas ir ļoti atšķirīgi.

Rozentāla efekts nenozīmē, ka:

– bērns kļūs tieši tāds, kā tu gribi,

– darbinieks domās tieši kā tu,

– partneris piepildīs visas tavas fantāzijas.

Tas nozīmē tikai vienu: cilvēks sāks atbilst vērtībai, nevis taviem priekšstatiem.

Bērns, kuram tic, var kļūt drosmīgs, radošs, patstāvīgs. Bet var arī izvēlēties ceļu, kas tev nešķiet “pareizs”. Un tas nav defekts – tā ir identitāte.

Darbinieks, kuram uzticas, var uzņemties atbildību. Bet viņš var darīt lietas citādi, nekā tu to darītu pats. Ja tu gaidi kopiju, nevis personību – sākas konflikts.

Te dzimst lielākā ilūzija:

“Es tev ticu, tātad tu būsi tāds, kā es redzu.”

Nē.

Tu būsi tas, kas tu esi, tikai plašākā versijā.

Augstas gaidas bez ilūziju atlaišanas kļūst par spiedienu.

Par “es tev devu tik daudz, kāpēc tu neesi tāds, kā es gaidīju?”

Rozentāla efekta veselīgā forma skan citādi:

“Es redzu tavu potenciālu, pat ja nezinu, kādā formā tas izpaudīsies.”

Tas prasa briedumu.

Tas prasa pazemību.

Un spēju izturēt, ka otrs cilvēks neattaisno tavas fantāzijas, bet tomēr attaisno uzticēšanos.

Tāpēc jautājums nav tikai:

cik daudz “aitu” tu samaksā.

Jautājums ir –

vai tu spēj nepievienot klāt savas ilūzijas un ļaut cilvēkam kļūt pašam par sevi.