Metodes.
27. maijs, 2026 pl. 16:26,
Nav komentāru
Es esmu bijis koučinga sesijās kā klients daudzkārt, un jāsaka, ka starp koučiem ir patiešām zinoši un interesanti cilvēki. Daudziem cilvēkiem tieši šāda strukturēta pieeja palīdz un patīk vislabāk. Tāpēc es šeit runāšu tikai un vienīgi par sevi – par to, kāpēc es izvēlējos sistēmfenomenoloģijas pieeju gan pats kā klients, gan kāpēc vēlāk apguvu sistēmfenomenoloģiju un tagad vadu dažādu formātu sistēmiskos sakārtojumus. Savulaik izgāju pāris nelielus koučinga kursus, kas bija domāti gan individuālam darbam, gan kā kolektīva vadības veids. Šīs zināšanas, protams, nevar pēc apjoma salīdzināt ar profesionālu kouču apmācību, tie ir tikai paši pamati. Taču man tas ir kā neliels rīks, kas reizēm noder kādas sesijas noslēguma punktā – kad lielais darbs Laukā jau ir paveikts, mezgli atbrīvoti un mēs varam īsi aprunāties par to, ko klients tagad varētu tīri praktiski paveikt savā ikdienā.
Mans pamats ir un paliek sistēmfenomenoloģija. Man vispār nepatīk koučingā tik populārais termins "mērķis". Pats šis jēdziens būtībā nozīmē kaut ko ļoti šauru un koncentrētu – kā skatīšanos caur šauras caurules optiku, neredzot apkārt neko citu kā tikai vienu vienīgu punktu.
Ja mēs sistēmiskajā sakārtojumā uzliekam trīs elementus – Dzīvi, Klientu un Mērķi – un dodam uzdevumu doties uz šo mērķi, 90% gadījumu notiek viens un tas pats. Klients burtiski pagriež muguru Dzīvei un sāk fokusēties tikai un vienīgi uz šo vienu punktu. Viņš mēģina iet pa taisnāko ceļu, neredzot neko apkārt, noliegt visu pārējo, kas viņam dots. Un tad, kad viņš beidzot līdz tam savam mērķim ir aizgājis, viņš pagriežas un apjucis jautā: "A ko tālāk? Kāpēc es jūtos tik tukšs?"
Tas notiek tāpēc, ka cilvēka nespēja virzīties uz priekšu gandrīz nekad nav saistīta ar slinkumu vai nepareizu plānu. Kā teica viens mans kolēģis: "Slinkums neeksistē, ir tikai citu vēlme lai darām to, ko mēs negribam." Vēlāk es uzzināju turpinājumu šai domai: ilgi darot to, ko grib citi, mums nepietiek vairs spēka darīt to, ko gribam paši. Mēs katrs esam daļa no lielāka dzimtas stāsta. Kad mēs mēģinām sasniegt kādu mērķi ar pliku gribasspēku, bet sastopam pretestību, tas ir kā mēģinājums braukt ar automašīnu, kurai ir norauta rokasbremze. Motors kūp, enerģija tērējas, bet uz priekšu netiekam.
Sistēmfenomenoloģija nespiež gāzi grīdā un nedzen cilvēku aklā mērķa tunelī. Tā vispirms mierīgi un ar milzīgu cieņu paskatās uz leju – kas tur pie tām kājām ir piesiets?
Ļoti bieži tas, ko mēs saucam par bremzēšanu, ir dziļa, neapzināta lojalitāte kādam smagam liktenim mūsu sistēmā. Tas var būt neredzams aizliegums pelnīt vairāk par vecākiem vai bailes gūt panākumus, jo vēsturiski dzimtā par to ir smagi samaksāts. Kamēr šis mezgls Laukā nav ieraudzīts un atbrīvots, jebkurš mēģinājums sevi "uzskrūvēt" ar motivāciju ir vienkārši savu iekšējo resursu dedzināšana, kuras dēļ mēs pazaudējam pašu Dzīvi.
Reizēm mēs gadiem kāpjam svešā kalnā, lai neapzināti nopirktu kāda atzinību vai aizlāpītu iekšēju tukšumu. Es dodu priekšroku sistēmiskajam darbam, jo tas nebaro ilūziju, ka ar prātu un fokusu vien var nokontrolēt visu esību. Tas mūs atgriež pie realitātes un patiesas kārtības. Kad mēs atrodam savu īsto vietu sistēmā un pagriežamies ar seju pret Dzīvi visā tās plašumā, enerģija atbrīvojas pati no sevis. Cilvēkam vairs nav sevi jādzen un jāmoka ar mākslīgiem stimuliem – viņu sāk nest pats Lauks. Un tad, kad šis lielais pagrieziens pret Dzīvi ir noticis, mēs varam paņemt tos dažus praktiskos koučinga instrumentus, lai viegli un bez piepūles sakārtotu savus ikdienas soļus jaunajā ceļā.