Viss, ko esam caurskatījuši iepriekš, ir bijusi pakāpeniska tuvināšanās šim kodolam. Bieži vien sistēmiskajos sakārtojumos mēs meklējam risinājumus dzimtas juceklī vai partneru konfliktos, taču praksē redzam, ka šie ārējie mezgli ir tikai simptomi. Galvenais jautājums vienmēr ir par to, kādas ir attiecības ar to cilvēku, kurš esmu šobrīd. Tā nav pašanalīze vai mēģinājums sevi "salabot". Tā ir drosme ieraudzīt savu iekšējo realitāti bez ilūzijām, maskām un lieka vērtējuma.

Šajā sakārtojuma posmā uzmanības centrā ir integrācija bez vardarbības pret sevi. Bieži vien mēģinājumi "mainīties" vai "augt" pārvēršas par jaunu cīņas formu – mēs spiežam sevi būt mierīgākiem, labākiem vai pareizākiem, tādējādi radot jaunu iekšēju šķelšanos. Taču sistēmiskā pieeja māca ko citu: patiesas izmaiņas notiek tikai tad, kad beidzas karastāvoklis ar savām "nepareizajām" daļām. Tas nav stāsts par sevis pārveidošanu, bet gan par atļaušanu sev būt pilnīgam savā esošajā stāvoklī.

Pieņemt sevi nenozīmē stagnāciju. Tieši otrādi – tikai tad, kad mēs pārstājam tērēt enerģiju noliegumam un iekšējai pretestībai, šī enerģija kļūst pieejama dzīvībai un tālākai kustībai. Tas ir process, kurā mēs skatāmies uz tām daļām, kuras esam izstūmuši, cenšoties atbilst svešiem priekšstatiem. Kamēr pastāv iekšējs konflikts, savienošanās ar plašāku Veselumu vai Radītāja enerģiju nav iespējama. Šeit nav vietas dualitātei vai cīņai – ir tikai fakti un to pieņemšana. Tikai tad, kad katra daļa atrod savu vietu iekšējā sistēmā, rodas telpa noslēdzošajam solim.