Miegs

Breusa četru hronotipu teorija

Tā vietā, lai iedalītu cilvēkus tikai ierastajos cīruļos un pūcēs, Breuss izstrādāja četru dzīvnieku hronotipu modeli. Katram no tiem ir sava iekšējā bioķīmija un raksturīgais enerģijas maksimums.

Lauvas (cīruļi): agri cēlāji, kuriem patīk plānot un rīkoties, kamēr pasaule vēl guļ. Viņu enerģijas maksimums ir no rīta, bet ap astoņiem vakarā spēki sāk izsīkt.

Vilki (pūces): radoši, impulsīvi un izteikti vakara cilvēki. Rīts viņiem ir smags pārbaudījums, bet īstā domāšana un darbaspējas pamostas tikai pēcpusdienā un vēlāk vakarā.

Lāči (dienas tipi): tie veido aptuveni pusi sabiedrības. Viņu ritms lielā mērā seko saules gaitai — viņi mostas līdz ar sauli, vislabāk strādā no rīta līdz pēcpusdienai un naktī guļ cieši.

Delfīni (trauksmainie tipi): cilvēki ar trauslāku miegu, kuri bieži cieš no bezmiega. Viņu smadzenes pat naktī mēdz atrasties paaugstinātas modrības stāvoklī, tāpēc no rīta viņi jūtas noguruši, bet vakarā — „uzvilkti”.

Breusa galvenā atziņa ir pavisam vienkārša: nav nepieciešams sevi pāraudzināt vai lauzt. Tā vietā, lai cīnītos ar savu bioloģiju, daudz efektīvāk ir pielāgot ikdienas ritmu savam dabas dotajam hronotipam.

Kā šeit var palīdzēt sistēmiskie sakārtojumi?

Ja Breuss mums iedod skaidru karti par to, kā funkcionē mūsu ķermenis un hormonālā sistēma, tad sistēmiskie sakārtojumi un sistēmfenomenoloģija palīdz paskatīties uz to, kāpēc mēs paši šo karti mēdzam ignorēt.

Bieži vien cilvēks zina, ka ir „Vilks”, tomēr ar spēku un vainas apziņu katru rītu spiež sevi būt par „Lauvu”. Vai arī „Delfīns” gadiem nespēj atslābt, kaut arī izmēģinājis visdažādākās iemigšanas tējas. Šeit talkā var nākt sistēmiskais skatījums.

1. Pieņemšana un atļauja būt sev pašam

Sistēmiskajā darbā viena no galvenajām atslēgām ir „ieņemt savu vietu” un pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Kad cilvēks ilgstoši cīnās ar savu bioloģisko ritmu, viņš iztērē milzīgu daudzumu resursu iekšējam konfliktam. Sakārtojums palīdz ieraudzīt šo pretestību, atlaist paša radītos „kā vajadzētu” priekšstatus un iedot sev atļauju dzīvot savā dabiskajā ritmā.

2. Piederība un vainas apziņa

Sabiedrībā joprojām valda mīts, ka „agrie putniņi dabū labākos graudus”, savukārt pūces nereti neapzināti tiek marķētas kā slinkas. Lai būtu „labs” un piederīgs savai ģimenei vai darba kolektīvam, cilvēks var sākt uzvesties kā cits hronotips. Sistēmiskajā laukā iespējams ieraudzīt šo slēpto lojalitāti un atdalīt savu bioloģisko ritmu no citu cilvēku gaidām.

3. Bezmiegs un trauksme kā sistēmas ziņnesis

Izteikts „Delfīna” stāvoklis, kad naktī nav iespējams atslābt, sistēmiskajā praksē dažkārt var tikt skatīts kā sava veida „dežuranta” loma. Zemapziņā nakts klusums var būt saistīts ar briesmām, traumatisku pieredzi vai nepieciešamību kādu vai kaut ko modri sargāt. Sakārtojuma procesā tiek meklēts iespējamais sākotnējais cēlonis — kam pieder šī trauksme? Tas var palīdzēt cilvēkam apzināties, ka pagātnes briesmas vairs nepastāv un tagad drīkst atslābt un atpūsties.

Kombinējot abus skatījumus, izveidojas interesants līdzsvars: Breuss iedod praktisku izpratni par ķermeni, miegu un ikdienas ritmu, savukārt sistēmiskie sakārtojumi palīdz paskatīties uz iekšējiem konfliktiem un lojalitātēm, kas var traucēt šo ritmu pieņemt.

Jo dažkārt problēma nav tajā, ka mēs nezinām, kā mums būtu labāk dzīvot. Problēma ir tajā, ka kaut kur dziļāk sevī joprojām neticam, ka mums ir tiesības dzīvot tieši tā