Nākamais klikšķis atnāca, kad sāku mācīties sistēmas fenomenoloģiju un sāku aptvēru, ko nozīmē termins "Lasīt Lauku". Daudz vingrinājumu par to bija šamaniskajās nometnēs pie Marijas Sils . Tur es mācījos saskatīt to, kas paliek starp koku lapām, dzirdēt zemi zem kājām.

Kad šo spēju ienes sakārtojuma telpā, tu sāc fiziski sajust procesus. Tu vari sajust, kā salst nāves enerģijas laukā, un mācies fiziski sajust citu un sava paša lauka robežas. Redzēt kas notiek ar tēliem Laukā, kur viņi skatās, kā elpo, kā vibrē bailēs vai dusmās. Es skaidri apzinos, ka mana jušana ir tālu no ideālas, taču es pieņemu to, kas man šobrīd ir dots, un esmu par to pateicīgs.

Bet ir vēl dzīve ārpus sakārtojumu telpas. Un šai jūtībai ir savi blakus efekti, kuri laikam ir neizbēgami.

Es arvien sliktāk panesu lieku troksni. Man burtiski krīt uz nerviem nevajadzīgs, uzbāzīgs skaņas fons, kas tagad pavada mūs gandrīz visur. Man paliek smagi no ķīmiskām smaržām – reizēm šķiet, kāpēc lielveikali tik drausmīgi smird tieši parfimērijas nodaļu tuvumā? Pasaule kļūst pārāk skaļa un pārāk intensīva, pārārāk uzbāzīga.

Sistēma mūs sargā. Es saprotu, ka mums katram visticamāk ir dots tieši tik daudz redzes, jušanas, dzirdes un empātijas, cik mēs personīgi esam gatavi šajā brīdī panest un integrēt. Ne vairāk un ne mazāk.

Kā ir ar Tevi ? Vai līdzīgi, jeb Tev ir Tavs unikālais stāsts ?