Kolektīvā trauma – neizrunātais, kas ar mums runā
Par personīgām traumām mēs pamazām mācamies runāt. Par kolektīvām – vēl arvien pārsvarā klusējam. Ne jau tāpēc, ka tās būtu mazāk svarīgas, bet tāpēc, ka tās ir grūtāk satveramas. Tām nav skaidras robežas – tās pieder visiem un nevienam. Tās ir kā migla, ko jūt, bet nevar precīzi parādīt. Sistēmfēnomenoloģijā trauma nebeidzas ar notikumu – tā turpina dzīvot laukā, ķermeņu atmiņā, simbolos, attiecībās. Īpaši – klusumā. Šis klusums nav sācies ar karu vai PSRS. Tas ir senāks. Mēs nākam no zemes, kur 13. gadsimtā tika salauzta vietējo cilšu pašnoteikšanās. Vācu krustneši ienāca ar krustu un zobenu, un vietējie ļaudis kļuva par pakļautajiem – kalpiem, dzimtcilvēkiem. Ne tikai juridiski, bet arī garīgi. Šis nospiedums dzīvo joprojām – ne dusmās, bet iztapībā. Ar refleksu pakļauties tam, kurš “no ārpuses”. Ar zemu pašvērtējumu. Vēlme būt labiem svešiem kungiem ieausta kolektīvajā zemapziņā. Mēs bieži nevis sadarbojamies ar ārzemēm, bet pazemīgi pielāgojamies. It kā viņi vienmēr labāk zinātu.
Tā nav loģika – tā ir vēsturisks reflekss, kas paaudzēs nodots caur sajūtu: labāk netraucē, labāk paklusē, labāk pakļaujies.
Kas palika laukā?
Represijas, kari, izsūtīšana – šīs kolektīvās traumas reti ir līdz galam izdzīvotas. Lielākā daļa vienkārši turpināja dzīvot. Bet tas, kas netika izteikts, sāka dzīvot starp paaudzēm.
Sistēmiskajā skatījumā trauma ir nepabeigts process, kas meklē izpausmi. Tā parādās kā neizskaidrojamas bailes, nepārejošs smagums, piesardzība, vai pat kauns par lietām, ko pats neesi piedzīvojis.
Ezotēriski raugoties, trauma var palikt kā sastingusi enerģija, kas bloķē plūsmu. Tā atkārtojas līdz kāds to ierauga un atzīst. Dažkārt šķiet, ka nevis mēs dzīvojam savu dzīvi, bet caur mums dzīvo citi – nedziedināti stāsti, nepabeigti uzdevumi.
Vai nesam tikai vienas dzīves stāstu?
Reizēm sajūta, ka tas, ko nesam, ir “par daudz” vienai dzīvei. Daudzi, kas strādā ar laukiem, nonāk pie jautājuma – par reinkarnāciju, dvēseles ceļu, pieredzēm pāri dzīvēm.
No šī skatpunkta trauma var tikt pārnesta ne tikai caur asinīm, bet arī caur apziņas līmeņiem. Iespējams, mēs piedzimstam noteiktā laikā un dzimtā, lai pabeigtu to, ko agrāk nepaspējām. Vai palīdzētu dziedināt lielāku lauku.
Tad trauma nav sods. Tā kļūst par aicinājumu – būt klāt, nevis atkārtot.
Ko ar to visu iesākt?
Pirmais solis – atzīt, ka tas ir. Bez uzdevuma “izdziedināt” vai “glābt dzimtu”. Ar gatavību ieraudzīt.
Reizēm pietiek, ja kāds pirmo reizi nosauc vārdā, nepārtrauc tēmu ar “par to jau nav vērts runāt”. Ja kāds pasaka: tur bija sāpes, un mēs tās nespējām izrunāt.
Tajā brīdī trauma vairs nav tikai fons. Tā kļūst par dzīvu daļu no lauka, kurai iespējams tuvoties – ar cieņu, nevis bailēm.