Spēks

Sakārtojumos gadās dzirdēt: “Man trūkst enerģijas. Man vajag vairāk spēka.”

Un jo ilgāk to vēroju, jo biežāk redzu: cilvēks nelūdz spēku, lai atgrieztos pie savas dzīves. Viņš lūdz spēku, lai vēl ilgāk izturētu to, kas viņu nogurdina, vai lai nestu to, kas viņam pat nepieder.

Man prātā palikuši trīs stāsti.

Jauns futbolists. Pirms katra svarīgā mača viņam sākās veselības problēmas. Ķermenis vienkārši atteicās iet laukumā. Kāds viņam pajautāja: “Varbūt caur šo simptomu ar tevi runā kaut kas lielāks? Varbūt tu esi dzimis ne tikai bumbas dzenāšanai?” Dažreiz spēka trūkums nav vājums. Tā ir iekšēja bremze, kas negrib, lai tu tērē savu dzīvi tam, kas vairs nav tavs ceļš.

Jauns vīrietis. Viņš saka: “Man vajag vairāk enerģijas. Nepietiek spēka ģimenei.” Es pajautāju: “Ja rīt tev būtu divreiz vairāk spēka, ko tu darītu?” Un viņš bez vilcināšanās atbild: “Ņemtu vēl vienu projektu darbā!” Viņš meklē spēku ģimenei, bet iekšēji jau ir gatavs to atdot atkal darbam.

Sieviete, kurai jau gadi. Strādā pilnu slodzi, pēc darba auklē mazbērnus, palīdz kaimiņienei, rūpējas par citiem. No sešiem rītā līdz vēlai naktij uz kājām. Un viņa pati brīnās: “Kāpēc man nav spēka?”

Kur tad tas spēks paliek?

Ja skatāmies dziļāk, aiz noguruma bieži stāv lojalitāte, kas pašam nav pat apzināta:

Dzīvošana kāda cita vietā. Ja dzimtā kāds ir aizmirsts, izstumts vai miris pārāk agri, mēs varam neapzināti nest viņa likteni un tukšot sevi līdz galam.

Uzticība senčiem, kuri smagi strādāja. “Maize jānopelna ar sviedriem.” Ja paaudzēm ilgi dzīve bija tikai izdzīvošana, kaut kur iekšā dzīvo bailes: ja es dzīvošu viegli un ar prieku, vai es nenodošu savējos? Un tad mēs paši sev radām smagumu.

Pārliecība, ka nauda nav “tīra”. “Godīgs cilvēks bagāts nebūs.” Lai paliktu “labs” savas dzimtas acīs, mēs atgrūžam labklājību un tā vietā glābjam citus un kalpojam par velti.

Svešu vezumu vilkšana. Mēs velkam bērnu, vecāku, kolēģu dzīves, cerībā tā nopelnīt mīlestību un piederību.

Man šķiet, ka spēks netiek dots tam, lai mēs sevi iznīcinātu vai dzīvotu kāda cita dzīvi. Tas sāk atgriezties, kad ieraugām šīs neredzamās saites, ar cieņu noliekam malā to, kas nav mūsu, un pagriežamies pret savu dzīvi.

Kādu dzimtas programmu vai lomu tu visbiežāk pilda, kad atkal atdod savu spēkus? Nezini ? Nāc un noskaidro, izmaini to.

Sistēmiskajos sakārtojumos “Lauka Klubā” mēs nemēģinām mākslīgi uzpumpēt enerģiju. Mēs mācāmies ieraudzīt to, kas ir izslēgts, atšķetināt dzimtas mezglus un atbrīvot vietu savai patiesajai dzīvībai.