Neredzamās saites: valstis, kas mūs joprojām tur
Man pašam nesen bija sakārtojums – vienā mācību grupā par naudu un finanšu lietām. Kā tas mēdz notikt, sākotnējais jautājums atvēra pavisam citu tēmu. Nauda bija tikai ieeja – sākumpunkts, aiz kura atklājās dziļāki slāņi: neredzamas lojalitātes, pārņemti lēmumi, piesaistes, projekcijas un egregori. Tas, kas mūs tur, pat ja paši domājam, ka dzīvojam brīvi.
Šoreiz process aizveda pie tēmām, kuras līdz šim pats nebiju aplūkojis – valstis, kurās esmu dzīvojis. Un vēl plašāk – valstis, kur dzīvojuši mani senči, arī tās, kas vairs nepastāv, bet kuru nospiedumi ir dzīvi cilvēkos. Arī manī.
Dzimtas lauks turpina dzīvot mūsos – caur arhetipiem, caur enerģētisku "DNS". Mēs kļūstam par tiltiem starp dažādiem egregoriem – dažādiem vēsturiskiem laikiem, dažādām vērtību sistēmām.
Mans tēvs dzimis izsūtījumā – Omskā. Viņa vecākus aizveda ne pēc viņu gribas. Kad vēlāk mēģināju noskaidrot, par ko tieši viņi tika izsūtīti, mana māte nespēja atbildēt. Nezināja. Varbūt bija pierasts par to nerunāt. Varbūt vienkārši aizmirsusi. Klusums toreiz bija norma.
Pēc tehnikuma beigšanas arī mani dzīve aizveda citā virzienā – tā laika izpratnē gan vēl “savējā”. Sadales kārtībā tiku nosūtīts strādāt uz Maskavu, PSRS Aizsardzības ministrijas uzņēmumā. Tas skan cēli, bet realitātē – birokrātija, sistēma, noteikta lojalitāte. Darbs bija ar komandējumiem, gandrīz divi gadi Baltkrievijā.
Tie bija gadi, kuros cilvēks daudz nejautāja. Saprata, kad labāk klusēt. Apguva valodu, kurā būtiska ir ne tikai runāšana, bet arī nerunāšana. Tā bija dzīvošana “starp rindiņām”. Un tajā visā bija sava veida sistēmiska drošība – skatoties no šodienas, mānīga, bet toreiz pierasta.
Dzīvojot Baltkrievijā, sajutu, cik līdzīgas un tomēr atšķirīgas var būt teritorijas zem viena karoga. Egregors it kā tas pats, bet ar citu dialektu. Cita elpa, cits svars. Lojalitāte neizpaudās karogos, bet izdzīvošanas prasmē – pielāgoties, būt “savējam”, nerunāt lieku.
Cariskā Krievija. Latvijas pirmā republika. Padomju Savienība. Atjaunotā Latvijas Republika. Katra no tām – ar savu valodu, saviem likumiem, savām bailēm, cerībām un uztveri par pasauli. Un katra – kā atsevišķs egregors, kas vēlas, lai tu piederi.
Šie egregori neuzrunā ar himnām. Tie izpaužas smalkāk – vērtībās, instinktīvās reakcijās.
Dažkārt piefiksēju sevī konfliktu: vēlme būt praktiskam saduras ar iekšēju ierobežojumu – “nedrīkst būt pārāk redzams”. It kā kāds iekšēji signalizē – esi uzmanīgs. Tas, visticamāk, nav “mans” raksturs. Drīzāk – mantojums no laikiem, kad labāk bija palikt fonā.
Vai arī – reakcijas uz valsts simboliem, autoritātēm. Skatoties politiskus pasākumus, man grūti uztvert to nopietni. Ir klātesoša aizdomīguma ēna: “Ko viņi īsti grib?” Ne gluži skepses poza, bet iekšēja piesardzība. Uzticība kādreiz varēja maksāt dārgi. Egregora mācība: netici tam, kas redzams virspusē.
Līdzīgi arī ar naudu. Nav tik vienkārši pieņemt ideju, ka “nauda ir enerģijas plūsma”. Kaut kur dziļi joprojām dzīvo pārliecība: nauda ir apdraudējums, vai arī – tā vienkārši nepienākas. Īstie cilvēki dzīvo pieticīgi, klusumā. Ja ne – būs sekas.
Šī iekšējā pretestība īpaši parādījās sakārtojumā. Formāli – tēma bija nauda. Bet redzami kļuva citi slāņi. Attiecības ar materiālo nav atdalāmas no valstu fonu, kurā esmu veidojies. Katrs režīms nodevis savu stāstu – par darbu, īpašumu, naudu un pelnīšanu.
-
Padomju egregors čukst: “Bagātība ir aizdomīga. Tās cena – blats vai nodevība. Īstie pelna maz un klusē.”
-
Pirmās brīvvalsts egregors: “Lepnums. Saimnieciskums. Paša rokām veidots pamats.”
-
Atjaunotās Latvijas egregors vēl meklē stāstu – cerību un vilšanās līdzsvarā.
-
Krievijas egregors sevī nes: nauda kā statuss, vara kā norma, bet dziļumā – fatālisms: “Tu neko tāpat nevari mainīt. Labāk neiejaucies.”
Rezultāts – sajukums. Vienā brīdī gribu būt savas dzīves saimnieks. Nākamajā – nemanāmi sevi piebremzēju. Ne vienmēr saprotu, kurš “runā manā vietā”. Tas nav tikai jautājums par attieksmi pret naudu. Tas ir jautājums par to, kuras valsts balsī domā mana iekšējā sistēma. Un vai tā balss vispār vēl atbilst šim laikam?
Šīs piesaistes neizšķīst. Tās turpina dzīvot savā ritmā. Bet kopš šī sakārtojuma man ir lielāka skaidrība: es esmu pieslēgts vairākiem vēstures līmeņiem vienlaikus. Un katrs no tiem vēl joprojām grib, lai es to dzirdu.
Mans nodoms – atgriezties pie šīs tēmas un harmonizēt attiecības ar valsts egregoriem. Pašlaik esmu tikai pieskāries virsējai kārtai.