Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēks ir tik cieši ieausts sociālajās programmās, ka vairs nespēj atšķirt programmu no realitātes. Tās darbojas kā neredzami pavedieni – smidzina informāciju, diktē ritmu, kontrolē katru dienu. Un mēs, pieraduši pie šīs regulētās kārtības, vairs nepamanām elementāro: tas viss nav bijis vienmēr. Šīs “normas” ir jauna konstrukcija, un tās sāk iejaukties procesos, kas ļāva mūsu sugai izdzīvot simtiem tūkstošu gadu. Mēs zaudējam to, kas bija dabisks, apmaiņā pret to, kas ir ērts. Ērts uzņēmumiem, ērts valstij. Bet ne vienmēr mums pašiem.

Ēšana: no signāla uz sinhronizāciju

Trīs ēdienreizes dienā nav bioloģiska patiesība – tā ir viens no vēstures produktiem, kas darbojās briesmīgi efektīvi kā sinhronizēšanas mehānisms. Agrāk cilvēks ēda, kad bija izsalcis. Tādējādi viņš saņēma tiešu atbalsi no saviem ķermeņa signāliem. Tagad viņš ēd deviņos, četrpadsmitos un astoņos – tāds ir grafiks. Tā ir absolūta revolūcija kontroles ziņā.

Rezultāts? Kad cilvēks ēd ne tad, kad ķermenis prasa, bet tad, kad sistēma to atļauj, viņš pamazām zaudē spēju ieklausīties sevī. Vielmaiņa nonāk haosā. Pieaug nogurums, metaboliskie traucējumi, pārēšanās, cukura atkarība. Svars “klejo”. Rodas nedraudzīgas attiecības ar ķermeni. Bet pārtikas industrija iegūst visvairāk: precīzi paredzamu patērētāju – cilvēku, kurš ēd trīs reizes dienā pat tad, kad viņam nevajag, un starp ēdienreizēm vēl tērē naudu uzkodām, enerģijas dzērieniem, “veselīgajiem” batoniņiem. Miljardi – no desinhronizācijas. Valsts iegūst pamatīgu bonusu: vieglāk organizēt skolas, armiju, rūpnīcas, biroju. Visi kustas vienā ritmā. Visi paklūp vienā tempā. Kontrole caur ritmu.

Miegs: dabiskā pārveidošana par “slimību”

Ar miegu noticis tas pats – tikai vēl perfekti. Mēs esam pieķēdēti pie idejas, ka cilvēkam jāguļ vienā garā, nepārtrauktā blokā – astoņas stundas bez pārtraukuma, jo tā “pareizi”. Šī norma tiek uzskatīta par universālu, bet tā ir maldīga.

Zinātnieki ir dokumentējuši: daudzi cilvēki vēsturiskā kontekstā gulēja divfāžu miega sistēmā. Pirmais miegs, tad viena–divas stundas modrības (domāšana, seksuālā dzīve, sociāla aktivitāte), tad otrais miegs. Tas nebija “miega traucējums” – tā bija norma cilvēkam, kurš dzīvoja pēc dabas, nevis pulksteņa. Taču šī sistēma ir bīstama modernajai kontrolei – cilvēks, kurš mostas vidusmieklī, var domāt. Var strīdēties. Var plānot. Tas nav ērts.

Industrija rīkojās ātri. Divfāžu miegs tika pasludināts par patoloģiju – “insomiju” – un cilvēks sāka justies vainīgs un trauksmains par kaut ko, kas bija viņa bioloģiskā norma. Tad nāca “risinājumi”: guļvietas, aplikācijas, miega pilieni, medikamenti, “optimizācijas kursi”. Miljardi – no nedraudzības ar saviem miega cikliem. Valsts iegūst vēl vienu perfekti funkcionējošu mehānismu – cilvēku, kurš mostas vienā laikā, dodas uz darbu vienā laikā, pilda pienākumus vienā tempā un rīt dara to pašu. Pulksteņa mehānisms. Nevis dzīva būtne.

Mazgāšanās: tīrības mitoloģija kā kontrole

Ikdienas mazgāšanās ir moderns rituāls, kas tiek preču standartizēts un uzspiests kā morāls pienākums. Zinātne ir skaidra: ādai ir sava ekosistēma – mikrobioms –, kas to sargā no infekcijām. Taču mūsdienu “tīrības” apsēstība šo ekosistēmu pamazām noārda. Mazgājoties vairākas reizes dienā un izmantojot antimikrobiālus produktus, cilvēks padara savu ādu jutīgu un atkarīgu no kosmētikas.

