Separācija no vecākiem: ceļš uz sevi
Separācija no vecākiem ir dabisks un vajadzīgs iekšējās nobriešanas posms.
Tā nav par fizisku aiziešanu, bet par emocionālu un psiholoģisku atdalīšanos, kas ļauj būt patstāvīgai personībai.
Kad separācija nav notikusi, cilvēks bieži pieņem lēmumus, vadoties pēc vecāku vēlmēm vai bailēm viņus pievilt.
Tiek zaudēts kontakts ar savu iekšējo balsi un vajadzībām.
Ezotēriski šī piesaiste var būt saistīta ar dzimtas programmām un neatrisinātiem dvēseles uzdevumiem.
Separācija nenozīmē atteikšanos no vecākiem – tā ir cieņpilna attālināšanās, lai varētu atgriezties pie sevis.
Psiholoģiski tas ietver robežu veidošanu, iekšējā bērna dziedināšanu un patiesu atbildības uzņemšanos.
Ezotēriski – enerģētisko saišu pārraušanu, dzimtas dziedināšanu un atbrīvošanos no karmiskām lojaltātēm.
Berts Hellingers uzsvēra: "Tikai tas, kurš pieņem savus vecākus tādus, kādi viņi ir, var būt patiesi brīvs."
Viņaprāt, bērna spēks rodas nevis cīņā ar vecākiem, bet viņu pieņemšanā un iekšējā pateicībā.
Tad var notikt patiesa iekšējā separācija – kad tu saki: “Paldies par dzīvi, un tagad es eju savu ceļu.”
Šis process nav egoistisks – tas ir vajadzīgs, lai kļūtu par sevi un dzīvotu savu dzīvi.
Palīdz meditācija, klusums, žurnālrakstīšana un iekšējs dialogs ar vecāku tēliem.
Separācija ir tilts starp mīlestību un brīvību.
Un tikai brīvs cilvēks spēj mīlēt brīvi – bez vainas, bailēm vai pielāgošanās.
