Leelas spēles lauciņš N15.

Fantāzijas lauks.(Naga-loka).

Šis lauciņš ved spēlētāju uz robežas starp redzamo un neredzamo, starp realitāti un to, kas vēl tikai veidojas.

Migla šeit nav tikai gaisā — tā apņem prātu, sajūtas un uztveri, padarot visu noslēpumainu un daudznozīmīgu.

Katrs solis ir kā ieiešana iekšējā telpā, kurā nedzird vārdus, bet jūt idejas.

Šī vieta nav bīstama, bet tajā ir jāuzturas ar apzinātību — tā kā brīnumains sapnis, kas var kļūt par murgainu maldu ceļu.

Spēlētājs šeit ir kā sapņotājs starp divām pasaulēm — starp to, ko var iztēloties, un to, ko var īstenot.

Katrs prāta tēls te materializējas kā simbols — ainava mainās pēc tavām domām.

Šeit pasaule ir kā spogulis taviem nodomiem — ja tie ir tīri, viss apkārt kļūst par skaistu dārzu.

Taču, ja spēlētāja domas ir piepildītas ar bēgšanu, nevis radīšanu, pasaule sāk trūdēt.

Čūskas čukst — nevis ar draudiem, bet kā gudras, ironiskas būtnes, kas pārbauda, vai tavs radošums ir dzīvs vai tikai ego aizsegs.

Šeit dzimst ģeniālas idejas, bet tās prasa drosmi — drosmi atgriezties un tās īstenot realitātē.

Tā ir telpa, kurā viss vēl iespējams, bet nekas nav noticis.

Un tomēr — ja tu šeit sēdi pietiekami ilgi, bez kustības, tu sāc izzust.

Dzīvības enerģija lēnām pārvēršas iztēles dūmakā, kas neko vairs nerada.

Cilvēks, kas šeit pārāk ilgi uzturas, var sākt uzskatīt, ka viņa sapņi ir īstenība.

Taču pat skaistākā ilūzija nevar piesātināt dvēseli, kas ilgojas pēc patiesuma.

Šis lauciņš ir kā gars, kas rāda iespēju — kā tas varētu būt.

Bet tas neatver durvis pats — spēlētājam jāizlemj, vai viņš pāries uz rīcību.

Te iztēle kļūst par spoguļvirsmu — tajā tu redzi ne tikai savas vēlmes, bet arī to, ko tu vēl baidies darīt.

Ja tu iemācies šajā plānā uzkavēties kā viesis, nevis kā iemītnieks, tu vari atgriezties bagātināts.

Tad fantāzija kļūst par dāvanu, nevis atkarību.

Šī ir vieta, kur bērnības sapņi atkal sāk elpot.

Kur tu vari satikt savu patieso vēlmi, pirms tā kļūst par plānu vai pienākumu.

Kur mākslinieks, domātājs, sapņotājs un dziednieks tevi gaida vienā personā — tevī pašā.

Bet, ja neiemācies dot šīm vīzijām formu, tās sāk valdīt pār tevi.

Tad tu jūties aizņemts, bet ne dari — dzīvs, bet ne kustībā.

Lauciņš jautā: "Vai tu dzīvo ar savu iztēli kā draugu, vai ļauj tai tevi kontrolēt kā saimniekam?"

Tikai tie, kas iemācās iznest no šī plāna patiesu radošumu, nevis tikai sapņainību, spēj ieiet nākamajā līmenī.

Šeit dzimst gan dziesmas, gan atkarības — atšķirība ir tajā, vai tu dari.

Reālā pasaule gaida tevi atpakaļ, ar iespējām pārvērst šos tēlus par darbiem.

Sapņu Migla ir vārti — bet tu pats esi tas, kurš izlemj, vai tie būs ieejas vai izejas vārti.