„Ja sieviete uzvedas kā bērns, viņa ir precējusies ar vīrieti. Ja viņa uzvedas kā māte, viņa ir precējusies ar zēnu. Ja viņa uzvedas kā vīrietis, viņa ir precējusies ar sievieti.”

„Ja sieviete uzvedas kā bērns, viņa ir precējusies ar vīrieti.

Ja viņa uzvedas kā māte, viņa ir precējusies ar zēnu.

Ja viņa uzvedas kā vīrietis, viņa ir precējusies ar sievieti.”

Kad viens teksts dienas laikā trāpās acīs vairākas reizes, Lauks, šķiet, dod diezgan nepārprotamu zīmi: „Paskaties šeit vēlreiz, bet dziļāk!”

Šis frāžu salikums no pirmā acu uzmetiena šķiet asprātīgs un trāpīgs. Taču, paplašinot uztveres lauku, atklājas tā patiesā, diezgan trauslā daba.

Sistēmiskā kārtība: kur palika pieaugušie?

Sistēmfenomenoloģijas skatījumā partnerattiecības turas uz diviem stūrakmeņiem: līdzvērtības un līdzsvara starp „ņemt” un „dot”. Kādu bildi mums zīmē šis teksts?

Pirmajā rindā sieviete tiek ielikta bērna pozīcijā, bet vīrietis — tēva pozīcijā. Sistēmiski tas ir bīstams slazds. Kad vīrietis ieņem tēva vietu savas sievietes dzīvē, viņš neapzināti atņem viņai pieauguša cilvēka spēku. Bērns nevar būt partneris. Šādā savienībā ar laiku var dzist arī erotiskā dzirkstele, jo partneri atrodas dažādos paaudžu līmeņos.

Otrā un trešā rinda atspoguļo to pašu dinamiku, tikai apgrieztā veidā: sieviete kļūst par māti vai vīrieti, padarot partneri par puiku vai sievieti.

Autors pareizi pamanījis sistēmas tieksmi uz līdzsvaru — ja viens ieņem pārāk daudz telpas, otrs atkāpjas. Taču lielais sistēmiskais aklais plankums šajā tekstā ir pieņēmums, ka bērna loma sievietei ir kaut kas vēlams vai „pareizs”, lai vīrietis blakus varētu būt vīrietis.

Patiesībā īsta partnerība dzimst tad, kad satiekas divi pieaugušie — bez vajadzības spēlēt tēti un meitiņu, mammu un dēlu vai divus konkurējošus „vīriešus”.

Psiholoģija un transakciju analīze: līdzatkarības romance

Raugoties caur Ērika Berna transakciju analīzes prizmu, teksts apraksta gandrīz ideālu recepti līdzatkarīgām (codependent) attiecībām.

Te tiek barota ilūzija, ka savu iekšējo veselumu var sasniegt caur otru. Ja sieviete spēlē „Bērnu”, viņa atsakās no atbildības par savu dzīvi un nodod stūri vīrietim–Vecākam.

Šāda „bērna uzvedība” nav nekāds sievišķības uzplaukums, bet var būt pavisam parasta aizsargreakcija — bailes izaugt, uzņemties atbildību un satikties ar realitāti.

Teksts piedāvā romantisku iepakojumu psiholoģiskai nepieaugšanai, kurā īsta, atvērta intimitāte starp diviem patstāvīgiem cilvēkiem kļūst diezgan grūti iespējama.

Arhetipi un ezotēriskā polaritāte: virspusējs Iņ un Jaņ sadalījums

Ezotērikā un arhetipu pasaulē mēs bieži runājam par sievišķās (Iņ) un vīrišķās (Jaņ) enerģijas spēli. Iņ ir plūsma, uztvere, vieglums, savukārt Jaņ — struktūra, virziens un aizsardzība.

Teksta autors ir noķēris šo ārējo vilni: ja sieviete iet vieglumā, vīrietī mostas sargs un nodrošinātājs.

Taču šeit notiek jēdzienu sajaukšana. Bērnišķīgums nav tas pats, kas apzināta, nobriedusi sievišķā enerģija.

Bērns ir atkarīgs un vēl tikai mācās uzņemties atbildību. Savukārt nobriedusi Sieviete sevī var saturēt gan savu iekšējo meiteni, gan māti, gan arī savu spēcīgo iekšējo vīrišķo daļu (Animus).

Reducēt sievišķību uz bērna lomu nozīmē atņemt tai lielu daļu spēka, intuitīvā vieduma un dziļuma.

Teksta autors ir vērīgs vērotājs. Viņš ir pamanījis, ka attiecības darbojas kā spogulis un ka viena partnera uzvedība izsauc noteiktu reakciju otrā. Tas patiešām ir labs pirmais solis.

Taču viņš apstājas pie vēlmes visu ielikt vienkāršās, kailās formulās: „ja šādi, tad tā”.

Tā ir domāšana, kas meklē ātras atbildes un glītus citātus sociālajiem tīkliem, lai uz mirkli radītu skaidrības sajūtu.

Tas ir skaists sākuma mēģinājums saprast attiecību mehāniku, kurā svarīgāks par pašu dzīvi vēl ir glīti noformulēts teikums.

Šo citātu var uztvert kā vieglu, dzirkstošu joku, pie kura pasmaidīt un doties tālāk, neatstājot tam pārāk daudz vietas savā dziļākajā attiecību patiesībai.