Roberts Adams

Roberts Ādamss ( 1928- 1997) bija viens no tiem retajiem garīgajiem skolotājiem, kura mācībā gandrīz nav vietas sarežģītiem rituāliem, sazarotām teorijām vai reliģiskām dogmām. Viņa pieeja Advaita Vedāntai jeb neduālismam bija tieša, mierīga un praktiska. Viņš nerunāja par nepieciešamību kļūt par kādu citu. Drīzāk aicināja ieraudzīt to, kas jau ir klātesošs aiz mūsu ierastajiem priekšstatiem par sevi.

Šīs atziņas lielā mērā veidojās viņa personīgajā pieredzē. Jaunībā Ādams devās uz Indiju, kur pavadīja laiku pie Rāmanas Maharši, un vēlāk viņa mācībā īpašu vietu ieņēma klusums, pašizpēte un jautājums par to, kas mēs patiesībā esam.

Ādamsa galvenais vēstījums ir vienkāršs: mēs neesam tikai savs prāts, ķermenis vai ikdienas lomu kopums. Mūsu dzīvē nepārtraukti mainās domas, emocijas, bailes, vēlmes un ārējie apstākļi. Taču tas, kas tos vēro, šķiet daudz klusāks un nemainīgāks.

Ciešanas, pēc Ādamsa skatījuma, lielā mērā sākas brīdī, kad mēs pilnībā identificējamies ar to, kas notiek mūsu prātā. Doma „man tas neizdosies”, bailes par nākotni vai dusmas uz kādu cilvēku pamazām kļūst par stāstu par to, kas mēs esam. Mēs vairs nepamanām, ka tā ir tikai doma vai sajūta, kas šobrīd parādījusies apziņā.

Lai ieraudzītu šo mehānismu, Ādams piedāvāja vienkāršu, bet ļoti precīzu instrumentu — pašizpēti (Self-inquiry).

Pašizpēte nav mēģinājums atrast pareizo atbildi vai izveidot jaunu priekšstatu par sevi. Tā ir uzmanības pagriešana atpakaļ pie tā, kurš piedzīvo.

Kad parādās dusmas, bailes vai nemiers, var pajautāt: „Kam šī doma parādījās?”

Atbilde parasti ir tūlītēja: „Man.”

Tad seko nākamais jautājums: „Kas es esmu?”

Šis jautājums nav domāts, lai uz to atbildētu ar vārdiem. Nav jāmeklē biogrāfiska informācija, profesija, rakstura īpašības vai garīga definīcija. Jautājuma būtība ir pievērst uzmanību pašai sajūtai „es” — tam, kurš šobrīd vēro domu.

Un uz brīdi var iestāties klusums.

Nevis tukšums, kas kaut kas būtu jāaizpilda, bet vienkārši pauze, kurā nav nepieciešams neko labot, sasniegt vai izskaidrot.

Ādams atgādināja, ka garīgā atmošanās nenozīmē aizbēgt no pasaules vai izveidot sev ideālu dzīvi. Tā nav arī mēģinājums visu laiku justies mierīgam. Drīzāk tā ir spēja pamanīt, ka aiz nemitīgās domu un emociju kustības ir kaut kas daudz klusāks.

Mēs varam turpināt dzīvot savu parasto dzīvi — strādāt, veidot attiecības, risināt problēmas, piedzīvot zaudējumus un priekus. Taču pamazām var mainīties attiecības ar to visu. Domas vairs nav jāuztver kā absolūta patiesība. Emocijām nav jānosaka mūsu identitāte. Un katram iekšējam stāvoklim nav obligāti jāseko ar rīcību.

Varbūt tieši šeit slēpjas Ādamsa mācības vienkāršība: nekas īpašs nav jāiegūst. Jāierauga tas, kas jau ir.

Kad pārstājam nepārtraukti sekot katrai domai un barot to ar savu uzmanību, prāts uz brīdi kļūst klusāks. Un šajā klusumā var pamanīt kaut ko ļoti vienkāršu — mieru, kas nav atkarīgs no tā, vai pasaule šobrīd notiek tā, kā mēs vēlētos.

Roberta Ādamsa citāti:

„Visums nav nekas cits kā tavs pašreizējais apziņas stāvoklis. Izmaini savu apziņu, un pasaule mainīsies tev apkārt.”

„Nelabo pasauli. Atstāj pasauli mierā un pavērs uzmanību uz iekšieni. Izjautā prātu, un prāts izgaisīs.”

„Miers nav kaut kas tāds, ko tu iegūsti no ārpuses. Miers ir tas, kas paliek pāri, kad tu pārstāj radīt troksni savā prātā.”