Ir viena mācība, pasaules uzskats un terapija kas mani īpaši uzrunā. Tajā tiek runāts par cilvēka iekšējo uzbūvi, par spēkiem, uz kuriem balstās viņa veselība, brīvība un līdzsvars. Viens no šiem spēkiem ir drošība. Ne kā ārējs aizsargs, bet kā iekšējs balsts — būtisks stāvoklis, bez kura cilvēks nevar dzīvot ne mierīgi, ne veselīgi.

Drošība šeit nav signalizācija, apdrošināšana vai policijas klātbūtne. Tā ir dziļi eksistenciāla sajūta: “es varu būt” — bez nepārtrauktas gaidīšanas, kad kaut kas apdraudēs. Bez pastāvīgas spriedzes.

Taču mūsdienu sabiedrībā drošība bieži tiek aizvietota ar tās imitācijām — ar sistēmām, likumiem, aizliegumiem, kontroli. Tiek radīta struktūra, kas nomierina nevis riskus, bet baiļu sajūtu. Tā vietā, lai stiprinātu iekšējo balansu, tiek barota atkarība no ārējiem aizsargmehānismiem.

Šajās pārdomās uzmanība vērsta uz jautājumu: vai cilvēki tiešām meklē drošību — vai tomēr tikai cenšas apslāpēt trauksmi? Un kurā brīdī “drošības” jēdziens tiek izmantots kā instruments cilvēka ietekmēšanai, padarot viņu pakļāvīgāku, nevis brīvāku?

Sabiedrībā daudz runā par drošību. Bet cik bieži tiek saprasts, ka tā, ko sauc par drošību, ir tikai sajūtas simulācija, nevis reāla pasargātība? Kādēļ tiek uzticēti ārējie mehānismi — likumi, mūri, ierobežojumi —, nevis stiprināta iekšējā spēja būt kontaktā ar realitāti?

Kovida laikā tika ieviesti daudzi ierobežojumi — maskas, izolācija, stingra kontrole. Tas viss drošības vārdā. Bet cik daudz no tā bija reāla aizsardzība? Un cik daudz — trauksmes menedžments, pakļaušanās struktūrai, kas vairāk slēpa nekā aizsargāja?

Tā pati loģika redzama arī enerģētikas jomā. Vēja parki tiek ieviesti energodrošības vārdā. Bet vienlaikus netiek pietiekami ņemti vērā citi drošības aspekti — dzīves kvalitāte, veselība, miegs, nervu sistēmas slodze. Viena veida drošība tiek prioritizēta uz citu rēķina. Tiek atrisināts elektroapgādes risks, bet radīts veselības apdraudējums.

Cilvēku suga kļūst aizvien sistematizētāka — viss tiek ieslēgts noteikumos, rāmjos, “pareizajā” veidā. Pat cilvēks pats. Taču realitāte nemainās — dzīve pati par sevi nav droša. Tā ir kustīga, neparedzama, mainīga. Un drošība, iespējams, ir kļuvusi par jaunu reliģiju — modernu dievu, kura vārdā tiek upurēta brīvība, spontanitāte, veselība un līdzsvars.

Īstā drošība, iespējams, nav nekas ārējs. Tā rodas iekšpusē — kā spēja palikt mierā ar nezināmo. Nevis kontrolēt, bet būt elastīgam. Nevis aizsargāties ar žogiem, bet dzīvot ar apziņu, izpratni un sirdsmieru.

Jautājums nav: “Vai pasaule kļūs droša?”

Jautājums ir: “Vai cilvēks var būt brīvs pasaulē, kas tāda nav."