Laime mūsdienu izpratnē šķiet pašsaprotams cilvēka eksistences mērķis, tomēr kā kultūrvēsturisks un sociāls koncepts tā ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Antīkajā pasaulē un viduslaikos jēdziens „laime” (grieķu eudaimonia) netika saistīts ar nepārtrauktu labsajūtu vai emocionālu eiforiju. Tā bija likteņa labvēlība vai tikumiskas dzīves rezultāts, ko varēja izvērtēt tikai mūža nogalē. Koncepcija par laimi kā individuālām tiesībām un sasniedzamu emocionālu stāvokli pa īstam nostiprinājās līdz ar Apgaismības laikmetu 18. gadsimtā. Tam bija racionāls iemesls: sabiedrībai, kas attālinājās no reliģiskā fatālisma, vajadzēja jaunu, laicīgu jēgu, kas attaisnotu eksistenci šeit un tagad, nevis tikai solītu aizkapa atlīdzību.

Zem viena vienīga virspusēja, mākslīgi radīta termiņa „Laime” šodien tiek pagrūsta vesela gūzma dažādu emociju un stāvokļu, kurus mēs izmisīgi mēģinām sataustīt un paturēt. Tur apakšā slēpjas īslaicīgs prieks, gaistoša eiforija, jautrība, kaisle, apmierinātība, lepnums par sevi un pat vienkāršs atvieglojums. Mēs jaucam šīs daudzveidīgās emocionālās izpausmes, mēģinot tās iestūķēt vienā rāmī un nosaukt par gala mērķi, kaut gan tās ir tikai īslaicīgas mūsu iekšējās pasaules reakcijas uz ārējiem kairinājumiem.

Aiz šī filozofiskā jēdziena slēpjas pavisam materiāla neirobioloģiskā bāze. Tas, ko mēs subjektīvi dēvējam par laimi, ir specifisku hormonu un neitransmiteru kokteilis, ko evolūcija izveidojusi kā izdzīvošanas un adaptācijas mehānismu. Dopamīns rada gaidu un apbalvojuma sajūtu, dzenot mūs uz priekšu sasniegt mērķus. Serotonīns nodrošina sociālo statusu, mieru un piederības sajūtu grupai. Oksitocīns veido dziļas emocionālās saites un uzticēšanos. Endorfīni maskē fiziskas sāpes, sniedzot īslaicīgu atvieglojuma eiforiju. Evolucionāri šie mehānismi nav paredzēti permanentam stāvoklim. Tie ir īsi uzliesmojumi, kas motivē darbībai. Tiklīdz mērķis ir sasniegts, hormonu līmenis krītas, liekot sistēmai atgriezties bāzes stāvoklī, lai mēs turpinātu meklēt, būvēt un izdzīvot.

Lielākās lamatas, pastāvīgi dzenoties pakaļ šim mākslīgi definētajam laimes stāvoklim, ir nespēja ieraudzīt dzīves realitātes pilnu spektru. Fokusējoties tikai uz pozitīvo emociju spektru, cilvēks kļūst akls pret dzīves patieso krāšņumu un dziļumu. Dzīve nav plakana, tā ir telpiska un polāra. Kad mēs pieprasām tikai „laimi”, mēs noraidām, apspiežam vai ignorējam citas fundamentālas esības daļas: skumjas, ilgas, krīzes, zaudējumus un tukšumu. Tomēr tieši šajos pretpolos slēpjas transformējošs spēks. Bez skumjām nav iespējams novērtēt tuvību; bez krīzes nav izaugsmes; bez eksistenciāla smaguma nav brieduma. Dzenoties pēc rozā ilūzijas, cilvēks skrien pāri savas dzīves ainavai, nepamanot tās reljefu, ēnas un pustoņus, kas patiesībā veido patieso esības arhitektūru.

Sistēmisko sakārtojumu kontekstā mēs redzam, ka patiesas alternatīvās vērtības slēpjas jēgā, klātbūtnē un integritātē. Tā ir spēja redzēt savas darbības lielākā kontekstā, kalpojot kaut kam vairāk par savu tūlītējo labsajūtu. Klātbūtne nozīmē pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir – visā tās daudzveidībā un neparedzamībā. Tas nozīmē būt kontaktā ar savu patieso pieredzi, nevis ar dažādām svešām, uzspiestām programmām. No tā dzimst iekšējais miers – stāvoklis, kurā cilvēks vairs nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem vai garastāvokļa svārstībām, bet spēj saglabāt stabilitāti un vērotāja pozīciju gan priekos, gan bēdās. Īsta dzīves māksla nav atrasties pastāvīgā eiforijā, bet gan spēt integrēt visus dzīves aspektus, ļaujot sev piedzīvot pilnu esības krāšņumu.