Realitāte

Arī šajā attēlā, kur ģimene vakarā klusējot sēž dīvānā un skatās "Panorāmu", notiek tas pats process. Masu mediji nav vienkārši ziņu pārraidītāji — tie ir galvenais arhitekts, kas no atsevišķiem prātiem izveido vienu kopīgu, kolektīvu realitāti. Ekrāns zilajā gaismā iepludina istabā noteiktu toni, nosaka, par ko šovakar domāt, no kā baidīties un kam uzticēties.

Tā ir sena un meistarīgi noslīpēta tehnoloģija, kuras saknes meklējamas vēsturiskajā "Lielo melu" (The Big Lie) koncepcijā. Ādolfs Hitlers savā grāmatā Mein Kampf apsūdzēja savus pretiniekus metodē, ka parastais cilvēks vieglāk notic vērienīgiem meliem nekā maziem, jo nespēj aptvert tik bezkaunīgu viltojumu. Vēlāk nacistu propaganda un Jozefs Gēbels šo pašu retoriku pagrieza pret sabiedrotajiem, apgalvojot, ka pretinieki apzināti un nepārtraukti atkārto melus, līdz tie pārtop par patiesību. Ironiskā kārtā tieši Otrā pasaules kara analītiķi fiksēja, ka tā kļuva par paša nacistu režīma pamatmetodi: radīt tik visaptverošu stāstu un tik bieži to atkārtot, ka jebkura alternatīva realitāte vienkārši izgaist. Mūsdienās princips ir palicis tas pats, tikai kļuvis nemanāmāks — medijiem vairs pat nav atklāti jāmelo, pietiek vienkārši atlasīt, ko rādīt un ko noklusēt, lai izveidotu vajadzīgo rāmi.

Tas nav nekāds mistisms vai sarežģīta teorija. Kvantu fizikā to sauc par novērotāja efektu: pats fakts, ka tu kaut kam pievērs uzmanību un skaties uz to, maina to, kā šis objekts uzvedas. Tu nevari vienkārši "neitrāli novērot". Tajā brīdī, kad tu un miljoniem citu pieslēdzas vienam ekrānam, jūs kopīgi sākat ietekmēt iznākumu. Ja mediji no rīta līdz vakaram baro prātu ar stāstiem par ienaidniekiem, apdraudējumu un neizbēgamu sabrukumu, cilvēku uztvere sāk meklēt tam apstiprinājumu visā, ko redz. Cilvēki sāk uzvesties tā, it kā krīze jau būtu klāt. Bailes nebija reālas sākumā, bet ar savu rīcību sabiedrība padara to sekas par absolūtu realitāti. Novērotājs pats izmaina rezultātu.

Un te pieslēdzas tas, ko psiholoģijā un sistēmiskajā domāšanā dēvē par sistēmisko lauku. Mēs neviens nedzīvojam vakumā. Mēs esam ieaustas kopīgā, neredzamā tīklā — ģimenē, tautā, informatīvajā telpā. Šis lauks nes sevī spēcīgu inerci. Kad visa kopiena pie TV ekrāniem sāk elpot vienā ritmā, domāt vienās kategorijās un baidīties no viena un tā paša, izveidojas milzīgs spiediens. Tev vairs nevajag nekādu tiešu diktatūru ar policiju ielās; pats sistēmiskais lauks sāk tevi koriģēt. Tas klusējot pasaka priekšā, ko drīkst domāt un ko nē, kur ir "mūsējie" un kur "svešie".

Tāpēc arī tik bieži šķiet, ka radikāli cilvēki dažādās nometnēs vai pretējās valstīs kļūst pārsteidzoši līdzīgi. Viņi var izmantot dažādus karogus vai ideoloģijas, bet sistēmiskā loģika viņu galvās ir viena un tā pati: bailes no citas domas, pašu nekļūdīgums un vēlme apklusināt nesaprotamo. Tā nav labā vai sliktā puse, tā ir vienkārši viena un tā pati cilvēka prāta reakcija uz spriedzi un mediju spiedienu.

Ja tu to visu ieraugi no malas, pazūd vajadzība tiesāt vai sadalīt pasauli "labajos" un "sliktajos". Mūsu pasaule šobrīd ir milzīgs, savstarpēji savienots spogulis. Tas, ko tu tajā ieliec un kam velti savu uzmanību, atgriežas atpakaļ kā tava ikdienas realitāte.

Vienīgā reālā brīvība šādā sistēmā ir spēja ik pa laikam apstāties. Izslēgt ekrānus. Iziet no sistēmiskā lauka spiediena un uzdot sev vienkāršu jautājumu: vai šī pasaule, kurā es šobrīd dzīvoju un uz kuru reaģēju, tiešām ir te — manu acu priekšā —, vai arī es esmu ļāvis sevi iesūkt kāda cita uzbūvētā stāstā?