Paradokss? Jo “tīrāks” cilvēks pēc sistēmas standartiem kļūst, jo problemātiskāka kļūst viņa āda, un jo vairāk produktu viņam jāpērk. Higiēnas industrija pelna miljardus uz mīta par “pilnīgu tīrību”, kura patiesībā ir neiespējama un kaitīga. Individuālis maksā par rituālu, kas vienlaikus sagrauj viņa organismu. Sistēmai – ideāli: cilvēks kļūst atkarīgs, nespēj paļauties uz savu ķermeni, vienmēr jāpērk kaut kas vēl.

Valsts iegūst sekundāru bonusu: labi koptu, estētiski vienveidīgu iedzīvotāju, kas labi iederas modernā civilizācijā. Mazāk smaku, vairāk kontroles. Cilvēks, kurš baidās no savām bioloģiskajām funkcijām, ir vieglāk vadāms.

Skola: programmēšanas epicentrs

Un tad ir skola – mūsu programmēšanas centrālais mezgls, visjaudīgākais ierocis. Četrdesmit piecas minūtes sēdēt, klusēt, klausīties. Tas nav domāts tam, lai bērns mācītos – tas domāts tam, lai bērns pakļautos. Skola nav mācību iestāde, tā ir obediences iekārta.

Šī “programma” sagrauj visu, kas bērnam ir dabisks: viņa kustību vajadzību, spontānumu, radošumu, dabisko izziņas tempu. Bērns, kurš vēlas skaidrojumus, tiek norāts. Bērns, kurš negrib sēdēt, tiek “diagnosticēts” uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms un sāk lietot uzmanību nomierinošas vai stimulējošas zāles. Individuālā zinātkāre tiek nolikta malā, lai iedzītu sistēmai ērtu uzvedību: paklausību, pacietību, bailes no kļūdām, uzticēšanos autoritātei.

Rezultāts? Biznesam – ideāls darbinieks: cilvēks, kurš no mazotnes pieradis, ka grafiks ir svarīgāks par sajūtām, autoritāte – svarīgāka par intuīciju, un ka jautāt pārāk daudz ir bīstami. Valsts iegūst pilnvērtīgi pārvaldāmu masu, kurai viegli noteikt likumus, ritmu un normas. Kontrole caur izglītību.

Sistēmas noslēpums

Visas šīs “programmas” – ēšana, miegs, mazgāšanās, izglītība – kādreiz bija elastīgas un draudzīgas cilvēka dabai. Mūsu suga izdzīvoja simtus tūkstošu gadu, pateicoties pielāgošanās spējām, individuāliem risinājumiem un prasmei klausīties savā ķermenī. Mēs bijām elastīgi, un elastīgums bija mūsu stiprums. Taču modernie laikmeti tās ir pārrakstījuši ar bezmizlīgu precizitāti.

Jaunās “programmas” nav radītas ķermenim – tās radītas sistēmai. Un cilvēks, kurš izkrīt no dabas ritma un pakļaujas mehāniskam grafikam, kļūst arvien vieglāk vadāms. Jo mazāk viņš uzticas sev, jo vairāk klausās tos, kas runā skaļāk. Jo mazāk viņš jūt savu ķermeni, jo vairāk paļaujas uz ārējiem “ekspertiem”.

Vara caur ritmu

Mēs šobrīd dzīvojam laikmetā, kur vara vairs nebalstās primāri spēkā, bet ritmā. Vēsturiski: monarhija = vara caur fizisku spēku. Industrializācija = vara caur ražošanas sistēmām. Modernie laikmeti = vara caur dienas grafiku, informācijas plūsmu, rituāliem. Tas, kurš kontrolē cilvēka dienas režīmu, kontrolē arī viņa domas. Tas, kurš diktē, kad ēst, gulēt, mazgāties, – kontrolē viņa ķermeni. Tas, kurš ierobežo dienas tempu, ierobežo viņa brīvību.

Lielākais izaicinājums ir atpazīt, kas ir programma, nevis daba. Kad tu to patiešām ieraugi – kad saproti, ka trīs ēdienreizes nav bioloģija, ka astoņu stundu nepārtrauktais miegs nav norma, ka dienas ritms nav debesu dots –, maska nokrīt. Un vara, kas izskatījās tik dabiska, izrādās tikai konstrukcija.